13.04.2022.

Grāmata, par kuras esamību uzzināju, “šķirstot” citu grāmatmīļu atsauksmes sociālajos tīklos, un kuras plauktam divreiz pagāju garām savā tuvējā Rozes grāmatnīcā, jo domājos to bērnu grāmatu plauktos meklējamu. Tad pilnīgi nejauši “uzskrēju virsū” pareizajam plauktam, apskatīju un liku grozā (nu nedrīkst mani laist grāmatveikalam tuvumā, nedrīkst!...)

Izdevniecībā “Aminori” tapusī slovēņu autora Vinko Mēdendorfera grāmata “Sirds plaukstā” (tulkojusi Māra Gredzena, vāka ilustrācija Lote Vilma) sākas kā vienkāršs pusaudžu stāsts par skolas gaitām, dienām un nedienām, klases sīkajām “galma intrigām”, saprašanos un attiecībām, taču jau ar pirmajām lappusēm reāli “ievelk” – nu patīk man tie īstie dzīvesstāsti, patīk!

Jau pirmās nodaļas virsraksts “Puiši skrien, meitenes skatās” liekas kaut kas tik tuvs un pazīstams – nu atzīstieties godīgi, kuram nav skolas gados sanācis lūkoties uz klases vai skolas biedriem darbībā, kamēr gaidi pats savu kārtu? Un nenoliedzami ir kāds starp visiem citiem, uz kuru skatās vairāk nekā uz citiem, tiesa gan, dažādu iemeslu dēļ, tiklab simpātiju kā antipātiju dēļ. Turklāt personāži tik daudzveidīgi un reizē pazīstami, jo katrā klasē taču ir aktīvie darbonīši, klusētāji, visam piekritēji vai, gluži pretēji, oponētāji, tie, kuri skolotājiem izdomā iesaukas, un kādi tik ne vēl ļaudis...

Tā arī stāsta varone Nika – īsteni daudzpusīga personība, brīžiem varētu šķist – skolotāju un vecāku sapnis, jo labi mācās, darbojas dažādās ārpusstundu aktivitātēs (spēlē klavieres, mācās spāņu valodu, apmeklē paukošanas, jogas un keramikas nodarbības – kad viņa to visu paspēj?) Ar savām daudzpusīgajām interesēm un ierosinājumiem mēdz būt gan par iepriecinājumu, gan par apgrūtinājumu skolotājiem, jo dažas idejas izdodas realizēt visai labi, savukārt citas rada haosu un nepatikšanas. Turklāt Nika arī palīdz vienam no klases zēniem – Aleksam, kurš ir divkārtējs otrgadnieks, mācībās, un dara to labprāt (ak, pazīstama “bilde” no “Starp mums, meitenēm, runājot...” 😉) Taču ir viena nianse, kas dara vērīgu lasītāju uzmanīgu – klasesbiedri mājupceļā labprāt iegrieztos pie viņas vai priecātos apmeklēt dzimšanas dienas ballīti Nikas mājās, bet – nekā, turp aicināti viņi netiek vis... Līdz kādā dienā Petrai rodas nešķīsta ideja (tā man to gribētos nosaukt!) – doties pie Nikas uz mājām, neskatoties uz to, ka viņa nemaz nav vēl turp devusies.

Brīdis, kad Nika sastop savus klasesbiedrus pie sevis mājās, ir tik pārpilns emociju un spriedzes, ka lappuses burtiski dzirksteļo, jo labi zinu, ko nozīmē sajūtas, kad dažādu iemeslu dēļ negribi, ka citi redz, kā tu dzīvo, un tam nav jābūt kaut kam ļoti sliktam, vienkārši – tas ir citāds nekā pierastais “standartiņš”, un tu jau zini, ka tas varētu šķist jocīgi, aprunājami vai apsmejami... Turklāt šajā stāstā tas slēpjamais – Nikas jaunākajam brālim ir Dauna sindroms – manuprāt, nemaz nav viņa pašas izdomāts, jo sākotnēji “slēpušies” ir vecāki – vairs neaicināja draugus ciemos, pārcēlās uz nomaļāku dzīvesvietu un arī nelabprāt stāstīja citiem par savām bēdām. Un brīdī, kad Nika “met sejā” vecākiem visu, kas pa šiem gadiem sakrājies, šķiet, ka ir jau tiesa vārdiem – jums vajadzēja, lai es būtu gudra par diviem, arī par brāli -, jo ir jau pašas meitenes vēlme daudz ko interesantu darīt, bet reizē sanāk arī tāda mazliet bēgšana no mājām, no tās vides, kurā līdzās būs arī brālis. Savādi, vai ne? Bet ne jau velti citādais, atšķirīgais raisa tik daudz iebildumu, jo tas ir kas svešs, nepazīstams, biedējošs gan pašiem tuviniekiem, gan apkārtējiem, kuri, iespējams, ar to sastopas pirmoreiz – zināms taču, ka daudzviet pasaulē cilvēki ar dažādām citādībām tiek slēpti no apkārtējiem, līdz ar to citiem jau nemaz nav iespējas ar viņiem iepazīties un pārliecināties, cik briesmīgi vai nē šie ļaudis ir.

Likumsakarīgi, ka klasesbiedri ir mērenā šokā un neizprot, kāpēc Nika neko nav viņiem stāstījusi, tāpēc nākamajā dienā skolā piedzīvo īstu nicinājumu un nomelnojumu gūzmu – kā jau tas pusaudžu vecumā, “melnbaltajā” variantā mēdz būt, kad nav starptoņu, nav prasmes iedziļināties un aizdomāties, kāpēc noticis tā, kā noticis... Laimīgā kārtā pēc dažām dienām tomēr situācija atrisinās, gan ne bez lieliem sirdsēstiem, un tomēr – dzīvē atgriežas krāsas, un jaunieši šķiet kļuvuši par krietnu tiesu gudrāki – sirdsgudrāki, jo iepazinuši atšķirīgo un izpratuši, ka nemaz tik melns jau tas velns nav, kā to mālē.

Un tagad – žūksnītis citātu, kas īpaši uzrunāja lasīšanas gaitā, jo saturu tuvāk nestāstīšu, tas jālasa un jāizdzīvo pašiem caur savām atmiņām un pieredzi.

Dažkārt tas ir pavisam stulbi, ja ar kādu, kurš sēž tev blakus, sarunājies caur viedtelefona ekrānu.

Es nekrāsojos. Negribu. Un man nevajag. Domāju, ka man bez visa tā ir skaistas acis, tādas kā tētim, brūnas un dziļas.

• Pēc mana ierosinājuma mainījāmies grāmatām un izveidojām tādu kā klases bibliotēku. Lielākoties, protams, tajā bija manas grāmatas, jo dažiem klasesbiedriem grāmatu mājās nemaz nav, tāpēc ka tās ir pārāk dārgas.

• Mans tētis, kas ir ļoti gudrs, apgalvo, ka gudrība ir pievilcīgāka par skaistumu.

Kā tas nākas, ka tev ir tikai desmitnieki, ja apgalvo, ka nemaz nemācies? Nezināju, ko viņam atbildēt. Stundās klausos, mājās nedaudz paskatos, bet viss taču ir tik loģiski. Un arī interesanti.

• Man ir laba iztēle, dažreiz arī kaut ko nepasaku, kādu sīkumu vienkārši noklusēju. Bet melot gan nemeloju. To man tētis iemācīja. Pirmais dzīves likums – nemelo! Lai gan pats pēc šādas prātuļošanas vienmēr piemiedz ar aci un piebilst: Ja vien nav pavisam svarīgi.

Mēs domājam, ka mūsu pieķeršanās kādam ir tīrā laime, bet patiesībā tās ir briesmīgas ciešanas. Esam pārliecināti, ka kādam darām labu, bet viņš to piedzīvo kā lielas mokas.

• Nav ne jausmas, kā cilvēkam jāizturas, ja viņam blakus kāds raud. Man būtu neērti. Abām būtu neērti. Cita cilvēka klātbūtnē izplūst ir tāpat kā stāvēt viņa priekšā pilnīgi kailam. Man tā šķiet. Nezinu. Asaras ir tik ļoti tikai tavas.

Tētis ir komunikabls, lai gan ir zinātnieks, un tie parasti ir klusi un mazrunīgi. Mamma arī grib runāties. Viņi abi man uzbāžas. Mēs runājamies, bet neko īsti nepasakām. Jā. Tā ir problēma. Tādēļ arī es varētu aizbēgt no mājām.

• Bet kā ar manām jūtām? Kāpēc neviens nebaidās par manām jūtām? Kāpēc visiem ir vienalga, kā jūtos es?

Jūtos briesmīgi. Nekad neesmu gribējusi būt lecīgā. Nezinu. Vai arī gribēju. Nav ne jausmas. Taisnība ir tikai tas, ka mani interesē lietas. Vai to tā kā nedrīkstētu? Vai ir slikti, ja patīk matemātika, ja priecē, ka sanāk atrisināt uzdevumu? Vai ir nepareizi, ja tevi interesē, cik daudz dzīvnieku un augu sugu katru gadu izmirst?

• Tētis mīl Igoru, jo ļoti labi par viņu rūpējas. Arī mamma viņu mīl. Savā īpašajā veidā. Cenšas viņu mīlēt. Viņi viņu mīl, lai gan ir nelaimīgi. Pēkšņi iedomājos – vai vispār vari kādu mīlēt, ja esi nelaimīgs?

Labprāt viņiem vēl pateiktu, ka arī bērnam būt ir grūti. Jo īpaši tādā ģimenē. Jo īpaši, ja visi grib, lai esi jau pieaudzis, lai gan patiesībā tāds nemaz neesi. Nekur neviens neraksta, kā tā pieaugšana notiek. To nevar iemācīties. Es domāju, ka esi pieaudzis tad, ja centies būt labākais, ja izpildi gaidīto – domāju, ka tas ir viegli... Bet ne. Labprāt viņiem to visu pateiktu. Bet gan jau viņi zina. Arī viņi abi kādreiz bija bērni un pusaudži. Bet, ja to zina, tad kāpēc neprot man palīdzēt? Kāpēc es neprotu viņiem pateikt, ka man steidzami vajadzīga palīdzība?

Lūk, uz šīs nots arī palieku – kāpēc mēs nevaram atcerēties, kā jutāmies, kad bijām pusaudži; kāpēc nevaram pateikt, ka mums vajadzīga palīdzība; kāpēc esam it kā blakus un reizē tik tālu viens no otra? Varbūt, izlasot šo grāmatu un pārdomājot, radīsies kaut viena mazmazītiņa atbilde uz kādu no jautājumiem...

P.S. Interesanti, ka šīs grāmatas lasīšanas laikā man šķita, ka tā varētu labi "izskatīties" uz teātra skatuves līdzās tikpat noderīgām izrādēm par citādo kā, piemēram, "Puika, kurš redzēja tumsā", "Savādais atgadījums ar suni naktī" vai "Mazā naudiņa", kuras lūkotas Latvijas Nacionālajā teātrī. Vai tas tādēl, ka grāmatas autors pats ir arī režisors? Vai varbūt tādēļ, ka par citādo, atšķirīgo ir jārunā arī no skatuves, jo ne jau visi lasa grāmatas, turklāt daži pat ne no ļauna prāta...