26.02.2022. - 12.08.2022.

Raksts, kas top asaru aizmiglotām acīm un mēreni drebošu sirdi... Izrāde, kas gaidīta divus gadus, lai gan satikšanās solīta pēc divām nedēļām (tādas īpašas pirms-tukšā laika atmiņas)..., pārcelta, atcelta un nu beidzot atkal uzsākusi ceļu pie skatītājiem, izsludinot gan jau plānotās, gan arī papildizrādes. Izrāde, kas dažādos laikos ar dažādiem veidotājiem pie skatītājiem dodas jau trešajā versijā, bet savu aktualitāti nav zaudējusi joprojām – tas ir Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” koncertuzvedums Paulas Pļavnieces režijā sadarbībā ar "Producentu grupa 7". Pretēji dažādos komentāros un atsauksmju rakstos lasītajam, negrasos salīdzināt ne režijas, ne izpildītājus, jo katram kaut kas savs, kas tikai konkrētajam cilvēkam raksturīgs, un tieši tajā tas skaistums.

Nu jau tālajā 2020.gadā, gaidot izrādi, izlasīju gan pašu “Kaupēn, mans mīļais” lugu, gan Ingrīdas Karstās grāmatu “Kaupēna līgava”, gan arī Andra Grūtupa grāmatas “Tiesāšanās kā māksla” konkrēto nodaļu par Kaupēna prāvu, tāpat veselu lēveni interviju un pārdomu par šī darba tapšanu toreiz un tagad,

viena no intervijām šeit:

https://www.la.lv/kaupens-pirkts-un-pardots

pārcilāju savā pieredzē senāko no iestudējumiem, kuru man bija tā laime redzēt ar Mārtiņu Freimani Kaupēna lomā, un arī tā reize bija asarām slacīta, lai gan tās tika lietas par paša Kaupēna liktens līkločiem un Freimīša ārkārtīgi atdevīgo un patieso spēli (šķiet, 2004.gadā jau spēlēja vairs tikai viņš, bet sāka Ivars Stonins...), kur ļaunums mijās ar sirsnību, maigumu un atkal ienaidu...

Šoreiz sirdī dur ne vien tas ilgais tukšā laika periods, kad izrāde bija jāgaida, bet arī pirms divām dienām kārtējo reizi pasaulē iegriezies vājprāta rats, un pat tad, ja nelasi un neskaties nemitīgos ziņu rullīšus, tas tik un tā elpo pakausī ar nepārvaramu smagumu. Un tik sāpīgi sažņaudzas sirds gan “Rīta panorāmā” vērojot pašu komponistu Jāni Lūsēnu un Kaupēnu Raimondu Celmu un Valiju Madaru Gaili, gluži tāpat kā vakarā pie Kongresu nama Zigfrīda Muktupāvela Dzejnieka dziesma izlīst kā skudriņas pa visu augumu... Savukārt šodien Jelgavas kultūras namā jau no pirmajām skaņām izrāde atkal ņem savā varā ar to savādo maģiju, kas man saistās ar Māras Zālītes tekstiem, no kuriem daudzi šķiet tik pazīstami, ka pat pirmajā lasīšanas reizē vārdi virknējas paši un brīžiem jau zini un sajūti, kas būs lasāms tālāk. Zināms, vairākas dziesmas no šīs rokoperas ir dziedātas Dziesmu svētkos, dzirdētas visdažādākajās situācijās, un tomēr ik reizi skudriņas skrien pār muguru gan pie “Es neesmu dubļus bridis...”, gan pie “Laiks mani pakar kā uzvalku skapī, kur to ēd visas pasaules kodes...”, gan arī pie “Zaļā zīda priekšautā, Vasarsvētku vakarā...”, tāpēc kļuvušas īpaši tuvas, taču šajos vārdos ierakstītā dzīves patiesība ir tā, kura paģērē aizdomāties par notiekošo ap sevi un sevī pašā.

Interesanti, ka izrādes programmiņā libreta autore Māra Zālīte saka, ka viņu “vēl aizvien interesē tas fenomens, ka tauta glorificē šo slepkavnieku, laupītāju – nu kā tas var būt, ka ažiotāža atgādina tiesas procesus no mūsdienām! Kur ir tas noslēpums, nobīde no elementārām morālām vērtībām?” un arī komentāros vairākkārt lasīts, ka cilvēki nesaprot, kas tāds ievērojams bijis Kaupēna personībā, ka par viņu jāveido izrāde. Atļaušos pieminēt, ka izrādes gaitā viens no aktīvākajiem tēliem ir tieši avīzes redaktors (viņa lomā - Mārtiņš Kagainis – nu īstens žipčiks!) – tas, kurš iespraucas ar svaigākajām ziņām, kuras gluži tāpat kā mūsdienās sastāv galvenokārt no sliktām ziņām, reklamē burlaku filmas un grāmatas, un tikai retumis pavēsta par “Nivea” krēmu, kas rūpējas par jūsu skaistumu. Ja jau reiz cilvēkus tik ļoti interesē tie burlacīgie notikumi un pēc tiem ir tik liels pieprasījums, tātad tur kaut kam ir jābūt, gluži tāpat kā stāstot un klausoties spoku stāstus, baidoties un reizē priecājoties, ka pats spokus neesi redzējis, tā arī šos notikumus ir interesanti paklausīties un atviegloti uzelpot, ka pašam tas pagājis secen. Taču jau kaut kas citāds, atšķirīgs, tāpēc arī tik ļoti pievelk... No otras puses, šķiet, ka apzināties, ka ikvienā no mums mīt gan labais, gan ļaunais, un atzīties arī savos “melnumos” patiesi spēj tikai retais, un arī tā nav tikai mūslaiku iezīme.

Taču, kad izrādes darināšanas laikā lasīju grāmatu “Kaupēna līgava”, tajā atradu arī sava veida skaidrojumu tam, kāpēc tad viņš kļuvis par burlaku, lai gan bijis kristīgs cilvēks, bet piedzīvojis kara šausmas, un tas viņam ļāvis domāt, ka nogalināt jau nav nekāds grēks. Ne velti šajā izrādē Kaupēna mutē ir vārdi par to, ka viņam pienāktos Lāčplēša ordeni pie krūtīm spraust un gūt gandarījumu par savās kara gaitās piedzīvoto, tikai – kā nāk šis gandarījums, kas ir tas, kas aptumšo viņa prātu – vēlme patikt, būt varenam, gūt panākumus pie sievietēm? Kas to lai zina, kura no šīm vēlmēm ir spēcīgāka... Turklāt tai pašā laikā manās rokās nonāca arī cita grāmata – Dainas Avotiņas “Ceļā”, kur vēsturiski mazliet cits laikmets, bet arī rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc kara šausmas piedzīvojušam cilvēkam tas ir nepārejošs grūtums, kas uzliek visdažādākos un neizskaidrojamākos slogus...

Un tomēr – pasaulē ir tāds brīnumains spēks kā mīlestība, kas spēj pārvērst ikvienu no mums. Lielākoties jau uz labu, lai gan gadās, ka mīlestība nāk par vēlu, kad nekas vairs nav glābjams; ka mīlestība cenšas, bet nespēj palīdzēt; ka vienkārši paiet garām... Tad paliek jautājums – bet kā gan cilvēks kļuvis par slepkavnieku, vai gan patiesi neviens viņu kā mazu bērnu nav mīlējis, vai gan dzīvē tik daudz sitienu saņemts, ka nav spēka attapties? Bet vēl paliek arī cerība, ka ikvienā Kaupēnā ir kaut maza kripatiņa labestības, kas, satikusi īsto cilvēku, spētu plaukt un zelt, tieši tāpat kā ikvienā cilvēkā ir arī kripatiņa no Kaupēna, kas “labvēlīgos” apstākļos var kļūt par sakni ļauniem darbiem... Kas būs spēcīgāks? Atbildes nav, jo “kamdēļ mēs piedzimstam, kamdēļ mēs dzīvojam, kamdēļ mēs nomirstam – nezin neviens...”

Interesanta ir izrādes scenogrāfija (autors Uģis Bērziņš) – tādas “kastītes”, kurās un ap kurām noris darbība. Vai gan mēs katrs nedzīvojam un nedomājam sava veida “kastītēs”, kas ir mūsu pieredzes, stereotipu un domu pilnas, reizēm iznākam no tām ārā, lai uzzinātu ko jaunu, varbūt nobītos, piedzīvotu tik labu, kā ļaunu, un “iekāptu atpakaļ”? Arī kostīmu mākslinieces Elīnas Miltas Niedrājas veidotie tērpi – reizē šodiena un retro, spilgti atspoguļojoši tēlu būtību – gan raupjumu, gan vieglumu, tāpat koķetēriju un skarbumu, kas mīt ikvienā no mums. Savukārt Egijas Abarovičas horeogrāfijas – dažbrīd tik uzmundrinošas un atsvaidzinošas, piemēram, brīdis, kad Kaupēnu aicina zirgus zagt, jo "kas tev` mīlēs, nabadziņ, tev nav bēra kumeliņ`" vai zeltlietu tirgotājs ar saviem mācekļiem , bet citureiz – tīri stindzinošas, kā tai brīdī, kad Kaupēns piedāvā Dzejniekam izvēlēties gultu savā mēbeļu veikalā, vai brīdis ar Vasarsvētkos nogalētajiem, kas ik pa brīdim krīt no burlaka rokas, uhh!...

Prieks, ka izrādē līdzās profesionāliem aktieriem piedalās arī Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi un nu jau arī absolventi, katrs ar savu tēlu un raksturiņu, iejūtoties visdažādākajās lomās – tādas mazas, feinas dzirkstelītes. Un, protams, lielākais prieks – arī šajā uzvedumā Dzejnieka lomā vērot Zigfrīdu Muktupāvelu, gluži kā toreiz – saspēlē ar Ineses Caunes Valiju un Mārtiņa Freimaņa Kaupēnu. Kā pats Muktiņš teicis izrādes tapšanas gaitā (tas lasāms programmiņā): “Šis darbs man deva jaudu un ticību saviem spēkiem, kā arī sajūtu, ka man vēl ir iespēja no skatuves teikt kaut ko ļoti svarīgu un paliekošu.” Savukārt viņa vārdi par skatītāju un trupas vārdos neaprakstāmo kopības sajūtu ikkatrā no izrādēm arī šovakar piepildījās ar uzviju – fināla dziesma ar elsu pilnām pauzēm un asarām uz mākslinieku vaigiem, visa skatītāju zāle kājās, un domāju, ka daudzi no mums klusāk vai skaļāk piebalsoja dziesmas vārdiem...

Un, protams, brīnišķīgie jaunieši – Valija (Madara Gaile) un Kaupēns (Raimonds Celms) – aizrautīgi, dedzīgi, mazliet bailīgi tādos īstas mīlestības uzdzirksteļošanas mirkļos, bet draiski smaidoši, Valija - cerību pilnu skatienu, dziedot par to, ka “mana pasaule ir jauna”, un Kaupēns - nešpetni šarmējot ar saviem glāstiem gan skatuves partneres, gan droši vien skatītājas zālē un iesveļot dusmas ar saviem nežēlīgiem izgājieniem, abi sāpju asarām acīs finālā gan par pievilšanos, gan par nepiedzīvoto dzīvi – ehh, jūs, dzirksteļojošie, kam gribas vēlēt – lai izdevusies ik izrāde, lai tās emocijas piepilda un bagātina mūs visus abās pusēs skatuvei, un lai mums pietiek spēka stāvēt pāri negācijām!

No sirds paldies par šo brīnišķīgo atgriešanos laikā, kas tik patiesa un vajadzīga īpaši šodien!

P.S. Gandrīz piemirsu - gaidot izrādi vēl 2020.gadā, radošā komanda bija izveidojusi filmiņu par koncertuzveduma tapšanu, kuru šodien atkal var noskatīties citām acīm, bet tik un tā interesanti:

https://www.youtube.com/watch?v=dkIq35TAKNc 

P.P.S. Protams, cilvēks domā, Dievs dara, un gadās tā, ka pašai vien jāiet dēla vietā pie Kaupēna otrreiz. Patīk mums abām ar dēla draudzenīti, izrāde nu ir iespēlēta, zāle pilna (sen nav būts VEF Kultūras pilī, uz kuras skatuves tik daudz koncertu nodejots...) un fināla dziesmu dziedam visi kopā, bet māksliniekiem asaru tādēļ nav mazāk. Spēcīga kopības sajūta, kas jau no pirmajām skaņām aug arvien augumā, acīs skatīšanās un līdzi dziedāšana (pareizāk sakot, vārdu skaitīšana, jo asaras acīs un balsī...) savam joprojām vienam no favorītiem - Dzejniekam Zigfrīdam Muktupāvelam, un tik ļoti gribas apskaut un samīļot Madaras Gailes Valiju tai brīdī, kad viņai jāatvadās no Kaupēna un saviem sapņiem... Un atkal prieks dzirksteļo, kad ar puķēm rokās dodos pa skatuves kāpnītēm jau ierastu ceļu! Tas ir tik silti un aizkustinoši, ka, neskatoties uz stāsta smagumu, ir vērts piedzīvot vēlreiz!

P.P.S. vēlreiz... Tā jau nebūtu es, ja nepavilktu uz teātri kādu no savām tuvām dvēselēm, ar kuru kopā esam ikdienas gaitās, priekos un bēdās, dullībās un citos niekos, tāpēc skaidrs, ka pavasara pēdējā "Kaupēna" izrāde Ogrē ir mūsējā! Un varbūt man tikai tā šķiet, bet varbūt tā patiesi arī ir, ka visi spēlmaņi ir tik dzirksteļojoši kā vēl nekad iepriekš, bet pats Kaupēns tik nešķīsti nešpetni fantastisks, ka gribas pavaicāt - kur Tev tik daudz iekšā, kā to var dabūt gatavu?... Gan jau savs nopelns arī pilnībā pilnajai skatītāju zālei, kas Ogres kultūras centrā nav no tām mazākajām (aptuveni 550 vietu, ja skatās plānā - nav gluži Nacionālā teātra astoņi simti, un tomēr...), un skatītāju enerģijai, kas pludo skatuves virzienā, pavasarīgajai noskaņai, kas taču spārno arī cilvēkus, ne tikvien putnus, - vakars ir brīnišķīgs uz visiem 1000, ne tikai 100 procentiem! Un gribas, lai piepildās nākamajā dienā soctīklos vairākkārt lasītais, lai augusta brīvdabas izrāde nebūtu pēdējā, jo acīmredzot cilvēkiem ir vajadzīga šī mūzika, vārdi, kas uzrunā joprojām, un izpildītāju sirdssiltais un atdevīgais sniegums. Vēlreiz milzums paldies visiem izrādes darinātājiem, un lai visiem abās pusēs skatuvei spēks, izturība un veselība!

Piebildīšu, ka pa šo pavasara nākšanas laiku tapusi arī brīnišķīga Dzejnieka dziesmas videokolāža no dažādiem skatuves mirkļiem, kurā kavēties atmiņās par klātienē redzēto un sajusto:

https://www.youtube.com/watch?v=TcyFizXDUbQ

 Fināls... Kā gan citādi lai nosauc to, kas prāta un sirds apcirkņos saritinās pēc pēdējās izrādes noskatīšanās? Lai gan pavasarī Ogrē teicu, ka jāatvadās no Kaupēna, tomēr, uzzinot, ka ģimene ir gatava doties šajā piedzīvojumā – cits pirmo, cits jau kuro reizi, - turklāt divas man tuvas dvēseles, ar kurām mūs vieno arī kopīgas siltas jūtas pret Freimīša Kaupēnu, sacījās, ka neesot sadūšojušās lūkot tieši šo uzvedumu, sapratu, ka atvadīšos pašā pēdējā izrādē. Brīnišķīgs augusta vakars ar mīļiem cilvēkiem, mazliet pastaigu, bildēšanos, smieklu un pārdomu pirms izrādes, un kārtējais dzirksteļu spiets acīs un sirdī izrādes laikā un vēl pēc tam. Siguldas pilsdrupu estrāde pilna līdz malām, mazliet amizanti mirkļi ar vietu meklēšanu, jo rindu numerācija tikai vienā galā, tad nu skaitām rindas no skatuves uz priekšu, kamēr tiekam pie savējās. Krietna riekšava uztraukuma, jo nezkāpēc plāni salikušies tā, ka Kaupēnam vēl pirms tam jānospēlē Didzis “Pūtvējiņos!” un tad jālido šurp, bet tas izgaist brīdī, kad skaļrunī tiek paziņots “Mēs sākam!” Asaras šoreiz trīc un dreb pa iekšu, otrā cēliena laikā, kad Dzejnieks ar Māti dzied par mājām, kuras ir manī, kļūstot par riktīgu drebuli līdz pašām izrādes beigām, un pārtrūkst tikai tai mirklī, kad ar klēpī izdrebinātajām gladiolām dodos zināmo ceļu skatuves virzienā. Šovakar ir tas svētīgais mirklis sastapt un iepriecināt arī pašu dzejas autori Māru Zālīti – viņas dzeja ir kaut kas tik ļoti īpašs un maģisks, jo man bieži vārdi lasot paši ritinās uz priekšu, cik tuvi un pazīstami tie šķiet, Māras rakstīti.

Protams, ir mazliet skumji atvadīties no izrādes, bet vienlaikus arī prieks par tās sniegto enerģijas lādiņu, cilvēkiem, kas straumēm plūst uz izrādi un pēc tam rāmā solī atpakaļ uz mājām, un gandarījums par iespēju to visu vēlreiz piedzīvot kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Savukārt atceļā mēs, trīs draudzenes, risinām “prāta trenažiera” rosinātos vingrinājumus par tēmu “kā gan cilvēks var būt tik ļauns”, toties nākamajā rītā mani jaunieši ne vien apspriež ar mani izrādes nianses, bet arī izsaka savus viedokļus gan par sižetu, aktierspēli, norisēm, gan arī nokomentē dažādus vērojumus Siguldā un apkārt. Lai gan brīvā dabā skatuves dūmi un maģija tāpat kā skaņa reizēm izplūst sev vien zināmos virzienos, tomēr visu aktieru un mūziķu spriganais un enerģijas pilnais sniegums un kopā būšana augusta naktī zem krītošām zvaigznēm bija kas patiesi īpašs! Paldies visiem, kas mums radīja šo brīnumaino iespēju satikties ar Kaupēnu un risināt visdažādākās pārdomas, un paldies maniem izrāžu apmeklēšanas kompanjoniem visdažādākajos sastāvos par līdzi dzīvošanu! Lai mūs visus silda šīs dzirksteles un top jauni dzejas panti un nošu raksti, kur veldzēties un pārdomās gremdēties!