10.04.2022.

Izrāde – pamatīgs pārdomu gabals, noderīgs tieši šim laikam, ja ieskatāmies kalendārā – Pūpolsvētdienai, gaidāmajām Lieldienām, turklāt ledainais pavasara vējš tā vien izpurina ikvienu ielās izgājušo, ka jāsteidz aši vien nokļūt siltumā. Papildus tiek piedāvāts arī lietus, sniegs un krusa, bet kā par brīnumu (vai – jau pieradumu 😉) – tuvojoties teātrim, vairs nav ne nokrišņu, ne mākoņu, vien saule debesīs. Sakiet nu vēl, ka Nacionālajam nav “blats” pie mākoņstūmējiem un lietus vīriem! 😋

Ināras Sluckas veidoto izrādi “Sievietes daļas”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 10.februārī, tieši gribēju iet lūkot tajā dienā, diemžēl slimībām bija savs plāns – neļaut man piedzīvot pirmizrādi lielajā zālē pavisam tuvu skatuvei, kur necerēti bija izbrīvējušās vietas... Tad nu devos šodien, un pēc izrādes domas turpina vīties un vērpties, jo Ināra Slucka kā jau režisore – sieviete manā teātra pieredzē saistās ar tādu īstenu rokdarbnieci, kas savīs un atšķetinās visdažādākos cilvēcisko attiecību mezglus un mezgliņus, ļaujot skatītājiem piedzīvot visplašāko emociju gammu un parušināt arī personīgās pieredzes dobītes.

Interesanti, ka šī ir viena no izrādēm, kurai tieši pirms mana teātra gājiena nopublicēts vesels lēvenis recenziju, un tās esmu iepazinusi mazliet pirms skatīšanās, taču vakarā pēc izrādes pārlasu visas vēlreiz (saites pievienoju šī raksta izskaņā). Gluži tāpat kā skatītājiem, arī profesionāliem skatuves darbu vētītājiem – katram savs viedoklis, kas, šķiet, neizbēgami saistāms arī ar savu dzīves pieredzi, pasaules uztveri, ne vien ar profesionāļa “kaulaino aci”.

Īpaši spēcīga bija https://teatris.lv/podkasti/ 26.sērija (klausījos vēl ziemā, iesaku!), kurā Arturs Krūzkops, Ināra Slucka un Linards Rozentāls sarunājās par sērām, zaudējuma sāpēm un laiku, kas vajadzīgs, lai tiktu tālāk, jo nekas jau nebeidzas. Turklāt līdzās ir gan bērna zaudējums, gan arī mirklis, kad vecāki kļūst veci, slimi un nespēcīgi, kas ir ne mazāk traģiski, jo arī to mums ir grūti pieņemt. Reiz lasīju atziņu, ka pieaudzis cilvēks kļūst brīdī, kad zaudējis vecākus, jo tad vairs viņam nav tās aizmugures, kur paslēpties un paglābties no dzīves vētrām. Tajā mirklī mums patiesi paliek tikai atmiņas un sajūtas – priecīgākas vai skumjākas, bet neizdzēšamas, kas mūs var stiprināt, iedrošināt, un – jā, arī pazudināt...

Manas izjūtas, nu jau otro reizi esot atkal pilnā zālē (pirmā bija Teātra dienas “Īstajā sālsmaizē”...), sprēgā no dzirkstoša prieka par satikšanos un sasmaidīšanos ar pazīstamiem teātra ļaudīm bez maskām līdz bērna dzimšanas brīnuma aizkustinājuma un zaudējuma sāpju asaru straumītēm pār vaigiem, no smiekliem par uz skatuves sprakstošajiem, brīžiem pat ne visai veiklajiem, jokiem (kurš no mums reizēm tādus nepasaka? Viss kā dzīvē...) līdz mazliet mulsumam par ne gluži skolēna vecuma jauniešiem, kuriem, šķiet, “tukšais laiks” aizskalojis zināšanas par uzvedību teātrī... Zālē vairākums ir skatītāju – sieviešu, taču gana daudz var redzēt arī pārus, jo tēma vienlīdz svarīga arī vīriešiem, lai cik tuvi vai tāli viņi justos no šī radīšanas pār- un pie-dzīvojuma. 

Atšķirībā no citām izrādēm, kurās cēlieni apmēram vienādi pēc garuma, šeit pirmais cēliens ilgst tikai 40 minūtes no visa 2 h 40 min garā laika posma, gluži kā pats fakts, ka bērna dzimšana ir viens īss brīdis mūsu mūžā, bet tas, kas notiek ar mums pirms un pēc šī brīža, ir krietni kas vairāk. Taču tas piesātinājums, kas apņem mūs pirmā cēliena laikā, ir īsteni pilnskanīgs un pārdomas raisošs. Protams, sievietes, kas ir piedzīvojušas radības, varētu kavēties savās atmiņās un sajūtās, lai cik vieglas vai grūtas tās bijušas. Atzīšos, arī es tā darīju, un varu tikai pateicībā noliekt galvu to cilvēku – sava vīra un mediķu - priekšā, kuri bija ar mani kopā šajās trijās īpašajās manas dzīves reizēs. Pārdomāju gan uz skatuves vērojamās neprognozējamās dzemdētājas reakcijas, ar kurām jāsadzīvo klātesošajiem, gan to, kā varētu justies vīrietis, kuram, iespējams, sajūtu gamma šajā brīdī ir no “vai tiešām viņa nevar saņemties, kas tad tur tik grūts?” līdz “šausmas, ko sievietei nākas pārciest mūsu mīlestības dēļ...”, tāpat – katrs mēs savā darba dzīvē kādā situācijā iejūtamies pirmoreiz, un kā ir būt vecmātei, kas gan zina, ko un kā darīt, taču ne reizi to nav darījusi viena pati bez kolēģu atbalsta. Tā kā pati esmu arī piedzīvojusi visdažādāko pieredzi ar medicīnas darbiniekiem, nebrīnos par Majas izvēli dzemdēt mājās un par varītēm turēties pretī ierosinājumam doties uz slimnīcu. Taču – taisnība vecmātei, ka šis ir ceļš, kas katrai no mums jāiet vienai un tur nepalīdz ne pieredze, ne stāsti, tas ir vienkārši jāpiedzīvo.

Apbrīnoju aktieru Lauras Siliņas, Jāņa Āmaņa, Janas Ļisovas un Ievas Aniņas milzu enerģētiku, kas staro no skatuves šai spriedzes un cerību pilnajā pirmā cēliena laikā. Tāpat arī čellistes sniegums, kas visas sajūtas tikai paspilgtina, ir izcils – pa stīdziņai, pa notiņai, pa kripatiņai vien līdzi varoņu sāpēm un izmisumam. Turklāt šķiet, ka šeit asaras, pat ja būtu režisores prasītas, rit pašas, jo, manuprāt, šīs ir tik personiskas pieredzes piepildītas epizodes – arī man ataust atmiņā tie brīnišķie brīži no mūsu ar vīru pirmās satikšanās ar saviem bērniem, līdz pat fiziskām sajūtām... Kad vakarā ieskatos teātra mājaslapā un ieraugu vienu visnotaļ negatīvu atsauksmi par šodienas izrādi ar vārdiem – vai gan sāpju un asaru šobrīd par maz? -, gribas skumji nopūsties par, iespējams, šī cilvēka negatīvo pieredzi līdzīgos dzīves brīžos un nespēju saskatīt sajūtas, kas var piemeklēt ikvienu... Taču zinu ļaudis, kas patiesi nespēj negatīvās pieredzes palaist vaļā, tās velkas līdzi un liek uz visām līdzīgām situācijām raudzīties ar sāpi, kas nepieļauj iedziļināšanos, jo tas nozīmētu uzplēst vecās brūces. Šķiet, arī Majas vīra Larsa brūce kājā, kurai nav īsta izskaidrojuma, bet ko Maja pamana tieši dzemdību brīdī, ir zināmā mērā simboliska nozīme – gan paša Larsa pārdzīvojumi, gan Majas iespējamā nevērība pret tuvo cilvēku...

Šajā izrādē pirmoreiz piedzīvoju tik aktīvu skatuves strādnieku rosīšanos, pārveidojot spēles telpu no vienām mājām citās, jo priekškars ir vaļā, starpbrīdis jūtams pēc tā, ka aktieri noiet no skatuves, bet interjers mainās mūsu acu priekšā. Jā, dzīve arī pēc traģēdijām neapstājas, tā rit savu gaitu, gribam to vai nē, spējam pieslēgties vai nē... Un, atgriežoties zālē pēc starpbrīža, patiesi ir sajūta, ka esam kaut kur citur, kur, iespējams, tiks rasts kāds risinājums, atvieglojums vai kas cits mierinošs...

Taču, dzīvē kā jau dzīvē – ģimenes attiecības laikam ir tas mezglainākais musturs, ko varam vien vēlēties atšķetināt, bet kas reizēm sarežģās arvien vairāk, līdz nekas vairs nav glābjams... Mazliet viegluma un smieklu, brīžiem neveiklu un arī parupju joku, kurus bārstošie radinieki patiesībā baidās runāt ar zaudējumu piedzīvojušajiem, jo – nav jau šīs pieredzes, jebkuri vārdi ir tukšums tad, ja pats neesi to pašu piedzīvojis, tu vari tikai mēģināt iejusties, bet zināt šīs sāpes skaudrumu diemžēl nevari vis... Apkārtējo viedoklis par to, kā tad jājūtas, jāizskatās un jāizturas cilvēkam, kas piedzīvojis kaut ko tik smagu un traģisku, un sabiedrības stereotipi. Esmeraldas Ermales atveidotā māte, kas saka, ka tradīcijas jāievēro, lai kaimiņi nepadomā diez ko. Sanitas Paulas darbīgā Majas māsa Monika, kas taču nevēl māsai sliktu, bet allaž jutusies mazliet viņas ēnā, kā tas mēdz gadīties ar jaunākajiem bērniem. Ievas Aniņas radītā māsīca Zuzanna, kas ir izpalīdzīga gan saimniecības darbos, gan savā specialitātē – tieslietās. Gundara Grasberga viegli liderīgais Vojteks, kas vīlies dzīvē un savā hobijā – mūzikā, bet atradis mierinājumu baznīcā. Katrs no savas puses viņi vēlas palīdzēt, atbalstīt, tikai nezina, kā, jo... Bet vai patiesi mēs zinām, kā šis cilvēks jūtas? Un kā jūtas otrs viņam blakus? Vai tas, ja vecmāti tiesās, kaut kā palīdzēs šo situāciju vērst par labu? Tieši Majas vārdi, ka dzemdībās iet bojā gana daudz bērnu un tiesāšanās par šo ir pazemojoša, manuprāt, liecina par visdziļāko izpratni, jo dzīvības brīnums un trauslums reizē ir tik netverams, to nevar atsvērt ne ar kādiem tiesu darbiem un kompensācijām, jo bērnu taču neuzcelsi vairs...

Paldies visiem aktieriem un izrādes darinātājiem par spēcīgu pārdomu mirkļiem! Šķiet, ka aplausi, kas nerimās visu trīs “paklonu” laikā, pateica visu – mums bija vajadzīgs šis stāsts par smagu personīgu pieredzi, lai spētu ieklausīties apkārtējo cilvēku sajūtās un izvērtētu arī savējās!

P.S. Atsauces uz recenzijām un divi īpaši spilgti citāti no tām:

Baiba Kalna

https://www.kroders.lv/recenzijas/1746

Kitija Balcare

"Viņa ir tepat, bet vienlaikus jau kaut kur pavisam tālu. Šo vienu traģisko pieredzi tālāk par pārējiem, kur satikties var tikai tie, kas paši to ir piedzīvojuši."

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/vienatne-uz-tilta-nacionala-teatra-izrades-sievietes-dalas-recenzija.a446223/

Undīne Adamaite

"Režisores empātiskais dziļums ir liela vērtība TikTok virspusējās tirināšanās laikmetā."

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/nenosmacet-sapes.-inaras-sluckas-iestudejuma-_sievietes-dalas_-recenzija-14275708

Toms Čevers

https://teatravestnesis.lv/article/547-par-vel-vienu-iespeju