13.06.2022.

Laiks rit, vesels gads jau gandrīz riņķī, kopš rakstīju par svaigi izlasīto grāmatu, turklāt tobrīd bija tikai dzirdēts, ka tapšot filma pēc grāmatas motīviem. Toties pa šo gadu Valmieras teātrī tapusi arī izrāde (pirmizrāde 2022.gada 12.aprīlī), un kad nu valmierieši ar to viesojas Rīgā, Dailes teātrī, tad ir tikai viena iespēja – nopirkt pēdējo atlikušo biļeti un doties.

Tā kā piederu pie teātra mīļiem, kas labprāt vēro visdažādākos “prāta trenažierus” no dažādiem teātriem, režisoriem un paaudzēm, kā arī iespēju robežās “gatavojas”, vai nu lasot pieejamo literāro materiālu vai vismaz atsauksmes un sarunas ar darinātājiem, tad arī šī izrāde man bija kārtējais prieks un pārsteigums. Turklāt šis vakars izrādījās bagāts arī ar daudziem pazīstamiem ļaudīm skatītāju rindās, tā tāda īpaša pievienotā vērtība, kad vari gan pasmaidīt, sasveicināties, gan vienkārši “vienu gaisu elpot”, tai pašā zālē sēžot.

Tātad Andra Kalnozola romāns “Kalendārs mani sauc”, saukts par maiguma drāmu 3 daļās (sen nebija baudīta trīsdaļīga izrāde...). Režisors Mārtiņš Eihe, dramatizējusi Rasa Bugavičute – Pēce (ak, kā man patika Rasas “Puika, kurš redzēja tumsā”!...), Pamelas Butānes scenogrāfija un tērpi. Šī izrāde tikpat daudzslāņaina kā grāmata – vienlaikus gan smagums, gan vieglums, spēja tos pārvērst vienu otrā, aicinājums pārdomāt gan savu pieredzi, gan sajūtas, kas raisās, dažādus ļaudis savā dzīvē sastopot, vēlme uzklausīt un atbalstīt, reizēm arī padusmoties... Dailes teātra Mazā zāle pilna līdz malām, un šķita, ka emocijas, ko raisīja aktieru veikums, arī bija vispilnīgākās – no smieklu šaltīm līdz pat stindzinošam klusumam.

Interesanta izrādes programmiņa – īpaši izcelti visu darbojošos personu vārdi un pēc tam tie izskaidroti ar vārdu pētnieka teātra kritiķa Gunnara Treimaņa vērojumiem. Atzīšos, man savulaik ļoti tuvs bija viņa vadītais radioraidījums par teātru veikumu, kurā pētnieks “sēdēja 13.rindā 13.krēslā” – allaž tāds sirsnīgs stāstījums un redzētā vērojums. Arī grāmata “Vārdu noslēpumi” savulaik bija manā vēlmju sarakstā, un pēc iegūšanas tika regulāri pāršķirstīta un pārlasīta, jo vārdu skaidrojumi un novērojumi bija gauži interesanti un precīzi arīdzan.

Vēl viena interesanta nianse šodienas izrādes vērojumā – garāmejot vai blakussēžot dzirdētas sarunas par izrādi – sarunājas skatītāji, kuri ir vai nav lasījuši grāmatu, un tad tās sarunu drupatiņas vērpjas tik dažādas – no izpratnes līdz noliegumam, no vēlmes izlasīt līdz aizdomām, ka tomēr pietikšot ar redzēto.

Un tagad par manām sajūtām... Brīdī, kad piefiksēju, ka gana daudzi izrādes teksti cieši sasaucas ar maniem izvēlētajiem citātiem, ko biju ierakstījusi savās pārdomās par grāmatu, pārskrēja tāds neliels zibentiņš – cik ļoti tuvu dažādus cilvēkus var uzrunāt viena grāmata!

Izrādes sākumā viens aiz otra virknītē sastājušies aktieri manā prātā raisīja domu, cik ļoti daudzveidīgi un dažādi esam mēs ikviens, un cik reizē arī līdzīgi, jo katram vajadzīgi cilvēki, kas uzklausa, saprot, jebšu – gudri runājot – spoguļo mūsu emocijas. Uz skatuves esošais tumšzilais “kaut kas”, kas lēnām pārtapa piepūšamajā atrakcijā ar kāpnītēm un slīdkalniņu, man sākumā šķita kā laiva (tā laikam ir pēdējās rindas blakne, ka ne visu var skaidri saskatīt pat ar brillēm...), taču izrādes beigu daļā, kad tas atkal saplaka un tajā patiesi bija laiva, kas aiznesa mūžībā Oskara māti, bilde tā brīnumaini sasaistījās – mēs katrs pa dzīvi peldam savā laivā gan mierīgos, gan straujos ūdeņos... Protams, mirklis ar sirmļaužiem, kas jandalējās pa slīdkalniņu, bija reizē amizants un sāpīgs, jo zināms taču, ka veci ļaudis reizēm ir kā mazi bērni, kam gan niķi un kaprīzes, gan vienkārši mūsu uzmanība vajadzīga, tad kāpēc gan to uzmanību nedabūt šādā veidā?

Paša Oskara (Meinards Liepiņš) tēls – tik mierīgs, nosvērts, reizēm smaidošs, reizēm nopietns, bet tik patiess un atklāts – patiesi kā liels bērns, kas dažbrīd “izsper” dažādas “prātvēderības”, dažbrīd izmanto noklausītus teicienus, pat nezinot to jēgu, bet dažbrīd stāsta notikumus tā, ka šermuļi skrien pa kauliem. Tie brīži, kad viņa stāstu stāsta citi, - cik ļoti katrs no mums spēj iejusties otrā cilvēkā, viņa sajūtās un pārdzīvojumos, un vai to labāk spēj tie, kas augstās skolās gājuši, vai tie, kurus skarbi skolojusi dzīve?

Oskara māte (Regīna Devīte) – tik ļoti kā ikviena no mums – gan “cāļu māte”, kam rūp, lai bērns paēdis un siltām kājām, gan tā, kas uztraucas par to, ko gan bērns sadarījis, ar ko saticies, gan tā, kas reizēm neizprot, ko atvase domā un kāro. Lasot grāmatu, kaut kā nebiju aizdomājusies par mātes gadu skaitli, bet tagad tas tā ļoti iekrita sirdī, lai gan – Janīnai ir vēl vairāk gadu, un viņa ir riktīgi sprigana 😉 Te nu mazliet asara notraucās, savu mammu atminoties...

Janīnas (Inese Ramute) tēls ar savu aktīvo dabu man atgādināja gan pašas vīramāti, kura arī rosās uz visiem 100, gan vēl veselu virkni pazīstamu “tantuku”, kuras varētu ne vien kabačus visos pakšķos piestādīt, bet patiesi ķerrā vizināties uz bodi, kaimiņu mājām un baznīcu – iekš viena miera! Un kurš teicis, ka nedrīkst ar ķerru vest, ja cilvēkam grūti paiet? 😋

Abas meitenes – Anna Nele Āboliņa un Diāna Krista Stafecka – savos tēlos mani apbūra tieši ar to dažādību, jo katrai divi tēli un tik ļoti atšķirīgi raksturos un izpausmēs, balsu intonācijās un kustībās, ka nezinātājs (programmiņu nelasījušais), iespējams, pat nepateiktu, ka spēlē tikai divas nevis četras aktrises.

Arī Kārlis Dzintars Zahovskis, kuram veseli trīs tēli, katru no tiem veido gan sirsnīgu – kā Otto, kurš ar Oskaru iepazinies pavisam neparastā veidā, gan pašpārliecinātu – kā Uvi, skaistās meitenes draugu, gan klusējošu un tomēr tik daudz ko izsakošu – kā Kalles ponijs Ivo. Tas laikam ir viens no brīnumiem, kas mani pārsteidz ikvienā izrādē, kurā vienam aktierim jāspēlē vairākas lomas uzreiz, jo skaidrs, ka cita izrāde un cita loma ir kas pavisam cits nekā tad, ja jāspēj “apgriezties ap savu asi” un kļūt par kaut ko citu.

Mācītāja Arvīda (Aigars Apinis) balss, kas skanēja kā baznīcas velvēs (šitādu efektu atminos arī “Sarkanajā un melnajā”, kad Žiljēns sarunājas ar baznīctēvu klostera telpās, nez, kā to dabū gatavu?...) – gan pamācoša, kā jau dvēseļu ganam pieklājas, gan reizēm tik patiesi ikdienišķa, jo vai gan mācītājs nav cilvēks tāpat ar savām vājībām, pārdomām un aizdomām – tieši ar to viņa tēls, manuprāt, ieguva tik ļoti sirsnīgus vaibstus, jo gan uzklausīja Oskaru, gan prātoja līdz ar viņu, skaidroja viņam it kā pašas par sevi saprotamas lietas, un reizē arī aicināja Oskaru uz rakstīšanu un pārdomāšanu – sava veida terapija tādam “ar nerviem slimam” cilvēkam (man gan šķiet, ka es arī to par savu terapiju varētu nosaukt... bet kurš tad šodien nav drusku ar nerviem slims?...).

Kalles (Mārtiņš Meiers) stāsts par to, ka viņš reiz bijis žurnālists, tik smeldzīgs, kad saproti, ka tās bijušas šī cilvēka labākās dienas un gaišākās atmiņas, bet tagad viņš jūtas nevienam nevajadzīgs un vientuļš, ja nu vienīgi sirsnīgu nekrologu uzrakstīt Oskara mātei vēl varētu, tas būtu tāds patīkams piepildījums...

Ļeņins (Mārtiņš Liepa) – tik interesants, amizants sarunbiedrs brīdī, kad Oskars piezvana viņam un stādās priekšā kā cilvēks, kas pazīst viņa bijušo kaimiņu, mācītāju Arvīdu – jāatzīstas, lasot grāmatu, man šī epizode nemaz tik ļoti nepatika, bet uz skatuves tā šķita varen garšīga. Savukārt mirklis, kad Mārtiņš stāsta Oskara balsī par bērniem un sievu, kas varētu būt, un domā par iespējamajiem bērnu vārdiem, un meitas vārds varētu būt Liepa, man šķita tik sirsnīgs tieši vārdu spēles dēļ, jo arī ar manu uzvārdu ik pa laikam sanāk vārdu spēles, tas ir kas ļoti pazīstams...

Emīla Zilberta mūzika un Gata Priednieka gaismas visu šo stāstu tik ļoti “noapaļoja”, padarīja tādu sirsnīgi smeldzīgu, aizkustinošu un uz savām pārdomām vedinošu. Savukārt uz skatuves pakārtais savdabīgais kalendārs, kuram ik pa laikam kāds noplēsa lapu, man šķita kā atgādinājums reizē par to, ka katru dienu mēs varam nodzīvot tikai vienreiz (jo dzīve taču nav ģenerālmēģinājums) un to, cik ļoti daudz var nozīmēt viens vārds ikvienam no mums, cik ļoti daudz ko mēs varam atrast, ja vien mums ir, kas palīdz.

Ļoti daudzšķautņaina izrāde, kurā varen daudz līdzi domājamā, sevī pārcilājamā, un – jāatsaucas uz grāmatas lasīšanas laikā uzklausīto atziņu – kurš gan mēs varam pateikt, kas tad ir tas normālais, pareizais, un vai katrs savu reizi nerīkojamies kaut kā mazliet citādi, bet tieši tai situācijai atbilstoši? Paldies par bagātīgo pārdomu devu!