4.12.2021.

Tas brīdis, kad arī skolēni “pavelkas” uz spēlēšanu bibliotēkās un atnes skolotājai grāmatu kaudzīti un noliek uz galda ar vārdiem: “Es tev atnesu izlasīt...” ir tieši tikpat aizkustinošs kā tas, kad tevis pašas atnestā grāmatu kaudzīte no galda pazūd itin ātri, un ne jau tāpēc, ka pašiem nebūtu savas lasāmās grāmatas līdzi... Tādā veidā es tiku pie zviedru rakstnieka Ulfa Starka grāmatas “Bēguļi”, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, ilustrējusi Kitija Krauzere.

Interesanti, ka pēdējā laikā manās rokās nonāk diezgan daudz grāmatu, kuru stāsts vēsta par to, ka cilvēkam ir vēlme būt vajadzīgam, un domāju, ka tā varētu būt tiklab pašreizējā laikmeta iezīme, kā arī tas, ka agrāk, iespējams, šādu grāmatu bija mazāk, par to tik daudz nerunāja.

Ulfa Starka grāmatā vectēvs ir veco ļaužu pansionātā, viņa dēls tēvu apciemo nelabprāt, par ciemošanās reizēm īsti priecājas tikai mazdēls. Tad nu kādu reizi, kad tētis atkal aizbildinās ar aizņemtību, kas patiesībā ir nevēlēšanās redzēt savu veco tēvu, nespēja pieņemt viņa novecošanu un skarbo dzīves īstenību (vismaz man tā šķita...), mazā zēna prātā dzimst doma doties pie vectēva vienam pašam. Turklāt šai domai seko cita, kas no pieaugušo puses gan šķistu gana peļama, taču – kas gan viņiem stāstīs?... Un labi, ka līdzās ir vēl citi cilvēki, kas ļauj notikt šai brīnumainajai bēgšanai uz vectēvam tik tuvo vietu, uz viņa senajām mājām, kur abi ar vecmāmiņu bijuši kopā un laimīgi, kur viss vēl joprojām ir tieši tā, kā sendienās, un šķiet, ka arī vecmāmiņa stāv krastā un gaida, un pavada savus viesus... Iespējams, bērni vēl nespēj iztēloties visas nianses, ko šajā grāmatā nolasām mēs, taču varbūt arī spēj, tas atkarīgs gan no viņu pašu pieredzes, gan no tā, vai līdzās ir kāds cilvēks, ar kuru lasīto apspriest.

Daži citāti, kas īpaši svarīgi šķita grāmatas lasīšanas gaitā:

Tāpat ir ar brūkleņu zapti, Tava vecāmamma salasīja ogas, tās pārlasīja, uzvārīja, piebēra tieši tik daudz cukura, lai nebūtu ne par saldu, ne par skābu, apmaisīja un ielēja šajā te burkā. Viņa veltīja tam savu laiku. Un savas domas. Tā nu daļa no viņas ir šajā zaptē. Saproti? (64.lpp.)

Es jautāju, vai melot var būt labi? - Jā, viņš teica pēc brīža. Reizēm melošana ir vienīgais veids, kā būt patiešām patiesam. (81.lpp. vectēvs – mazdēlam atbild uz jautājumu)

Ir tik daudz tāda, ko es nekad neesmu darījis, bet gribētu izdarīt. Un tāda, ko es nekad neesmu pateicis, bet gribētu pateikt. Ja debesis vispār ir. Un ja es tur nonāktu, kas nav pārāk ticams. (83.lpp.)

Meliem nekad nebija gala. Cilvēks izdomā kaut ko atjautīgu, bet tad uzreiz jāmelo vēl, lai neatklātos pirmie meli. Un tā tas turpinās, līdz radusies vesela melu pasaule. (97.lpp.)

Viela pārdomām gan lieliem, gan maziem lasītājiem, gan tiem, kam apkārt vecāki cilvēki, kuri gaida savus mīļos ciemos vai vismaz piezvanām, gan tiem, kas labprātāk nekontaktējas ar saviem tuviniekiem, jo “viņi ir pārāk atšķirīgi”. Zināms, klasē līdz ar bērniem lasot katram savu grāmatu, nav tā klusuma un miera, kas rodams, kad lasi vakara melnumā vai rīta agrumā un līdzās neviena nav, vai arī tas, kurš ir, klusi čabinās savā lasāmajā vai darāmajā, un tomēr – jauki, ka dabūju šo grāmatu izlasīt (paldies, Ernest!), un iespējams, ka vēl kādu tā būs ieinteresējusi!