29.12.2021.

Gada nogalē derētu pabeigt lasīt iesākto, vai ne? Un tā nu sanācis, ka tā atkal ir bērnu grāmata, lai gan autors, igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks, zināms kā “plaša profila speciālists”, jo raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Turklāt pašlaik, pateicoties Latvijas Nacionālajā teātrī tapušajai izrādei “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, šķiet, ka grāmatu mīļu un izdevēju sabiedrībā tas bijis gana saviļņojošs mirklis, jo var manīt aktīvu interesi gan par konkrēto romānu, kas tapis par izrādi, un pašlaik esot gana grūti atrodams (jāmeklē bibliotēkās, kā to darīju es!), gan par citām autora grāmatām, turklāt pavisam svaiga bērnu grāmatu plauktos nonākusi arī autora jaunākā latviski tulkotā “Ērms un feisbuks”, ko arī gatavojos drīzumā izlasīt. Bet pēc tik gara ievada jāpiebilst, ka šoreiz stāstīšu par Andrusa Kivirehka grāmatu “Oskars un lietas”, kas gaidīja lasīšanu diezgan ilgi – starp darbiem un lasāmajiem “mājasdarbiem”, turklāt atkal apsolīta “spēlēšanai bibliotēkās” saviem audzēkņiem pēc ziemas brīvlaika...

Oskars ir mazs zēns, kura vecāki aizņemti darbā, turklāt mamma devusies studēt uz Ameriku, tāpēc vasara būs jāpavada laukos pie vecmāmiņas. Kad viņš turp devies kopā ar vecākiem, viesošanās allaž bijusi jauka, turklāt ne pārāk ilga, savukārt tagad būs jāpaliek divatā ar vecmāmiņu uz visu vasaru. Visam pāri vēl arī tas, ka Oskars pilsētā aizmirsis mobilo telefonu, kas daudziem mūsdienās tiešām liek sajusties kā no laivas izmestiem... Vecmāmiņa gan saka, ka varēšot taču tētim piezvanīt, kad vien vēlēšoties, jo viņai taču arī ir telefons, tiesa gan, stacionārais, kas daudziem šobrīd jau šķiet milzu brīnums 😲 “Vecmāmiņa tik un tā nesaprastu, ka telefons jau galvenokārt ir vajadzīgs nevis zvanīšanai, bet lai spēlētos. Viņam mobilajā bija vairākas jaukas spēles, un tieši pašlaik viņam to trūka.” Ak mēs, pieaugušie, kas nesaprot telefona nozīmību, mums ka tik piezvanīt, ziņas nosūtīt, bet spēles – nu kam gan tās?... Un vēl tas viedoklis, ka laukos taču var darīt visu ko, var draudzēties ar kaimiņu bērniem (interesanti, kāpēc pieaugušajiem neviens neliek tūlīt draudzēties un spēlēties ar citiem pieaugušajiem, ja viņi to nevēlas?...) – tik pazīstami!

Grāmata vēsta par bērna sajūtām, kad viņš palicis viens it kā nemaz ne tik svešā vietā, par to, cik ļoti atšķiras omītes un mazbērna pasaules, viedokļi par to, kas ir interesanti, kas ir svarīgi, kas ir garšīgi, ko drīkst un ko nedrīkst... Reizēm iedomājos – ja mani vecāki būtu līdzās un redzētu to, kā audzinu savus bērnus, ko viņiem atļauju un ko aizliedzu, nez, ko viņi teiktu... Nav man šādas pieredzes, bet esmu bērnībā bijusi kopā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem tik daudz, lai jo spilgti iztēlotos Oskara sajūtas un kavētos atmiņās par savām fantāzijām, ko risināju bērnu dienās. Jā, arī par nesaprašanām, kāpēc vienai paaudzei garšo tas, bet citai – pavisam kas cits, un nemaz nav runa par “veselīgi vai neveselīgi”. Kad Oskara vecmāmiņa vāra putru vai zupu, cep kotletes ar lieliem sīpolu gabaliem iekšā, domāju, ikviens no mums var atsaukt atmiņā kādu bērnības epizodi ar mājas, dārziņa vai skolas ēdieniem – traumām, ko nu nekādi nevarēja dabūt iekšā...

Taču tad pienāk priecīgs brīdis – Oskars atrod gludu koka klucīti, ko iztēlojas par telefonu, nokrāso to sarkanā krāsā kā sava tēta “Nokia”, un – tu brīnums, klucītis atdzīvojas, kļūstot par telefonu, ar kuru var sazināties ar lietām, kas mums apkārt. Šī tik pazīstamā rotaļa mani atkal aizved pārdomās par to, ka visā pasaulē visos laikos bērniem strādā fantāzija un arī spēles reizēm mēdz būt tik līdzīgas – sākot no “nekāpšanas uz strīpām”, ko pieminējusi Vizmas Belševicas Bille un vēl šobaltdien spēlē ne vien mani audzēkņi, bet labprāt arī es pati, un turpinot ar koka mobilo telefonu, kas nu jau gandrīz divdesmit gadu ir manu trīs dēlu arsenālā, turklāt vecākais modelis tiešām ir vecākā dēla meistarots tēta vadībā, pēc tam ticis pūrā vidējam, kurš, savukārt, darinājis vēl vienu, jau modernāku versiju, un nu abi šie modeļi ir pieejami jaunākajam brālim, kurš tos labprāt izmanto, jo “vecmodīgie” vecāki neļauj piecgadniekam spēlēties ar īsto telefonu... 😲 Te nu vietā citāts no grāmatas, ka “tā vien likās, ka vecmāmiņa salīdzinājumā ar Oskaru ir no kādas citas sugas. Ar viņu nebija iespējams normāli aprunāties, viņa ēda dīvainus ēdienus un visu darīja citādi nekā pilsētā”. Sasodīts, no cik dažādām “sugām” mēs patiesi esam! Jāatzīst, ka arī teiciens “kad mēs augām, tad gan tā negāja” piedienas visām “sugām” jeb paaudzēm, jo to izmantoju ne vien es ar vīru, bet arī mani lielie dēli, vērojot skolā un bērnudārzā notiekošo...

Grāmata ir pilna pārsteigumiem – kurš no mājās vai pagalmā, vai šķūnī esošiem priekšmetiem Oskaram piezvanīs, kā risināsies viņu saruna, kādus lūgumus vai ierosinājumus izteiks, vai lūgs padomu vai palīdzību? Tik daudz dažādu personāžu, ar tik cilvēcīgām rakstura īpašībām – vesela bagāta tēlu galerija, ne jau velti Andruss Kivirehks tiek minēts kā labs cilvēku raksturu pazinējs un attēlotājs, gan reizēm arī ar humora piešprici, bet tas jau ir tas interesantais... Jā, kāpēc gan lai lietas nebūtu dzīvas? Gadās taču visādi neticami notikumi, domāju, ka katrs vismaz vienu brīnumainu atgadījumu būsim pieredzējuši paši... Protams, Oskars jūtas vientuļš, un katrs, kas vientuļš, var izdomāt sev draugu, sabiedroto, ar kuru parunāties, uzticēt savas šaubas, vēlmes, pārdomas, un ir taču tik labi, ka tevi kāds saprot vai uzklausa.

Grāmatā ir arī aizkustinoši brīži, piemēram, tad, kad Oskars aiz trauku skapja atrod vecmāmiņas gredzenu, kas tur nogulējis vairāk nekā piecdesmit gadu, un izrādās, ka tā smaidīgā meitene jūrmalā ar saldējumu rokā vecajā fotogrāfijā ir pati vecmāmiņa, un arī gredzens viņai toreiz pirkstā... Oskars labprāt gribētu sev tādu jautru vecmāmiņu, bet tad pārdomā un saprot, ka “vecmāmiņa par viņu rūpējas – vai vismaz cenšas, pat ja tas ne vienmēr izdodas ļoti labi”. Savukārt tā jautrā vecmāmiņa dzīvo atrastajā gredzenā un ar to var sazināties ar paša darinātā telefona palīdzību...

Eh, ir labi, ka cilvēkam ir dota spēja fantazēt un sapņot, piedzīvot brīnumus un ticēt tiem! Ir labi, ka ir gan bērnu, gan pieaugušo grāmatas, un nekur nav teikts, līdz kādam gaduskaitlim drīkst lasīt vienas, un kad jāsāk lasīt otras!