18. - 21.11.2021.

Manā rakstu darbu krājumā nav īpaši kino veltītas nodaļas, jo kino patiesi skatos reti, tad, ja tas ir kas īpašs, tad, ja iespējams to baudīt bez popkorna klātbūtnes – nu gluži kā “Dvēseļu putenis” vai seriāls “Emīlija – Latvijas preses karaliene”. Bet ir taču jēdziens "kinoteātris", tātad viss pareizi, liekam pie teātra 😉 Un tagad, kad noskatītas visas sērijas, piedzīvotas arī divas tikšanās reizes ar radošās komandas dalībniekiem, izlasīts krietns žūksnis recenziju un pārdomu par šo veikumu, varu uzrakstīt arī savējās. Jāpiebilst, ka seriāla skatīšanās iznāca diezgan ilga, bet visu laiku iekš kino "Splendid Palace", kas šķiet vispiemērotākā vieta šādai filmai, turklāt ik reizi ceļš veda apmēram pa vienām un tām pašām takām. Savukārt šodien, Latvijas dzimšanas dienā, kad nolūkoju pēdējās sērijas, kas nebija no vieglajām, kaut kā maģiski sanāca iet tieši garām Vērmanīša avīžu kioskam, kas "darbojas" filmā un pēc tam Benjamiņu nams tumšiem logiem šķita tik atbilstošs šodienas sajūtām... Redzēs, ko pēc divām dienām teiks manējie, kad ies uz "maratonu" - visas sērijas uzreiz...

Pievienojos viedokļiem, ka šis ir īpašs darbs gan apjoma, gan vēsturiskā materiāla, gan tapšanas ziņā, jo ne jau kuru katru seriālu var uzņemt 50 dienu laikā, kad visi iesaistītie aktieri ir samērā brīvi pieejami (ja neņemam vērā spiedīgos apstākļus paši-zināt-kā dēļ...), ne jau katrai filmai tiek piedāvāti reāli vēsturiskajiem personāžiem piederējuši priekšmeti, kurus izmantot filmēšanā, un mistiskā kārtā tie uzrodas pavisam negaidot. Tā kā sekoju visām “ mazfilmiņām” jebšu seriāla tapšanas aizkulisēm, kuras laiku pa laikam parādījās interneta vidē, kā arī intervijām ar aktieriem, tad prātā palicis arī viens mirklis no aizkulišu sarunām, šķiet, ar Raimondu Celmu, kurš seriālā iejūtas Benjamiņa Juniora tēlā, kad viņš saka – tāda vērtīga pieredze, interesanti “paspēkoties” ar citiem aktieriem – es teiktu, ka šāda “spēkošanās” ir ļoti bagātinoša gan aktieriem, gan mums, skatītājiem, ne vien redzot vienkopus tik daudz spēcīgu personību, bet arī pārdomājot jau redzētas lomas. Turklāt, kā pirmo sēriju baudīšanas reizē izteicās Uldis Anže, kurš atveido rakstnieku Kārli Skalbi, filmēšanas gaitā režisori devuši aktieriem iespēju pašiem piepildīt savus tēlus ar to, ko izpētījuši, uzzinājuši – tā taču vēl papildus bagātība gan filmai, gan aktieru personībām.

Tā kā filmas tapšanas laikā tiku izlasījusi Laimas Muktupāvelas (Kotas) romānu “Mīla. Benjamiņa” (par to citā lappusē...) un, protams, man bija arī mazliet bērnības un jaunības pieredzes no manu tuvinieku stāstītā par Benjamiņiem un to laikmetu, tad bija patiesi interesanti gan sekot filmas tapšanai, gan visu vērot uz ekrāna. Un atļaušos apgalvot, ka šī nu reiz ir filma, kas vispirms jānoskatās uz lielā ekrāna, jo tikai tad iespējams pilnvērtīgi izbaudīt krāšņos tērpus, interjerus un priekšmetus, kā arī aktierspēli – tik niansēti skatieni, emocijas, kustības, kas pasaka vairāk par vārdiem...

Visu cieņu gan vēsturniekiem un pētniekiem, gan tērpu un interjera māksliniekiem, grimētājiem – ikvienam, kas pielicis savu roku seriāla tapšanā, un lai piedod man visi pasaules “grāvēji”, bet mūsu filmas ir pašas labākās, īstākās un dziļākās arī tāpēc, ka jāizveido ar to mazumiņu, kas pieejams, bet “pasaule sadodas rokās” un pie filmu veidotājiem nonāk viss nepieciešamais. Pēc pēdējās sērijas noskatīšanās jāsaka paldies arī par to, ka vardarbīgās ainas, kuras neapšaubāmi vēsturiski tur ir bijušas, tika parādītas galvenokārt ar grima palīdzību un ar titriem – filmas izskaņā, lasot par tēlu dzīves gaitu noslēgumu dažādās pasaules vietās, zālē tāds pats klusums kā “Dvēseļu putenī”, lai gan, protams, bija epizodes, kur sirds patiesi lēca ārā, piemēram, kad lieli un mazi kāpj vilciena vagonā uz Sibīriju, vai cietumā sastopas Juniors ar Jūliju Lāci un vienu no viņiem sākumā nemaz neatpazinu, tik ļoti pārvērsts bija, vai Emīlija aizstāv Junioru tikpat kā īstā māte, vai Berta stāsta Žoržiņam par lelli, ko šuvusi mazam puisēnam, kurš nomiris...

Gan jau, ka būs skatītāji, kas teiks, ka filmā daudz fantāzijas, ka dzīvē tā nemaz neesot bijis, taču to mēs, visdrīzāk, vairs nevaram nevienam pavaicāt. Šeit pievienošu citātu:

“Kino vidē ir tāds jau folklorizējies teiciens: “Dzīves patiesības nav mākslas patiesības.” No pagātnes līdz mūsdienām nonāk – KAS notika, KAD notika un, ja paveicas, KĀPĒC notika. KĀ tas notika, jums neviens neizstāstīs. Ja nu vienīgi mākslinieks" tā filmas režisore Kristīne Želve par savu darbu pie filmas.”

Šķiet, tas bieži pēc vēsturiskajām filmām un arī grāmatām ir tāds nopietns kukurznis, aiz kura aizķerties, bet arī mēs taču savā ikdienā par vienu un to pašu notikumu atsaucamies dažādi, kāpēc lai tā nebūtu ar mākslas filmu scenārijiem? Man ļoti patika, ka filmas titros ir apmēram šādi vārdi: “Reālie vēsturisko personāžu raksturi ir papildināti, lai bagātinātu sižetu”, jo galu galā šī nav dokumentāla filma, tāda ir tikai viena sērija. Tā arī bija ļoti vērtīgs izziņas materiāls, jo gan papildināja jau esošas zināšanas, gan arī kaut ko parādīja citādā gaismā.

Interesanti, ka seriāls, manuprāt, izdevies ļoti cilvēcīgs, ar to domāju, ka ikvienam tēlam ir reālas rakstura iezīmes, kāds klusāks, kāds kašķīgāks, kāds vairāk darītājs, cits muldētājs, kāds maina, cits nemaina kažoku, kāds vērpj intrigas, kāds uz intrigu pamata cenšas aizstāvēt, atbalstīt – nu pilna cilvēcisko īpašību gamma. Uzskatu, ka šo veikumu pilnīgi noteikti nevajadzētu arī salīdzināt ar Laimas Muktupāvelas romānu, jo gan romāna, gan seriāla tapšanas gaitā veikta milzīga vēsturisko faktu izpēte, taču filma allaž ir kas cits nekā grāmata, un, grāmatu lasot, taču savu filmu gara acīm varam radīt paši... Šeit vēl viens citāts no sarunām ar filmas veidotājiem:

“Režisors Andis Mizišs veidojis seriāla "Emīlija. Latvijas preses karaliene" trīs sērijas un stāsta par to, ko nozīmē veidot aktierfilmu par vēsturiski eksistējošām personām. "Šajā stāstā ir ļoti aktuālas paralēles ar mūsdienām, kā arī vispārcilvēciskas kaislības - gribasspēks, savu mērķu sasniegšana, bagātība, nodevība, izšķiršanās, kurā pusē nostāties, manipulācijas, preses brīvība, diktatūra..." Kā izrādās, viss iet pa apli vai spirāli (pa apli tad, ja nemainās, pa spirāli tad, ja attīstās un mainās...), un daudzas lietas, rakstura iezīmes cilvēka dabā paliek nemainīgas cauri gadsimtiem, atšķiras vien izpausmes veidi un rezultāts, vai tās ir vien sabiedrības dāmu tenkas, kas klīda no vienām ausīm citās, vai interneta komentāri, kas izplatās vēja ātrumā un piķa melnumā, tā sakot, ja gribi kaut ko par sevi uzzināt, palasi komentārus internetā...

Ievērības cienīgas, manuprāt, ir arī sabiedrības izklaides tajos laikos – gan greznās balles, gan arī vīriešu viesošanās iestādēs, ko šodien sauktu par naktsklubiem, varietē un tamlīdzīgi, kā arī zīlēšanas salonos un mistiķu saietos. Tas atkal attēlots tik garšīgi, turklāt priekšpēdējā sērijā – jau pēc Ulmaņa apvērsuma – redzamais kluba apmeklējums man izraisīja veselu smieklu lēkmi, “klukstēju” aiz maskas, jo, redz, visam jābūt tautiskam, tad nu “meitenes” dejo, visnotaļ tautiski tērptas... Nez kāpēc šķita, ka arī kungiem, kas šo apmeklēja, zem nopietno sarunu vaibstiem slēpjas vaigus kutinoši smiekli, jo vai gan aktieris nav cilvēks, un arī viņam taču varētu šķist jocīgi šādi mirkļi...

Ar baudu izlasīju speciālizdevumu “Atpūta”, kas tapis par godu pirmizrādei un ietver tēlu vēsturisko raksturojumu, kā arī pašu aktieru pārdomas par to, kādi tad ir viņu “aizbilstamie”. Pievienošu vēl vienu citātu no sarunām:

"Bet man Emīlija šķiet skaista ar to, ka viņa savu dzīvi izgaršoja līdz pēdējam. Gribēja būt bagāta un ietekmīga un to panāca. Par to nevienam neatvainojās. Tā bija liela dzīves kāre un dzīves griba bez izlikšanās," tā aktrise Guna Zariņa intervijā žurnālam "Ir".” Šķiet, šis varētu būt pārdomājams mums ikvienam, jo, ja dzīvojam godīgi un godprātīgi, neizliekoties labāki kā esam un tāpēc reizēm droši vien neērti apkārtējiem, kas no mums sagaida ko citu, ērtu un izdevīgu sev, tad bieži vien gadās sajusties arī sarūgtinātiem, nesaprastiem, un nespēt noticēt, ka cilvēki, kam esi darījis labu, atdarīs ar ļaunu...

Šoreiz garo pārdomu noslēgumā jāatzīstas, ka manas simpātijas pieder pilnīgi visiem filmas darinātājiem (atkal – tāpat kā “Dvēseļu putenim”...), nevaru izcelt kādu vai kādus aktierus, jo šeit spēlē gan mani īpašie favorīti no dažādiem teātriem un paaudzēm, gan aktieri, kurus pazīstu pavisam maz. Bet zinu, ka pilnīgi noteikti iedvesmošos no sociālajos tīklos pamanītās “Emīlijas bibliotēkas”, kur pieminētas grāmatas, kas vēsta par šo laiku (eh, kā tas lasāmais saraksts nekļūst īsāks...):  "Filmas "Emīlija.Latvijas preses karaliene" scenārijs veidots no daudziem vēstures, periodikas, atmiņu avotiem, iedvesmojoties no grāmatām, pētot arhīvus, privātas kolekcijas un intervējot prototipu tuviniekus. Filmas veidotāji iesaka filmas skatītājiem dažas no grāmatām, ko filmas tapšanas laikā lasīja un kas var ieskicēt filmas laikmetu."

(Citāti nākuši no https://www.facebook.com/EmilijaPresesKaraliene)

No sirds iesaku izbaudīt šo filmu, zinu, ka vērošu to arī TV, lai gan tas īsti nav priekš manis – sevi “piesiet” ekrānam konkrētā laikā, tāda “piesiešana” man der vien kinozālē vai teātra samta krēslā...

P.S. Citu rakstu starpā mani īpaši uzrunāja šis

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/sieviete-kuru-neizdzesa-pardomas-par-daudzseriju-makslas-filmu-emilija-latvijas-prese-karaliene.a429821/?fbclid

P.P.S. Manējie no filmas lūkošanas "maratona" pārnāca tikpat jūsmīgi kā es pēc skatīšanās pa kumosiņam, bija iepriecināti, ka bijušas arī pauzītes starp sērijām, un, protams, paticis gan tērpu un interjeru skaistums (kas gan vīriešiem parasti nešķiet būtiski...), gan aktieriskās izpausmes, gan tas milzu darba apjoms, kas ieguldīts. Protams, manam vēstures fanam tūlīt vajadzēja uzmeklēt visas zināmās konkrētās vietas, atceļā kopā ar dēlu nogājuši garām Benjamiņu namam un redakcijas atrašanās vietai, kā arī internetā uzšķīris visu interesējošo informāciju, kas uz ātru roku bijusi iedomājama. Un gardi nosmējies pie sevis par to, ko zina tikai tie, kas vairākās no filmā redzamajām vietām mēdz iegriezties darba darīšanās, kad "iekšiņa ar āriņu" nāk no vairākām adresēm, bet sirds sažņaugusies tai vietā, kas asiņu piesūkusies vēl šobaltdien, un kur filmā izdziest divu staltu puišu dzīvības, jo arī tādas vietas darba dēļ nākas apmeklēt... Super darbs uz visiem 100 līdzās daudziem citiem, mums ir meistari, ar kuru veikumu lepoties, un mums ir šis viss jāstāsta jaunajai paaudzei! Un Svecīšu vakarā uzmeklējām Benjamiņu ģimenes kapa vietu otrajos Meža kapos, izrādās, ka turpat netālu ejam arī pie saviem tuviniekiem.