10.01.2022.

Ieraugot šādu šifru, lielākajai daļai droši vien skaidrs, ka runa būs par divu cilvēku attiecībām. Zināms taču kopš skolas gadiem, kas slēpjas aiz šādiem uzrakstiem... nez, vai tagadējā jaunatne arī tādus lieto, būs jāpavaicā savējiem 😉 Ieraugot, ka grāmatas autors ir Dzintars Tilaks, un uz vāka vēl piebilsts “skolas vecuma romāns”, ir skaidrs, ka tas jāiekļauj savā lasāmlistē gan tāpēc, ka autors, gan tāpēc, ka “skolas vecums” joprojām attiecas arī uz mani... 😋 Un kur nu vēl labāku laiku lasīšanu kā brīdi, kad dzīve noliek uz pauzes pārslogoto balss saišu dēļ (profesionālā kaite, bet skolā jau citādi nevar, un arī mājās – kā mazajam bērnam iestāstīt, ka mammai aizliegts runāt? 😲) – tad vienatnes brīdī grāmata tiek “izrauta cauri” ar baudu dažu stundu laikā.

Dzintara Tilaka skolas vecuma romāns “M + A” vēsta par pandēmijas pirmsākumiem (aktuālā tēma, kas minēta arī Dainas Ozoliņas aizraujošajā grāmatā “Pandēmijas detektīvi”, kura iznāca pērnziem), un ir tikpat aizraujošs kā savulaik Zentas Ērgles detektīvu stāsti, kuros bērnu rīcība, atrisinot dažādas saspringtas situācijas, ir reizē pārdroša, riskanta un tomēr aizraujoša un slavējama.

Viss sākas ar ģimenes došanos uz jūrmalas mājām strādāt attālināti. Laiks – pavasaris, kad vairs īsti nav sniega, bet dārzā arī vēl īsti nekas nenotiek, toties pa logu var vērot jūras noskaņojumu un secināt, kāda būs gaidāmā diena. Tradicionālā rosīšanās, visu mantu savākšana, domas par to, vai nav kas aizmirsts, gludekļa izslēgšanu ieskaitot... Un tad jau ģimenīte ripo prom no pilsētas. Tētis pie stūres, līdzās mamma, kura ir redaktore, kam jālasa topošu grāmatu manuskripti, un kura vecmodīgi mēdz tos izdrukāt, lai varētu labāk apstrādāt (es arī pie tādiem ļautiņiem piederu, “papīrā lasīt” tomēr kaut kā patīkamāk...) Dēls, 6.klases skolnieks Marts, aizmugures sēdeklī kopā ar mazu, baltu spalvu kumšķi, sauktu Gotfrīds Bišons Frise jeb mīļvārdiņā Frīdis. Un jau pirmajā grāmatas lappusē atziņa, ko, šķiet, pēc pirmā attālināto mācību laika par savu varētu saukt lielākā daļa skolēnu: “Marts apzinājās, ka pirmo reizi viņš ir noilgojies pēc skolas. Jā! Noilgojies! Ne jau pēc klases telpas un gaiteņiem, bet pēc draugiem un reāli klases priekšā stāvošiem skolotājiem.” Atzīšos, ka arī mums, skolotājiem, ir savs melnais humors, un līdz pandēmijas sākumam viens no jokiem bija – skolā vislabāk ir tad, kad tajā nav skolēnu, ar to domājot brīvdienas, pēcpusdienas, kad reālās kņadas un drūzmas vietā vari mierīgi izdarīt darbus, sastapt kolēģus un pārmīt kādu vārdu, neuztraucoties vai nu par kādu “skolotāāāj, viņš man!!!!” vai “skolotāj, atgādiniet manam zeltumiņam, ka viņam tikos un tikos jāiet uz treniņu!!!!” vai sarkanu, tāpēc, ka nelasītu, vēstuli e-klases pastā, kas vēsta par kādu neapmierinātu vecāku vai administrāciju ar nebeidzamiem plānu prasījumiem... Tagad, protams, šis jociņš vairs nav spēkā, jo tukšie gaiteņi bija reāli nomācoši, bet ne par to šis stāsts, tā tāda liriska atkāpe...

Ko dara tie, kam ir vasaras mājas, aizbraucot uz tām pēc ilgāka laika? Pareizi, metas vēdināt, dzenāt putekļus un pelējumu, dārza cienītāji ķer pēc darbarīkiem šķūnītī vai citā vietā, īsi sakot, rosās. Arī šajā grāmatā – Marta tētis lūdz ienest malku no šķūnīša, un te nu sākas pārsteigumi, jo viņu šķūnītī, kas ir gana “pieklājīga” vieta ar malku un vasaras mēbelēm, apmetusies kāda meitene – ceļotāja, kura jau rīt došoties tālāk, plānojot noiet 120 km... Jāpiebilst, ka šāds plāna pieteikums Martam liek aizdomāties, kurš no viņu ģimenes būtu spējīgs uz šādiem ceļojumiem (es arī laikam kājām tādus gabalus neņemtos iet, lai gan – kas zina, viss atkarīgs no kompānijas un apstākļiem...)

Izrādās gan, ka nav tik vienkārši, jo meitene nonākusi sarežģītā situācijā un uzreiz nevēlas atklāt notikušo Martam. Cik savādi, ka tās situācijas, par kurām zini, ka tā tam nevajadzētu būt, ir tās grūtāk izstāstāmās, jo bieži saskaramies ar līdzcilvēku attieksmi – nosodījumu, pamācīšanu, aizrādījumiem, un maz ir to brīžu, kad varam tikt pie nepieciešamās palīdzības bez moralizēšanas un liekas birokrātijas. Tāpēc arī nebrīnos, ka Monta – Santa – Annika uzreiz neatklāj Martam patiesību. Taču, kad Marts uzzinājis, viņa galvā dzimst rīcības plāns. Protams, neiztiek bez pārpratumiem, jo kaimiņu mājā dzīvojošie draugi Ignats un Sabīne, kuriem arī Marta sabiedrība vajadzīga gan draudzības, gan kāda projekta dēļ, iesaistās sākumā neplānoti un mazliet nešpetni, jo slepus novēro un noklausās, taču vēlāk izrādās, ka pusaudžu rīcība un zināšanas viena otru papildina it lietderīgi, kā mēdz teikt, divas galvas gudrākas nekā viena. Te nu nākamais citāts par to, kā tad būt ar palīdzību un patiesības atklāšanu: “No malas varbūt viņiem viss izskatās citādi, jo viņi neko nezina, pat nenojauš. Patiesība taču ir tik vienkārša. Bet kā to atklāt? Un vai Annika piedos, ja viņš izstāstīs citiem? Marts jutās kā spīlēs, kā lielā bezizejā, kur dusmas savijušās kopā ar netaisnīguma izjūtu, ar skumjām un sašutumu. Viņš gaidīja, it kā lai saprastu, kas no tā visa viņā pašā ņems virsroku.”

Atzīšos, ka tajos spraigajos brīžos, kad jaunieši darīja it kā neatļautas, bet tai pašā laikā šajā situācijā īsti noderīgas, lietas, man sirds lēca pa muti ārā un jutu karstumu vaigos, tāds īstens spriedzes gabals, kur līdzās visu laiku cerība, ka būs taču labi, jābūt labi, jātiek galā ar grūtībām un ļaunajam jāsaņem pelnītais sods, konkrēti – vardarbība jāizbeidz un cilvēkiem, kas cietuši, jāatgriežas normālā dzīvē. Gan jau, ka autors iedvesmu smēlies reālajā dzīvē, un tik ļoti gribētos, lai to labi beigušos stāstu būtu vairāk, lai mēs spētu tikt pāri grūtībām, nebaidīties palīdzēt, kas patiesi nav viegli, un to laikam tiešām var tikai tādā bērnības un jaunības neprātā, kad sekas vēl īsti neapzinies... Ne velti Annika, būdama gan vecākā no visiem, gan arī no vardarbības cietusī, bija visapdomīgākā, bet prieks, ka piekrita visiem plāniem, un notikumus izdevās atrisināt. Un te jāpiemin Marta tēta teiktie vārdi: ”Tavā vietā? Tavā vecumā? Hmm... Es rīkotos tieši tāpat. Tādas meitenes priekšā gribētu būt īsts vīrietis, uz kuru var paļauties. Bet tagad kā jurists saku: tas bija stulbi, un jums vienkārši palaimējās.” Tā jau ir, ka mums ir tā pieredze, kuras bērniem nav, bet reizēm tieši pieredzes trūkums ir tas vērtīgais gan tāpēc, ka nav baiļu un šaubu, gan tāpēc, ka tā pieredze pēc tam būs divtik vērtīga.

Un, protams, neiztiku arī bez sievišķās jeb mammas intuīcijas parādīšanās, jo vienā brīdī man tapa skaidrs, ka Marta mamma ir sapratusi, ka te kaut kas slēpjas - kad piedāvāja Martam kotletes, kad vaicāja, vai jūs esat paēduši... “Ja tu gribi stāstīt, ka nesi vakariņas kādam uz šķūni, vai arī to, ka kādam nācās pārlaist nakti zem gultas, tad vari pietaupīt pūles, - mamma smīnēja, tad gandrīz nebēdnīgi uzsmaidīja Annikai. – Ak, šie vīrieši, viņi vienmēr domā, ka ir gudrāki, ka spēj kaut ko noslēpt.” Kā mēs redzam tiem apkārtējiem cauri – cits vairāk, cits mazāk, kas to lai zina, bet tā notiek, un labi, ka tā...

Noslēgumā svarīgā doma, ko būtu labi, ja mēs, pieaugušie, spētu attiecināt uz bērnu darbībām biežāk: “Mēs par jums domājam kā par bērniem, kuriem līdz pieaugušo pasaulei vēl augt un augt, bet jūs... ar tādu vienkāršību atrisinājāt senu problēmu, kur pieaugušam cilvēkam pietrūkst spēka un drosmes.” Cik ļoti mums vajadzīga spēja uzticēties cits citam, lai varētu atrisināt to, kas risināms, lai spētu dzīvot mierā un piepildīt sapņus!

P.S. Grāmata, kas atkal dosies “spēlēt bibliotēkās” gan pie lielākiem, gan mazākiem lasītājiem. Iesaku!