19. – 23.12.2021.

Tradīcijas jākopj – tas ir labi zināms fakts. Mūsu ģimenē nu jau par tradīciju kļuvis Ziemassvētku vai Vecgada koncerta apmeklējums Latvijas Nacionālajā teātrī. Tikko parādās ziņa, ka tāds koncerts gaidāms, tā tiek mobilizēti visi spēki, lai saplānotu, kad un kādā komplektācijā dosimies uz koncertu, jo paralēli visam allaž ir bijušas arī skolas un darba lietas, bērnudārza aktivitātes – tāds īstens gada nogales maratons, kad vēl kādam pasākumam vietu un laiku atrast izdodas ar lielām pūlēm. Ja neņem vērā, ka pagājušajā gadā zināmu iemeslu dēļ koncerts izpalika, tad jāsaka, ka tradīcija tiek kopta visai rūpīgi. Un šogad atkal ir tā laime doties uz koncertu! Vēl, protams, nelieli sagatavošanās darbi, kas ietver ne vien pucēšanos un atbilstīgu tērpu izvēli, bet arī mazliet sirdsdarbu aktieru iepriecināšanai, un tad jau klāt svētdiena ar pirmo gājienu (daļa ģimenes dosies citudien...).

Pirmoreiz mūžā gadās tā, ka esam ieradušies tik laicīgi, ka teātra durvis vēl ciet, bet mierinām sevi ar domu, ka līdz ar mums vēl neliels ļaužu pulciņš, kas arī vēlējušies piederēt agrajiem putniņiem. Nekas, patusējam ar atlantiem strīpainajās bumbuļmicēs, paķircināmies ar reklāmas foto redzamajiem Artura Krūzkopa un Indras Burkovskas attēliem, un tad jau veras durvis, visi atnākušie sasprūk iekšā un diena ir veiksmīgi sākusies. Pie našķiem kafejnīcā sēžot secinām, ka no mūsu saimes es vienīgā te tik regulāri apgrozos, bet vīrs ar vidējo dēlu nav bijuši šai mājā mākslu baudīt veselu gadu un divus mēnešus, kopš bijām uz “Īsto sālsmaizi” un sēdējām uz skatuves... Jā, no sirds paldies maniem mīļajiem, ka viņi vismaz mani regulāri laiž dzīvoties pa teātri tikpat kā pa savu māju un uzkrāt spēkus, veldzēties, lai varu viņiem atkal laba būt!

Afišas interneta vietnēs vēsta, ka biļetes uz Vecgada koncertiem izpārdotas, un nāk prātā režisora Reiņa Suhanova intervijā sacītais, ka tik cilvēku, cik varēs zālē atnākt, tiem arī iedos to svētku sajūtu...

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/tradicija-ko-nedrikst-lauzt--nacionalais-teatris-ieskandinas-svetkus-ar-vecgada-koncertu.a432931/

Ak, kaut nu mēs, skatītāji, arī spētu aktieriem iedot pretī to sajūtu, ka zāle ir pilna un emocijas un enerģija mutuļo ar ierasto spēku!... Ir tiešām mazliet skumji tais izretinātajās rindās, bet metam šo domu pie malas, iegrimstam samta krēslos un noskaņojamies uz koncerta stīgas, lai sparīgi dzīvotu līdzi...

Katra diena gandarījums, ja ir bijis piedzīvojums! Tā arī mūsu saimei gandarījums par piedzīvoto koncertu. Plaukstas noplaudētas, smaids sejā, lai arī zem maskas, nerimst visa koncerta laikā, kājas zem krēsla brīžiem dīžājas un piesit takti, dažbrīd gribas ko piekomentēt pie koncerta vadītāju izvēlēm, kas tik daudzveidīgas kā pati pasaule un dzīve. Piedzīvojums minēt izrādes, no kurām skan dziesmas, un atcerēties tās uz skatuves, un vērot gaismu, skaņu un cilvēciska siltuma un mīlestības caurstrāvotu spēli, pa kādai piemiegtai acij un daudz, daudz smaidu! Mirdzoši, krāsaini tērpi, skanīgas balsis, atmiņas un prieks piedzīvot, varētu tā sēdēt un baudīt vēl kādas pāris stundas... Un droši vien, ka mums pašiem to savu tradīciju ir gana daudz, ja vēl padomā, ka daudzas ceļo no vienas pasaul`s vietas uz citu, līdz beidzot var tikai strīdēties, kur tad tā tradīcija sākusies, tad jāsaka, ka tas mazumiņš, ko mums derētu no citu valstu tradīcijām aizņemties, laikam ir vien lielāka pašapziņa un nopietnāka attieksme pret veicamiem darbiem, jo neba jau nu konkrētas krāsas drēbes vai laimes lācis mums to veiksmi atnesīs, būs vien pašiem jāmeklē tur, kur ir ko meklēt!... Valodas iemācīties droši vien nevienam nebūs par skādi (cepumiņš Indras Burkovskas vecfranču mēlei un Raimonda Celma mēles mežģim horvātu valodā!), bet tais tālajās moru zemēs piekopto tradīciju tieši jaunā gada pirmajai dienai gan labāk atstāsim viņiem pašiem, labāk tā vietā ciemosimies viens pie otra, ēdīsim divpadsmit vai cik tur tās reizes, vīnogas vai dzērvenes, un priecāsimies cits citu redzēt, kādu spēli uzspēlēt vai atmiņās pakavēties, tas būs daudz vērtīgāk un sirsnīgāk arī!

Protams, medusmaize fināla dziesmas veidolā, kad Mārtiņš Egliens pie klavierēm, visi aktieri tik tuvu, ka šķiet, varētu ne vien ar roku aizsniegt, bet pat elpu sajust, un tik sirsnīgi izskan dziesmas vārdi par to, ka “šai svētā naktī cits citu atkal mīļo”, ka gribas ikvienu no aktieriem apskaut un samīļot pat tad, ja īstenībā var vien katram sirsnīgu gaisa buču zem maskas nosūtīt... Vienīgi to flīģeli derētu pēc pēdējās dziesmas atkal “norullēt” lejā, lai tie, kas sēž tajā pusē, var pilnībā izbaudīt paklanīšanos un uzmest pa kādai gaisa bučai uz visām pusēm.

Pēc koncerta uztaisām priecīgas bildes pie teātra ar atlantiem un tad dodamies tālākajās ieplānotajās gaitās, ja jau reiz esam pilsētas centrā. Emociju krātuve uzpildīta, domās sūtīti vismīļākie un vissirsnīgākie spēka vārdi visai mīļā teātra saimei, un pienāksim citreiz atkal!

P.S. Turpinājums droši vien sekos, kad pārējā saimes daļa būs sniegusi savu vērtējumu krāsainajam piedzīvojumam...

P.P.S. Tātad - turpinājums no jauniešu skatupunkta - koncerts labs, tāds mierīgs un tomēr reizē krāšņs, ar kādu humoriņu, pārdomām, kāpēc tieši tā vai cita dziesma, gluži kā pirmais - "Nē, manis nav, es esmu izdomāts..." - tik daudz kas mums apkārt izdomāts vai - tieši otrādi - būtu labi, ja būtu, kaut vai izdomāts, un secinājums - patiesi vēlams paskatīties savos krājumos, nevis lūkot tikai pēc tā, kas citur labāks nekā pie mums, jo labi, kā zināms, ir visur, kur mūsu nav. Mazliet skumji lasīt tās diezgan noraidošās atsauksmes teātra mājaslapā, jo brīžiem šķiet neskaidrs, kādu šovu tad cilvēki īsti gaida, kad vieniem vajag tikai tradicionālos "džinglbellus", bet otriem - nekādā gadījumā neko no tradicionāliem skaņdarbiem, vieniem vajag šovu, bet otriem šķiet, ka bijis par skaļu. Gandrīz gribas teikt - uztaisiet paši kādu pasākumu, un tad redzēsiet, kā nagi nosvilst, kamēr visu savelk kopā tā, lai patīk vismaz pašiem! Bet prieks par tiem, kas prot priecāties un dodas izbaudīt teātra ļaužu paveikto, un vēl pārdomātu atsauksmi teātra lapā uzrakstīt! Lai visiem piepildīts tālākais gājums!