2.12.2021.

Uzmeklēt grāmatu bibliotēkas katalogā, aiziet pēc tās un saņemt no bibliotekāres atbildi, ka pirms pusstundas mana kolēģe (arī teātra mīle, kam pastāstīju, ka grāmata pieejama pagasta bibliotēkā) to jau paņēmusi? Uzrakstīt kolēģei ziņu, ka šī nocēlusi man grāmatu, un saņemt to no viņas izlasīšanai, kamēr viņa lasa no manis “aizspēlēto” un redzēto “Puiku, kurš redzēja tumsā”. Tāds ir mans satikšanās stāsts ar Andrusa Kivirehka grāmatu “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” jebšu jaunais teātra mājasdarbs, gaidot Nacionālā teātra izrādi igauņu režisora Ivara Pellu rokrakstā.

Tā kā grāmatai pakaļ devos tikai pavisam nesen, kad jau redzēts mazs gabaliņš no izrādes tapšanas procesa, tad pēc izlasīšanas vismaz pagaidām mana doma ir tāda, ka šis ir gadījums, kad grāmatu pirms izrādes vajadzētu izlasīt, lai būtu skaidrs, par ko ir stāsts.

Un stāsts ir par to, kas notiek tad, kad mainās laiki un laikmeti, kad satiekas vecas un jaunas paražas, cilvēku vēlmes pēc jaunā un arī pēc labi pazīstamā vecā, cilvēku ticība gan patiesībai, gan izdomājumiem – aktuāli jebkuros laikos. Šķiet, nekas nav nemainīgāks par to, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais; kad mēs augām, tad gan tā negāja; visu jauno vajag noslaucīt no zemes virsas un jāturas pie vecajām paražām; neko no vecā nevajag paturēt, jo tā ir tumsonība; vajag ievērot ārzemēs rodamo, jo pašu mājās mēs esam tikai atpalikuši mežoņi... Šīs domas aužas cauri visam stāstam, brīžiem ievedot mūs teiksmu pasaulē, brīžiem biedējot ar visnotaļ asiņainiem pastāstiem (atzīšos, es arī tuvu finālam vienu lapu pāršķīru, jo nespēju lasīt tik šausminošu aprakstu...), brīžiem savelkot paralēles ar tagadni un pagātni, kas piedzīvota, redzēta filmās un lasīta grāmatās. Interesanti, ka rakstnieka Andrusa Kivirehka daiļradi es esmu iepazinusi tikai no bērnu grāmatu puses – stāstos par Loti no Izgudrotāju ciema, savukārt pārējās bērnu un arī pieaugušo grāmatas vēl neesmu lasījusi (turpinām papildināt sarakstu...), Lotes piedzīvojumos arī ļoti meistarīgi savērpts ticamais ar neticamo, fantāzija par to, kā varētu būt, un – kāpēc gan ne? Arī šajā stāstā tikpat raita valoda, vietām mazliet parupja, bet tieši tik daudz, lai pateiktu to, kas jāpasaka...

Un šoreiz tiešām vesela kaudze citātu, kas prasās pārdomājami, bet droši vien katram citādāk, tāpēc nekomentēšu. Iespējams, pēc izrādes noskatīšanās man par šiem citātiem būs papildus domas... Savukārt grāmatas tulkotāja Zane Balode pēcvārdā saka: “Vēsturiska romāna tradīcijā balstītais vēstījums rosina pārdomas par to, vai kultūra ir dzīva, ja tai ir tikai viens nesējs? Vai kultūra iznīkst, ja skaitliskais vairākums vienprātīgi pagriež muguru ilgi koptu tradīciju kopumam un aizsoļo?” Ir, par ko padomāt...

Vai tad ir pazemojoši pakļauties senajiem likumiem un paražām? Manuprāt, nekā pazemojoša tur nav. Mēs it nekad it nevienu briedi nenobeidzām prieka pēc – kādu prieku var gūt šādā rīcībā? (..) Pazemojoši bija visu aizmirst. (..) Stulbums ir pazemojošs, nevis gudrība. (7.lpp.)

Viens tic gariem un iet birzī, otrs tic Jēzum un iet baznīcā. Tā ir tīrā modes lieta. Ne ar vienu Dievu nevar pasākt neko jēdzīgu, tie ir vairāk kā saktas vai pērles, jo izdomātas tikai plikam skaistumam. Kaklā karināšanai vai tāpat, lai parotaļātos. (Tēvocis Votele Lēmetam par ciema aprakstu.) (25.lpp.)

Laikā, kad piedzimu es, viss bija mainījies. Vecākie ļaudis čūsku vārdus vēl kaut cik lietoja, bet patiesu meistaru starp viņiem varēja pameklēt; toties jaunākā paaudze ar grūto valodu vairs nevīžoja nopūlēties. (..) Sākumā trenēšanās ir gaužām apnicīga, un tāpēc nebija jābrīnās, ka daudziem meža iedzīvotājiem piepūle šķita par grūtu un tie labprātīgāk pārcēlās uz ciemu, kur dzīvot bija daudz interesantāk un čūsku mēle nebija vajadzīga.(26.lpp.)

Cilvēks tomēr grib atstāt sev niecīgu cerību, viņš nesamierināsies ar nenovēršamību. (40.lpp.)

Odzes neticēja gariem un neticēja papardes ziediem. Viņas pēc savas saprašanas pazina mežu krustām šķērsām un zināja, kas tur dzīvo un kas nedzīvo. Viņas neliedza cilvēkiem iet svētā birzī un upurēt, kaut arī, viņuprāt, tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Odzes nekad nejaucās svešās darīšanās, kamēr tās neskāra viņas pašas. Pēc odžu domām, ikvienam bija tiesības dzīvot tik ķēmīgi, cik tas pats vēlējās. (57.lpp.)

Ir daudz aizraujošāk un patīkamāk staigāt pa mežu, ja iztēlojies katrā kokā mītam mazītiņu koka gariņu, bet kopumā par mežu rūpējamies mežamāti. Tas apvalda bērnus, kuri citādi aiz tīrās delverības lauztu zarus un kropļotu kokus. Bet mēs šo seno stāstu dēļ nedrīkstam palikt muļķi un ķerties pie vilku kapāšanas ar nazi tāpēc vien, ka kaut kāds dzīvnieks ir nopeldējies meža ezerā. Kam ezers ir domāts, ja ne peldēšanai un dzeršanai? Stirnas un brieži šeit katru dienu lok ūdeni. (Tēvocis Votele – viedajam Ilgasam par ezera gara kaitināšanu, kas jāizpērk, ziedojot vilkus) (67.lpp.)

Tikai vēlāk sapratu, ka, lai gan Ilgass ar Tambetu ienīda visus, kas uzsāka dzīvi ciemā, arī viņi vairs īsteni nedzīvoja mežā. Viņi bija dusmīgi un vīlušies, redzot veco, labo meža dzīvi pamazītiņām izmirstam, un, lai stāvētu tam pāri, vīri iekrampējās sevišķi senās un noslēpumainās paražās un buramvārdos, meklēja glābšanas taku izdomātā garu pasaulē un nelauzīja galvu par čūskuvārdiem. Tie viņiem šķita par vājiem; čūskuvārdi taču nenoturēja cilvēkus mežā, tālabad tiem nebija nekādas jēgas. (84.lpp.)

Varbūt tieši tu esi pamuļķis? Johanness teica, ka citur pasaulē tos, kas dzīvo mežos un runājas ar dzīvniekiem, tur par gataviem stulbeņiem. (Pertels Lēmetam) (112.lpp.)

Varbūt no vienas puses viņš jutās kā nodevējs, kas pametis draugu, tomēr, pirmām kārtām viņš par mani kaunējās. Es taču aizvien vēl dzīvoju meža tumsonībā un nenieka nesajēdzu no daudzajām izklaidēm, ko piedāvāja ciematā. Viņam nebija ar mani par ko runāt, tai pat laikā ciema daudzie zēni un meitenes dzīvoja līdzīgu dzīvi, ēda tos pašus ēdienus un darīja vienādus darbus. Tie viņu nezoboja par maizes ēšanu, viņuprāt, sirpja turēšana rokā nebija ērmota. Dabiski, ka Pertels mani iemainīja pret viņiem, jo tā bija vienkāršāk. (116.lpp.)

Savādi, ka čūskuvārdi ir aizmirsti, bet ticība dabas gariem paliek. Muļķība ir stiprāka par gudrību. Stulbums ir sīksts kā koka sakne, kas urbjas zemē tur, kur kādreiz staigāja cilvēki. (127.lpp.)

“Ejiet, ejiet, man vēl jāpastrādā. Cilvēkam ir skudras liktenis, viņam jāpelna maize vaiga sviedros.” – Johanness par darbu un izklaidēm. Šī līdzība bija visai trāpīga, ņemot vērā, ka gan skudras, gan arī Johanness neprata čūskuvārdus un pēc meža likumiem piederēja pie visnožēlojamākajiem radījumiem. (156.lpp.)

Vectēvs atgādināja tēvoci Voteli, lai gan, protams, daudz mežonīgākā veidolā. Viņi bija darināti no viena un tā paša koka, tikai tēvocis Votele bija šī koka gludais un spēcīgais stumbrs, ko vētra tomēr varēja pamanīties nolauzt, kamēr vectēvs līdzinājās no zemes dzīlēm izplēstam resnam un sīkstam saknenim, ko pat lācim nebūtu pa spēkam saliekt uz pusēm. Un es – es biju šī koka galotne, lokana un trausla vējos. Es biju virsaune, kur zari kļuvuši tik smalki, ka nenoturēja pat ne sīkajo ķauķi. Pēc manis vairs nenāca nekas, tikai debesis, tukšas un zilas. (193.lpp)

Mūks palika tikpat mīlīgs kā pirmiņ. “Ir muļķīgi novērsties no izglītības,” viņš tikai bilda, pamācoši pacēlis pirkstu. “Ja nezināsi ne nieka par jēzu, šodienas pasaulē tu vienkārši neizsitīsies. Ar citiem cilvēkiem tev nebūs par ko parunāt. U taču esi jauns vīrietis, dzīvē gribi tikt uz priekšu. Labi, ja tevi nesaista mūzika, tev nav jānāk uz klosteri, arī rūnīšana nav jāveic. Bet ja neesi kristīts un nepazīsti jēzu, arī par bruņinieka ieroču nesēju tu nevari kļūt.” “Kāpēc man jākļūst par kāda ieroču nesēju?” es vaicāju. Šī bija vēl viena pretīga iezīme, kas vienoja visus šos modīgos ļaudis – gribēšana būt kādam par kalpu. (203.lpp.)

“Tie ir vēja mezgli,” Meigass paskaidroja. “Pie katras virves ir pa vējam. Es braucu ar laivu šos ķerstīt, tāpat kā dažs labs vīrs dodas zvejot. Tikai vēju ir daudz grūtāk notvert, tas ir ātrs un slidens, jābūt bezgala izveicīgam, lai šis ieskrietu cilpā. Tad tikai žigli mezglus virsū un vari piekarināt vēju pie sienas, kamēr tev šā ievajagas. Un vējš nav zivs, tas nebojājas. Var karāties pie sienas vai simts gadus, bet, kad tu šo palaid vaļā, gaudo un elš, it kā būtu tikai vakar saķerts un pavisam svaigs. (205.lpp.)

“Nav nekādas starpības, uz kādas malkas cepina gaļu, ja tikai tā izdodas pietiekoši sulīga,” Hīe sacīja. “un, ja mums kāds dzēriens iet pie sirds, tad no tā nav iemesla attiekties. Māt, es uzaugu mājās, kas bija tik cieši pieblīvētas ar uzskatiem, ka tur pat paelpot nevarēja. Es ienīstu uzskatus. Gribu tikai, lai man būtu labi. Es gribu būt laimīga.” (240.lpp.)

“Dievu man nevajag,” es teicu. Nudien, es biju ar mieru rīt maizi, griezt stiebrus uz lauka, grozīt rokas dzirnas un nodarboties ar visām tām ākstībām, ko ciemļaudis bija iemācījušies no svešzemniekiem. Dievu es gribēju turēt no sevis pa gabalu, Man bija līdz kaklam visu šo gariņu un jēziņu, un pārējo izdomāto radījumu. Viņi man noriebās jau mežā, un arī ciemā šie nekur nebija pazuduši, samainījuši tikai vārdus un palikuši joprojām tikpat neredzami un bezjēdzīgi. (256.lpp.)

Zināju, ka nepiepildāmas cerības lolodams, biju tikpat stulbs kā ciema ļaudis ar saviem dieviem. Nekā pārdabiska pasaulē nav, viss norisinās dabas noliktajā kārtībā, un kā dzimšanas, tā arī miršanas notiek noteiktajos laikos. (258.lpp.)

Pieslējos kājās un ar derdzīgumu un sāpēm sirdī pagājos nostāk. Gribēju sevi šeit aprakt, aizmirst visu līdzšinējo dzīvi – bet vai tas varēja izdoties? Tumsonība teju vai šļācās man sejā un nemitīgi atgādināja par laimīgajiem brīžiem mežā. Cik ilgi es spēšu to paciest? Pārāk stipri atšķīros no šiem ciemaļaudīm un nekad nespētu kļūt viņiem līdzīgs. No sērām aizbēgu uz ciemu, bet patlaban biju visai tuvu tam, lai bēgtu prom no muļķības – tikai kurp? (Lēmets par ciema ļaužu viedokli, ka čūsku ķēniņa kroni iegūstot, var saprast putnu valodu.) (265.lpp.)

Atcerējos stāstu par putnu, kas uzbūvē ligzdu augstu zaros, bet brīdī, kad tas aptupstas uz perēšanu, koks apgāžas. Putns lido uz otru koku, mēģina vēlreiz, sadēj jaunas olas, perē, bet tieši tai dienā, kad izšķiļas putnēni, saceļas vētra un arī šis koks noknakšķ uz pusēm. (..) Arī putns nav vainīgs, ja nemitīgi lūstošo koku dēļ neizdodas perējums. Viņš rīkojas, kā tūkstošiem gadu ir rīkojušies visi putni, un par ligzdošanas kokiem izraugās tos pašus ozolus, kuru galotnēs tā senči allaž perējuši mazuļus. Kā viņš var zināt, ka šo koku laikmets ir beidzies, ka to iekšas ir izpuvušas un katra mazliet stiprāka vēja pūsmiņa kā sakaltušus žagarus var pārkniebt uz pusēm šos kādreiz tik vareno milžus. (278.lpp.)

Viss varēja notikt citādi! Kaut gan, diez vai tas bija iespējams. Pasaule mainās, kaut kas nogrimst aizmirstībā, kaut kas uzpeld virspusē. Čūskuvārdu laikmets ir beidzies, un reiz tiks aizmirsta arī jaunā pasaule ar saviem dieviem un bruņnešiem, un to vietā izgudros kaut ko jaunu. (331.lpp.)

Un tagad gaidu nākamo piektdienu, kad došos uz izrādi ar šādu pašu nosaukumu un izbaudītu režisora un aktieru veikumu. Tātad - turpinājums sekos, tikai teātra sadaļā! 😉