22. 03. 2022.

Beidzot pavasaris, silts un saulains, mazliet vēja, putnu balsis, sniegpulksteņi pie mīļā teātra apstādījumos, un vēl viena no sen gaidītām izrādēm manā plānā – Ināras Sluckas radītā “Aka” Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pēc Regīnas Ezeras romāna motīviem. Mazliet atkalsatikšanās, jo filmu “Ezera sonāte” taču zinām visi, bet šī nebūs filma, te ieskanēsies vien mazas notiņas no filmas, un atkalsatikšanās ar aktieri Ģirtu Liuziniku, kurš pašlaik cita ceļa meklējumos, bet ar prieku spēlē savas iespēlētās izrādes. Interesanti, ka pavisam nesen tieši žurnālā “Ieva” bija publicēta intervija ar Ģirtu

https://www.santa.lv/plus/raksts/ieva/aktieris-girts-liuziniks-man-nebija-plana.-bet-man-nebija-bail-aiziet-48146/

un es par to ļoti nopriecājos. Jāatzīstas, ka viņa izteikums par teātri kā prāta trenažieri kādā senā intervijā ir arī mans vadmotīvs šajos rakstu darbos. Izrāde, kas starpbrīdī atgādināja, ka nākamā grāmata, ko lūkošu plauktā, būs tieši Regīnas Ezeras “Aka”, jo, lai cik savādi nebūtu, bet to neesmu lasījusi, ja nu vienīgi kādu fragmentu vidusskolā (vispār jau man no fragmentu lasīšanas ir alerģija, jo uzskatu, ka grāmata jālasa pilnībā...). Izrāde, kurā sirsnīgi pieraudāju masku, par ko, iespējams, daudzi brīnītos – nekādas traģēdijas taču šis materiāls nepiedāvā... Un tomēr - tik daudz pārdomu un sajūtu par to, ka mums katram vajadzīgs tas apskāviens, ka vientulība starp it kā tuviem cilvēkiem ir ļoti smaga nasta, par to, kā būt - gaidīt ilgi un nezināt, kas sagaidīsies, vai tomēr ļaut sev būt mīlētai, ja reiz tā uguntiņa iedegas?

 Ināra Slucka ir tik smalku dvēseles tamborējumu pratēja gan sievietes pasaulē, gan arī atgādina mums, ka vīrietis taču ar` nav no akmens, arī viņam ir sirds krūtīs, kura alkst siltuma un sapratnes, ne tikai to vien, par ko vīrieši domājot ik pēc 13 sekundēm... Pirms dažām dienām režisore Ināra Slucka viesojās raidījumā “Kultūrdeva”, kur sarunā ar redaktori Henrietu Verhoustinsku šķetināja gan visjaunāko izrādi “Sievietes daļas”, kurā arī Laurai Siliņai galvenā loma, gan arī tika minētas citas viņas izrādes, “Aku” ieskaitot.

https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/256232/kulturdeva-viesojas-teatra-rezisore-inara-slucka

Interesanti, ka visas izrādes gaitā uz skatuves klātesošs ir izaugušais Māris (kā teikts programmiņā – Māris pēc 30 gadiem) Mārtiņa Brūvera personā. Viņš ir reizē nemanāms un vērojošs, aktīvs un domīgs, draisks un nopietns, un manā skatījumā ārkārtīgi spēcīgs tēls tāpat kā bērnības atmiņas, kuras mums nāk līdzi visu mūžu. Lielais un mazais Māris – abi vienādos tērpos, izrādes finālā mazais sēž lielajam klēpī un palīdz savākt visu, kas savācams, izslēgt gaismu muzejā un aizslēgt zāles durvis – mirkļi, kas pieritināja manu sejas masku pilnu asaru. Un tie brīnumainie brīži, kad Mārtiņš izspēlēja putnu balsis – es allaž apbrīnoju šo viņa spēlētiesprasmi, ne jau velti viņš ir “leļļinieks”.

Izrādē ik pa brīdim ieskanas motīvi no Gunāra Cilinska un Vara Braslas filmas “Ezera sonāte” – gan Imanta Kalniņa mūzika, gan labi zināmie citāti par “bankratu”, puiku biksēm un citi, kas pazīstami kopš sendienām. Arī epizode ar “Letkis” deju Lauras un Riča izpildījumā nozibsnī visā savā spilgtumā un sāpīgumā reizē, uzplēšot manu pirmo asaru kamolu šai vakarā. Savādi, ka filma tādas emocijas manī nav raisījusi, varbūt jānoskatās vēlreiz, ar izrādes klātbūtni?... Tie mirkļi, kuros uz skatuves parādās Jāņa Āmaņa Ričs – gan Lauras atmiņās, gan vēstulēs, ko raksta no cietuma – īsi, skarbi un reizē sirsnīgi zibšņi, kas atgādina par to, cik ļoti svarīga ikvienam no mums ir mīlestība, cik ļoti stiprs salmiņš, pie kura pieķerties, tā var būt, un cik ļoti gribas ticēt, ka viss atkal būs labi, ka cilvēks spēj mainīties un laboties... Aina, kurā Ričs pārrodas mājās tai traģiskajā medību vakarā, kad māte, Laura un Vija izskrien no savām gultām, vien naktskreklos tērptas – tik daudz rūgtuma, neticības tam, ka noticis nenovēršamais, lūguma pēc mīļuma un atbalsta, un sirdssāpju, ka asaras riešas ne jau Riča acīs vien... Diez, kā aktieri jūt zālē sēdošo skatītāju emocijas, kad tās tik tieši trāpa vienā orbītā?

Es nemēdzu salīdzināt filmas un izrādes, aktierus, kas spēlē vienu un to pašu lomu dažādos iestudējumos, un arī Gunāra Cilinska Rūdolfu nav iespējams pielīdzināt nevienam citam. Taču Ģirta Liuzinika Rūdolfā tāpat ir gan pašpārliecība, gan mulsums, uzrunājot Lauru un sajūtot to strāvu, kas plūst caur mūsu sirdīm, kad tajās notiek tas dīvainais īssavienojums, kuram nosaukums ir ... mīlestība? Pieķeršanās? Draudzība? Vēlme būt saprastam?... un tie brīži, kad viņš saspēlējas ar mazo Māri – drusku neveikli kā daudzreiz, kad pieaugušajam jāsarunājas ar bērnu, drusku atmiņās vērsti – gan par sevi kā bērnu, gan par savu bērnu (Rūdolfs ar savu dēlu Armandu, kuram jau tūlīt būs 14, arī nav kopā ikdienā...), un tai pašā laikā tik silti un iedrošinoši, jo “Vīrs un vārds!”

Īpašais mirklis – uz skatuves redzēt Līgu Liepiņu mātes lomā, uzreiz atausa atmiņā viņas veidotais kaimiņienes Olgas tēls izrādē “Cīrulīši”, kas tura rūpi par apkārt notiekošo tikai sev vien zināmajā taisnībā un noskaņā, jo bijis jātiek galā ar dzīves grūtībām, bērni “uz kājām” jānoliek un vēl jāpiedzīvo visi grūtumi, ko viņi sagādājuši. Brīžos, kad uz skatuves sastopu mūsu teātru leģendas sirmo senioru izskatā, mani pārņem tāds īpašs siltums, un nav pat svarīgi, cik liela vai maza loma tā ir, jo viņu visu šarms un spēja piepildīt skatuvi jau ar savu klātbūtni vien ir tā īpašā bagātība, no kuras smelties spēku un iedvesmu.

Evijas Krūzes Vija – tik pavedinoša, kaislīga, praktiska un reizē romantikas alkstoša, glāstu un sirds siltuma gaidoša, kas nevar saprast, kā gan brāļasieva nekad neiet uz ballēm, nepucējas “šai ezera kaktā” un nevēlas to pamest, bet gaida savu Riču no cietuma, vāra zaptes un dara visus mūžam nepadarāmos saimniecības darbus... Un tas mirklis ar kleitu, kuru Vija pašuvusi no pašā Rīgā, veikalā uz Ļeņina ielas, pirktā auduma!... (Uzreiz savā prātā “pārtinu”, kurš no man zināmajiem bērnības laika veikaliem tas varētu būt  ) Bet kleitas modelis tiešām glīts, nez, kas būtu, ja pamēģinātu tādu uzšūt, kam piedurkņu iekšpusē citāds audums – kā odere? Un šķiet, ka brīdī, kad Laura ar Viju apskaujas, kamēr Laurai Vijas kleita vēl mugurā, ir tāds patiess, kurā viņas abas viena otras sāpi izjūt līdz kaulam, ja vien vēl spētu palīdzēt to atšķetināt...

Laura – cik interesanti, ka Lauras Siliņas varoni arī sauc viņas vārdā! Par Lauru teātra mājaslapā teikti šādi vārdi: “Lauras talants un “noslēpums” uz skatuves plašākai publikai vēl ir minams – viņa pasauli tver atšķirīgi, jūtīgāk un dziļāk par daudziem saviem laikabiedriem, tam ir sava saistība gan ar dabu, pie kuras viņa augusi, gan dzīves un sirds gudrību. Viņas radošais spēks šobrīd ir nepastarpinātā reakcija uz notikumu un partneri, gaišais smaids un iekšējais spēks.”

https://teatris.lv/makslinieki/aktieri/laura-silina

Es Lauru pirmoreiz uz skatuves tā "pa īstam" ieraudzīju Elmāra Seņkova veidotajā izrādē “Pūt, vējiņi!” un pie ziediem pieliku kartīti ar šādiem dzejnieka Leona Brieža vārdiem:

“Mans darbs ir mīlēt.

Tā kā skudrai uz pleciem – smilgu – baļķi nest.

Un upi, kura maldās mežos, aiz rokas līdz pat jūrai vest.

Mans darbs ir mīlēt. Un nevienu no it neviena nešķirot. “

Interesanti, ka šīs rindas man toreiz prasījās veltīt tieši viņai, un arī šodien, vērojot gan šo izrādi, gan zinot citas Lauras lomas, man šķiet, ka šie vārdi ir gana patiesi par Lauru. Spilgti atceros viņu arī izrādē “Klūgu mūks” Marcelas lomā, kur tik daudz spēka un sīkstuma tādā mazā un smalkā no skata sievietē... Laura “Akā” ir tāds daudzveidīgs zibsnis, kurai tās daudzās lomas – gan sieva, turklāt ar tik smagu nastu, gan māte, gan vedekla un brāļasieva, gan cilvēks, kam tik ļoti šai brīdī pietrūkst tā viena glāsta, gan skolotāja, kura arī vasarā ir cieši saistīta ar skolas dzīvi (to nu es pati zinu “līdz kaulam”, jo pavisam malā nolikt šo darbu nav iespējams...), un visām cauri aužas mīlestība, rūpes, un tikai vienā īsā epizodē “pasprūk”, cik ļoti gribētos iztrakoties, “atlaist grožus”, kad viņa kopā ar Rūdolfu brauc mājās no pilsētas un lūdz atļauju sēsties pie stūres – tas bija diezgan nervus kutinošs mirklis... Pēc tam domāju – filmā tādas epizodes nav, lasīšu grāmatu, tad redzēšu, vai tur ir?

Mazais Māris (šovakar viņa lomā Imants Seleckis) priecēja ar visiem bērnam raksturīgajiem izpausmes veidiem un brīvo, nepiespiesto izturēšanos. Atceros, kad šī izrāde vēl tikai tapa tālajā 2019.gadā, vienā no intervijām viņa “kolēģis” Emīls Pohorželskis atzīst, ka “daži teksti filmā ir patiesi, piemēram, arī es mājās ņemu lietas, kuras nedrīkst...” Tā ir brīnumainā bērnu spēlētiesmāka, patiesā attieksme pret pasauli, kura vēl nav stereotipu iegrožota un režisora veiksme atrast tieši to īsto tipāžu bērnu vidū, turklāt aktieriem vēl arī saspēlēties ar šo jauno mākslinieku. 

Tā kā režisore stāstu risina ar skatu nākotnē, kad Māris jau liels, strādā Dabas muzejā par zāles pārzini un vienlaikus kavējas atmiņās par bērnību (pats brīžiem kā tāds muzeja eksponāts, kam reizēm līdzinās muzeja tantiņas, jo onkulīšus muzeju zālēs man nav gadījies sastapt...), tad jāatzīst, ka līdzās scenogrāfijai īpašs smeķis bija tai smaržai, kas tīši vai netīši valdīja zālē pirms izrādes – kaut kas mazliet no muzeja, no sendienām, no mazliet putekļiem klātas pagātnes... Un ļoti uzrunāja arī pati scenogrāfija Marijas Ulmanes izpildījumā – katram pašam ļauts iztēloties, uz kāda sola sēž vai kādā auto brauc izrādes varoņi, taču tie visi ir vienkārši koka soli, kas var pārtapt par jebko, kas aktieriem vajadzīgs... Arī radio, kurā skanēja Latvijas Radio 2 ar lugas lasījumu un pēc tam Jāņa Sproģa iedziedātām dziesmām, izsauca nostalģiju pēc sendienām, ievedot mūs vēl dziļāk notikumos, kas kādreiz risinājušies mājās ezera krastā... Milzīgs prieks arī par gaismām – ne jau velti “Latvenergo” par šīs izrādes gaismām gaismu māksliniecei Kristai Erdmanei piešķīris balvu par visspilgtāk atklāto gaismas lomu izrādes noformējumā, jo tās tik spilgtas un reizē tik klusinātas, ka tieši panāk vajadzīgo efektu.

Vēlos no sirds pateikties visai izrādes komandai par dvēseles nomazgāšanu! Un tie, kas dosies skatīties, atcerieties – nevajag mākslas darbus salīdzināt, galvenais ir stāsta būtība.