29.01.2022.

Grāmata, kura krietnu laiku stāvējusi plauktā, gaidīdama savu laiku, un tad ar lielu aizrautību izlasīta divos vakaros. Grūti pateikt, vai pieskaitīt pie bērnu vai pieaugušo grāmatām, bet, kā par mani saka mans vīrs – ka es jau tālāk par 4.klasi “netieku”, jo dresēju sākumskolēnus, tad droši vien būs pareizāk nepieskaitīt šo grāmatu ne pie vienas īpašas kategorijas, bet gan pie tām, ko patiešām vērts izlasīt un pārdomāt. Turklāt kopš zināma laika šķiet, ka līdzās “nopietnajai” zinātniskajai, metodiskajai un tamlīdzīgajai literatūrai skolotājiem un arī vecākiem būtu kā “obligātā” ieteicama arī krietna deva šādu grāmatu, ko mana draudzene, kolēģe un iedvesmotāja Ulvija reiz nosauca par rokasgrāmatu skolotājiem, to gan attiecinot uz Žaka Frīnsa “Skolotājs Jāps var visu”, bet arī šī – Lindas Malelijas Hantas “Zivs kokā” ir piepulcējama šim plauktiņam. Amerikāņu autores darbs oriģinālā izdots 2015.gadā, pie mums ar apgāda “Zvaigzne ABC” labvēlību nonācis 2019.gadā, un zinu, ka šo grāmatu esmu manījusi arī vairākos žurnālos, piemēram, “Mans Mazais” un “Annas Psiholoģija” pieminētu kā lasīšanas vērtu. Brīnišķīgs Karīnas Tilbergas tulkojums no angļu valodas, visi tēli izplaukst acu priekšā gluži kā pašai savā klasē un brīžiem arī kā savās skolas gaitās.

Grāmatas ievadā autore saka: “Skolotājiem... Tiem, kuri saskata katrā skolēnā bērnus ar unikālu iedabu un allaž atgādina, ka ikvienam no mums ir kādas spējas, ikviens var piedāvāt pasaulei ko īpašu. Ka svarīgāk ir izcelties nevis iederēties. Un bērniem... Tiem, kuri rod sevī spēku stāties pretī dzīves izaicinājumiem – lai kādi tie būtu. Jūs esat īsti varoņi. Šī grāmata ir veltīta jums.” Savukārt noslēgumā ir vēstule lasītājiem, kurā cita starpā ir vārdi: “Ikvienam no mums ir īpašas dotības, kā arī jomas, kurām jāvelta lielāka uzmanība. Atklāti sakot, es daudz vairāk esmu iemācījusies no savām kļūdām, varētu pat teikt, ka tās ir manu panākumu pamats. Ne vienmēr būs viegli, jo dzīvē gadās arī paklupt, bet ne jau šie kļūmīgie soļi padara mūs par neveiksminiekiem. Neveiksminieki ir tie, kuri paliek guļam ceļa putekļos, savukārt spēja piecelties, nopurināt drēbes un doties tālāk liecina par milzīgu spēku, kas ļaus jums iekarot ne vienu vien virsotni. Un tie nav tukši vārdi – tikai padomājiet, kādus kalnus jūs spēsiet gāzt, ja ieradums piecelties un mēģināt vēlreiz kļūs par jūsu otro dabu.” Nav brīnums, ka autore tik labi pazīst skolas darbu, jo viņa strādājusi par skolotāju, pirms nolēmusi pilnībā nodoties tam, kas viņai patīk visvairāk: lasīšanai, stāstu rakstīšanai un bērniem, kā minēts uz grāmatas pēdējā vāka. Šķiet, ka lasīšana kā darbs varētu būt arī mans sapņu darbs, ar stāstu rakstīšanu, iespējams, arī varētu nodarboties, un pieredzes pa šiem gadiem uzkrāts ne mazums.

Mazs ieskats grāmatas saturā: 6.klases skolniece Ellija vairākkārt mainījusi skolu, jo viņas tētis dien armijā, un ar to saistīta ģimenes pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz otru. Meitenei ir ļoti spēcīga iztēle, viņa labi zīmē un risina dažādus nestandarta uzdevumus, taču lasīšana sagādā galvassāpes tiešā un pārnestā nozīmē, jo Ellijai ir disleksija, viņa nespēj burtus saistīt kopā tā, kā to dara citi. Dienā, kad viņu līdzšinējā klases audzinātāja dodas bērna gaidīšanas atvaļinājumā, meitene viņai uzdāvina skaistu kartīti ar dzeltenām rozēm, bet nav zinājusi, ka iekšā ir rakstīts līdzjūtības teksts – Amerikā tādas kartītes sūta, lai izteiktu līdzjūtību kāda tuvinieka nāves gadījumā. Biežas viesošanās direktores kabinetā, jo skolotāji domā, ka meitene vienkārši ir nekaunīga un slinka, bet patiesībā viņai vajadzīga palīdzība, citas mācību metodes. Laimīgā kārtā klases jaunais audzinātājs nāk ar citām metodēm, citu mācīšanas stilu un noteikumiem, gan risinot grūtības, gan nepieļaujot mobingu un pāridarīšanu citiem. Un izrādās, ka Ellija var iemācīties lasīt, ja vien to dara citādi, turklāt viņas domas ir daudzveidīgas, kā šodien teiktu – viņa domā “ārpus kastes”, prot saskatīt labo citos cilvēkos kā daudzi, kas cietuši no apkārtējo apsmiekla.

Interesanti, ka šīs problēmas aktuālas visā pasaulē, jo bērni ar mācīšanās grūtībām un traucējumiem nav nekas neparasts gluži tāpat kā skolotāji, kuri ar tiem tiek vai netiek galā, spēj vai nevēlas iedziļināties un risināt. Arī bērnu savstarpējās attiecības, “galma intrigas” klasēs un dažu skolēnu vēlme un prasme citus “siet īsā pavadiņā” un veidot dažādus grupējumus ir tik pazīstamas ainiņas, ka brīžiem acu priekšā parādījās konkrētu skolēnu vai savu skolasbiedru vaibsti, jo piedzīvots ir viss kaut kas. Visdrīzāk šī problēma ir sena kā pati pasaule, jo allaž kāds ir gribējis būt pārāks par citiem, pakļaut un būt situācijas noteicējs, kāds ir spējis tam pretoties un stāvēt pāri, bet kāds – nē. Tāpat ir skolotāji, kuri dara vien to, ko prasa stundu gaita, un tādi, kuri rod iespēju dažādiem risinājumiem, iedziļinoties notiekošajā vairāk nekā to prasītu “reglaments”. Jāatzīstas gan, ka pēdējo gadu laikā, saskaroties ar nemitīgajām reformām un birokrātijas kalniem skolā, arvien vairāk arī man zūd entuziasms un vēlme darboties, brīžiem vienkārši gribas būt nepieklājīgai un rupji “pasūtīt” visus reformētājus un atskaišu prasītājus ar teikumu – ļaujiet man strādāt, jo es vislabāk zinu, ko un kā šajā konkrētajā klasē vēlos panākt, un nāciet palīgā tad, kad es saucu, nevis tad, kad sarakstīts kalns papīru un problēma jau sen samilzusi...

Un tagad laiks citātiem, kuri atkal tapa iezīmēti ar līmlapiņām, - šis niķis laikam tā nopietni iesakņojies manos lasīšanas paradumos 😉

Man nav vienalga, kā es izskatos, bet ir pilnīgi vienalga, ko jūs par to domājat. Tā viens no grāmatas varoņiem par klasesbiedrenes nekorekto piezīmi par viņa vienveidīgo ģērbšanās stilu.

Man patīk misters Danielss, bet viņš pārlieku aizraujas ar literatūru, allaž runā par grāmatām un lasīšanas priekiem. Personīgi es dotu priekšroku gripai. Tā galvenā varone Ellija brīdī, kad vēl nezina, ka skolotājs atradīs veidu, kā viņai sadraudzēties ar burtiem. Pieļauju, ka arī man ir skolēni, kuri varētu teikt tāpat par maniem mēģinājumiem viņiem “iebarot” grāmatas.

Piepeši es iedomājos: ja man ir piekarināta kaut kāda birka, tas nebūt nenozīmē, ka es patiešām tāda esmu. Cilvēki mūždien ir teikuši, ka esmu “lēna”, turklāt man dzirdot, ir kā es būtu tik stulba, ka nesaprastu, ko viņi ar to grib sacīt. Viņiem šķiet, ka mani pilnībā raksturo vārdi “lēni lasa”. It kā es būtu paciņu zupa – atliek izlasīt sastāvdaļu sarakstu, un viss ir skaidrs. Tomēr arī zupai piemīt daudz kas tāds, ko nevar uzrakstīt uz paciņas, teiksim, smarža, garša un siltuma sajūta, kas rodas, to ēdot. Arī es esmu daudz kas vairāk par meiteni, kas lāgā neprot lasīt.

Kas vispār nosaka, kurš iederas un kurš – ne? Tādi cilvēki kā Šeja? Viņa taču ir īsta kobra! Kam rūp viņas domas? Ellijas draudzene Keiša pēc incidenta ar balvu par dzejoli, ko uzrakstījusi meitene pati, bez mājinieku palīdzības.

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka katram no mums ir citādas dotības. Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga. Skolotājs par to, ka Ellijai nepieciešams atbalsts, palīdzība mācībās tajā virzienā, kas sagādā grūtības.

Es domāju par vārdiem un to spēku. Tie ir kā burvju nūjiņa labā vai ļaunā burvja rokās: reizēm tie sāpina, bet reizēm dod cerību un uzmundrina. (..) Vectētiņš mēdza teikt: esiet piesardzīgi ar jēlām olām un vārdiem, jo nedz sasista ola, nedz izteikts vārds nav labojams. Jo vecāka es kļūstu, jo labāk saprotu, cik gudrs bija mans vectēvs. Ne ko pielikt, ne atņemt – ar vārdiem mēs varam tik daudz ietekmēt, un nekad nezinām, kā tas izvērtīsies...

Patiesībā šim uzdevumam bija divi mērķi. Pirmais: atrast pareizo atbildi. Otrais: noskaidrot, kurš no jums būs gana neatlaidīgs un lauzīs galvu tik ilgi, līdz to atradīs. Apsveicu tos dažus, kuriem tas izdevās! Tiem, kuri padevās un sāka pļāpāt par futbolu un citām tēmām, atgādināšu, ka reizēm ar gudru galvu ir par maz. Lai kaut ko panāktu, ir krietni jāpacenšas. (..) Varbūt vārdi “tas ir grūti” nav gluži tas pats, kas “nevaru”? Skolotājs bija devis “neiespējamu” uzdevumu un Ellija tik ilgi mēģināja, kamēr atrada risinājumu, bet to nespēja pieņemt daži no klasesbiedriem, kam šķita, ka viņa neko nespēj izdarīt, jo neprot lasīt.

Mēs visi esam dažādi. Tev šķiet svarīgi kas viens, turpretī Oliveram – kas cits. Mums jāmācās pieņemt citu viedokli pat tad, ja domājam atšķirīgi. Skolotājs par spēju ieklausīties citos viedokļos, jo var nebūt viena pareizā, visu izšķir situācija, dzīves pieredze un spēja pieņemt citādo, atšķirīgo.

Pārlaidusi skatienu klasei, atceros, ka vēl nesen mana nespēja lasīt bija kā betona bloks, kas diendienā jāstaipa līdzi, un man bija sevis žēl. Nu es saprotu, ka katram ir kāds betona bloks, un tie nav diez ko vieglāki par manējo. Ellija brīdī, kad uzzinājusi un sapratusi, ka viņas kaite – disleksija – nav ne pati briesmīgākā, ne apkaunojošākā, jo ar to iespējams cīnīties, turklāt daudziem pasaulslaveniem cilvēkiem tā bijusi un sagādājusi virkni problēmu skolas gados.

Grāmata – draudzības un sapratnes paraugstunda, kuru vērts izlasīt visiem, kam svarīgas cilvēku savstarpējās attiecības bērnībā, iespējams, lai palīdzētu sev tikt skaidrībā ar kādiem piedzīvotiem aizvainojumiem, pārdzīvojumiem, varbūt labāk saprastu savus bērnus, kuri var nespēt “būt perfekti”, vai iejustos skolotāju ādā, kad jātiek galā ar tik daudziem un dažādiem audzēkņiem, kam katram “savs caurums zeķē”. Nesīšu lasīt skolēniem un kolēģēm! 👍