14.12.2021.

Nezinu, vai vēl kāda izrāde ir gaidīta ar tik lieliem pārtraukumiem un atcelšanām, laikam tikai “Kaupēn, mans mīļais”, kuru arī gaidu kopš 2020.gada marta... Pērn sataisījos iet uz šo pirmajā Adventē, bet pasaule aizvērās... Šovasar uz vasaras izrādēm netiku dažādu iemeslu dēļ... Rudenī biju sagatavojusies iet lūkot, bet iestājās “stingrais mājtupis”... Un beidzot 13.datumā, gan ne piektdienā, bet pirmdienā (kas, izrādās, netraucē piedzīvot šim ciparam raksturīgas ķibeles...), devos uz mūzikas un mākslas telpu “Oratorio” lūkot Rēzijas Kalniņas iestudēto Šona Grenana lugu “Tagad un tad”.

Kā jau visām jaunām, bet reiz jau apdzīvotām vietām, arī šai savs šarms un īpaša aura. Zinot to, ka šeit reiz atradusies konfekšu un zefīra fabrika, kurā par konfekšu tinēju strādājusi mana vīra vecvecmamma (iedomā tik, konfektes taču tina ar rokām, katru rūpīgi iečubinot papīriņā...), nav grūti iztēloties dažādu našķu tapšanu. Pirms izrādes paviesojos blakus esošajā ēdamvietā ar atbilstošu nosaukumu “Zefīrs” ar varen jauku apkalpošanu. Protams, tā kā ziema atkal ar mums jokojas, tad jāuzmanās kā ikvienā vietā nepaslidināties ārpus plāna... Un tad jau veru “Oratorio” durvis, lai ļautos šīvakara tik ilgi gaidītajam piedzīvojumam.

Izrādes stāsts par iespēju satikt sevi pirms vai pēc daudziem gadiem un zināt vai uzzināt, kas notiktu tavā dzīvē, ja tu izdarītu tādu vai citādu izvēli, man vispirms raisīja pārdomas par to, ka, iespējams, mēs tomēr šai saulē atnākam vairākkārt, jo vismaz es esmu piedzīvojusi tādus mirkļus, kad šķiet – pag, pag, šito es jau kaut kur esmu redzējusi, sajutusi, dzirdējusi – tā kā sapnī, tā kā īstenībā... Protams, tādas domas reizēm piemeklē arī, lasot grāmatas vai skatoties filmas vai izrādes, bet arī “dzīvajā” gadās... Un tad patiesi ienāk prātā – kā būtu, ja būtu? Gaidot izrādi un lasot jau izbaudījušo skatītāju viedokļus, centos tos vienīgi pieņemt zināšanai, bet neietekmēties. Tieši tāpēc arī man nav atbildes uz jautājumu “Ko tu gribētu pateikt sev jaunībā ar šodienas prātu un pieredzi?”, jo šķiet, ka tā nezināšana ir pat vērtīga – gluži kā tai pasakā, kad sendienās cilvēki zinājuši savu mirstamo dienu un pirms tam ārdījuši nost visu sastrādāto, līdz Dievs nolicis cilvēkam šo dienu nezināt. Jā, es laikam sev jaunai neteiktu neko, ļautu piedzīvot visu, kā bijis, jo izmainīt vēlētos tikai to, lai man apkārt paliktu tie cilvēki, kurus zaudēju ļoti agri, un tāpēc man trūkst vienas otras pieredzes, savukārt notikumus jau ietekmējam gan mēs paši, gan arī apkārtējie, līdz ar to ikviena izvēle savijas ciešā audumā ar citām, arī apkārtējo, veiktajām izvēlēm. Un nezinu, vai manī būtu tik daudz spēka kā Abijai, kad viņa sakās būt ar mieru ļaut Džeimijam apgūt klavierspēli un attīstīt savu talantu līdz pilnībai, lai gan – nē, mēs esam ziedojuši viens otram gana daudz, tikai varbūt citādā veidā, lai viens vai otrs varētu darīt iecerēto un īstenot vēlmes (ja man nebūtu vīra, kas ļauj man nemitīgi “izdaiļot dvēseli”, klīstot pa teātriem, un brīžiem arī pats atklīstu līdzi... ja mēs nebūtu sadejojušies pirms daudziem gadiem un polkas un galopa solī neskrietu vēl šodien...tātad esam gan gatavi viens otram ziedoties...) Bet tai pašā laikā tik ļoti saprotu Abijas prasību Džeimijam apsolīt nekad neskatīties uz viņu kā priekšniekam uz padoto, un Džeimija mulsumu, vispirms solot, bet pēc brīža tomēr sakot, ka nesola, bet centīsies, mēģinās – tā jau ir, nesoli man neko, jo nezini, vai varēsi izpildīt, labāk centies darīt labāko, ko vari... Savukārt tad, kad sarunās ieskanas doma par to, ka neviens vairs neesam tādi kā bijām toreiz, atkal man pārskrien tirpas, jo patiesi tam mīļajam cilvēkam vairs nav to kuplo jaunības matu, kuros iebraukt ar pirkstiem un sabužināt, ir tāds krietni sirmāks cekuls, bet acīs dzirksteles un vēderā tauriņi ir joprojām, un es tiešām nemainītu viņu ne pret vienu citu ne ar kādu pieredzi ♥️... 

Vērojot Džeimija (Raimonds Celms) un Džimija (Juris Kalniņš) sarunu izrādes sākumā, manī patiesi jaucās domas par to, cik reizē vērtīga (kad esi gatavs parunāties) un kaitinoša (brīdī, kad esi plānojis darīt ko citu) var būt divu cilvēku saruna. Mirklī, kad ierodas Abija (Ilze Trukšāne), protams, uzreiz top skaidrs, ka vēlais viesis ir kaitinošs, bet sievišķā intuīcija saka, ka tur kaut kam ir jābūt, jo vai nu tā no zila gaisa notiks tāda diezgan uzticēšanās pilna saruna... Un tā spēle ar naudu – cik ļoti mums vajadzīgi līdzekļi kaut kā noteikta sasniegšanai, cik gatavi esam to pieņemt vai noraidīt, sakrāt paši? Un vai nauda mums nesīs laimi, ļaus tiešām piepildīt iecerēto, vai, tieši otrādi, novērsīs nost no iepriekšējā mērķa? Brīdī, kad spēles noteikumi tiek pieņemti un vēlais viesis sakās zinām, kādus dzērienus katrs no klātesošajiem izvēlēsies, jau kļūstu tramīga, savukārt tad, kad uz skatuves risinās spēle “Patiesība vai risks”, emocijas manī sāk vārīties, jo – ko gan viņi cits par citu uzzinās, ko tas viņiem nozīmēs, vai tas būs uz labu vai ļaunu... Savukārt tad, kad klāt ir arī otra Abija (Esmeralda Ermale), sasodītā kārtā ieraugu sevi no malas, jo arī mēdzu reizēm būt gana nešpetna, turklāt zinu, ko nozīmē, kad tev “35 gadus blakus kāds krāc” (nu labi, mums tikai 28, bet arī tas ir varoņdarbs, Džimija vārdiem runājot..., kurš tagad ir pensijā, riņķo pa māju un kaitina sievu... 😉) un kad tu otru reizē mīli līdz sirds sāpei un reizē varētu arī par novelceni pie sienas pielīmēt, cik ļoti viņš tevi reizēm besī... Tad, kad atklājas stāsts par abu attiecībām, bērniem, notikumiem, kas bijuši smagi, kas palicis vien izsapņots un nepiepildīts, jo allaž vai nu kā pietrūcis, vai viens to vēlējies, bet otrs nav zinājis, jau varu īstenot namatēva Aināra Rubiķa pirms izrādes teikto, ka asaras drīkst slaucīt maskā, jo arī manā krātuvē ir gan saldi un gaiši, gan bezgala smagi brīži. Taču – ja es zinātu, ka būs tā..., vai es darītu citādi? Diez vai... Tāpēc izrādes otrajā cēlienā, kad varam vērot otras izvēles rezultātu, šķiet, ka tieši nepiepildītā mīlestība Džimijam un Abijai visu mūžu nāk līdzi un it kā tura aiz rokas, atgādinot – bet ja nu jūs būtu palikuši kopā un šo stāstu ar visu smagumu un vieglumu arī izbaudītu kopā, iespējams, tas būtu vieglāks nekā katram atsevišķi... Jā, to mēs nevaram zināt... Žēl vienīgi, ja jaunības mīlestību satiekot, tās sarunas vedas tādas asas un nelaipnas, it kā ar pārmetumu par to nepiedzīvoto, kā man šķitās šajā vakarā (cik labi, ka man tā nav, esmu varējusi sarunāties ar prieku un dzirksteli acīs kā kādreiz!) Un saldais atmiņu mirklis izrādes finālā, kad jaunieši dejo kā sendienās, atkal saslapina acis gan ar mūzikas skaņām, gan pašas atmiņām – nu ir jau, ir duša dvēselei, kā pati režisore šo nosauc!

Tā kā šai izrādei ir divi aktieru sastāvi, turklāt pērn tās kombinācijas bija lasāmas diezgan dažādas, tad domāju, ka vajadzētu izbaudīt arī pārējos spēlmaņus, lai gan stāstu vēl mazliet pašķetinātu, gan noskaņu izbaudītu varbūt tādu pašu, varbūt atšķirīgu. Šī, kā jau visas mazo telpu izrādes, ir tik intīma un noslēpumaina reizē, kad vari ievērot katru žestu, katru nopūtu un acu skatu, kam uz lielām skatuvēm reizēm nepietiek tavas uzmanības vai vienkārši redzes asuma. Arī scenogrāfija tik mājīga – tas krodziņš man vairāk atgādināja tādu viesistabu no 50. – 60.gadiem, sajutos kā savu krustvecāku mājās un gara acīm redzēju krusttēvu lejam dzērienus svētku reizēs... Jā, atmiņas un sajūtas mums katram savas. Paldies visai izrādes komandai par piedzīvojumu un pārdzīvojumu, par iespēju baudīt atkal kādu jaunu kultūrvietu mazliet citādā gaisotnē!

P.S. Īpaši patīkami, ka mājastēvs Ainārs Rubiķis pirms izrādes uzrunāja skatītājus un bilda, ka šai mājās pieņemts sagaidīt visus viesus, līdz tie ieradušies! Tad nu tikai gribētos aicināt viesus pēc iespējas ierasties laikus, lai tie, kas jau atnākuši savlaicīgi, nesāk nervozēt tāpat kā aktieri, kad nevar vien sākumu sagaidīt...

P.P.S. pavasarī. Kā jau sacījos, dodos šo izrādi lūkot vēlreiz, nu jau otru aktieru sastāvu. Ir pavasaris, silts maija vakars, viss plaukst un zied, un arī dvēseles duša izvēršas tieši šim laikam atbilstoša - iespējams, savs nopelns  arī tam, ka visi varam brīvi lūkoties viens otra sejā un smaidā, un gan jau, ka tīri cilvēcīgi - katrs aktieris mazliet atšķiras no kolēģiem ne tikai vizuāli, bet arī dvēseliski un savā dzīves pieredzē, bet nez kāpēc šķiet, ka šoreiz izrāde tāda gaišāka, mazliet draiskāka nekā toreiz ziemā. Jāatzīstas, ka Maksimu Buselu tik tuvu klātienē vēroju pirmoreiz, un man viņa Džeimijs šķiet tāds sprikstīgāks, ašāks un asāks par Raimonda Celma ieturēto, sirsnīgo un solīdo krodzinieku. Arī Jāņa Skaņa Džimijs tāds šiverīgs, riņķo pa skatuves priekšu žirgtā solī, vienā mirklī pamanu auskaru un pie sevis nosmeju, ka jāpalūko bildēs, vai tas ir tikai lomas aksesuārs vai patiesi viņam piederīgs... Iepriekšējā nedēļā presē un internetā pamanītais raksts gan liek aizdomāties un sirdij sažņaugties, klausoties Džimija vārdos, kas jāsaka par dēlu, kurš izvēlējies dienēt jūras kājiniekos - šķiet, jābūt ļoti lielam gara spēkam un spējai personīgo traģēdiju nolikt malā, tai pašā laikā ieaužot to lomā tik dzīvi un patiesi - jā, sāp, bet jādzīvo tālāk... Savukārt Janas Herbstas Abija tāda mierīga, maiga, rūpīga un tai pašā laikā tik patstāvīga, ka lai Džeimijs nemaz nedomā viņai ko iebilst brīdī, kad Džimijs aicina uz deju vai sarunu. Un Esmeraldas Ermales Abija, lai gan joprojām "noliek Džimiju pie vietas", tomēr tik silti apskaujas izrādes izskaņā, satiekot jaunības dienu mīlestību, un vārdi par to, vai nožēlot mūsu dzīves un to, kas noticis, mani aizķer jo sevišķi - vēlāk, tos pārdomājot, secinu, ka arī es nenožēloju nevienu dienu no savas ilgās kopābūšanas un sendienās izdarītās izvēles, lai taču krāc blakus!... Un ir tik sirsnīgi tie atvadu mirkļi, kad "sapuķotajiem" aktieriem pievienojas arī režisore Rēzija Kalniņa, kura izrādi vērojusi no zāles stūra, tāda patiesa kopābūšanas, kopības sajūta ielīst sirdī! Šis bija skaisti! 👍