16.11.2021.

Grāmata – ceļojums, lai arī neklātienes, bet tik dzīvi izstāstīts, ka šķiet, pati piedalījusies? Jā, tas ir iespējams, ja stāsta Kārlis Kazāks savā grāmatā “Sākums mūs atrod pats”.

Brīdī, kad uzzināju, ka šāda grāmata ir tapšanas procesā, bija pilnīgi skaidrs, ka jāvaktē, kad nāks klajā, un brīdī, kad grāmata jau bija mājās, ātri, ātri jāpabeidz lasīt iesāktā grāmata (ak, tā bija Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata”, kuras parādīšanās bija tikpat gaidīts mirklis!...), lai varētu ķerties klāt ceļojumu aprakstiem. Atšķirībā no pieminētās “Dienasgrāmatas” šī netika “aprīta” divos vakaros, bet sanāca katram ceļojumam pa vienai vai vairākām dienām, bet tā jau ceļošanai pieklājas – ar visu sagatavošanos un piedzīvošanu...

Situācijā, kad pašiem ar ceļošanu drusku jāiepauzē, šķiet, ceļojumu stāstiem ir īpaša vērtība. Turklāt jāpiekrīt vien ir Viktoram un Dagnijai no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” par tām visādām valodām, ko sagrābstās, bet savu nevar vien iemācīties – vai gan mums bieži tā nesanāk ar ceļošanu, kad visādas “moru zemes” esam izbraukuši krustu šķērsu, bet savā zemē daudzas vietas ne iedomāt nevaram? Un reizēm nemaz nevajag tās pašas tālākās, nomaļākās, jo ir taču ļaudis, kuri arī tādas palielas pilsētas un miestus nav dzirdējuši, kur nu vēl redzējuši...

Protams, tāpat kā daudziem, tai skaitā man ar šīs rakstu lapas tapšanu, par sākuma punktu vai – tieši otrādi – nobriešanas, nogatavošanās punktu kļuvis “tukšais laiks” jeb paši-zināt-kas (negribas to vārdu ņemt savā runā un rakstos...), un arī Kārļa Kazāka Velomūzikas stāsti tapuši, pateicoties tam, kā lasāms intervijā “Sestdienai” (12. – 25.novembris 2021). Interesanti, ka notikumi sasienas kopā, piedzīvojumi un stāsti vilina atkal jaunos piedzīvojumos, un tad pienāk mirklis, kad tu saproti, ka vajag pierakstīt, citādi kādā brīdī tas pieredzētais var arī pagaist no atmiņas, izbalot kā tāda sena fotogrāfija...

Kā jau ceļojumu grāmatai pieklājas, arī šai raksturīgs tāds dokumentālais stils, kas tomēr brīnišķīgi papildināts un sadraudzējies ar šarmantiem notikumu aprakstiem, garšīgiem izteicieniem, sirsnīgu pavilkšanu uz zoba, jo arī šī grāmata prasījās pēc līmlapiņu ielīmēšanas, tik pašlaik tās manos krājumos beigušās, tāpēc tagad būs jāšķir lappuses no jauna, tā vēlreiz izdzīvojot īpašākos mirkļus. Pats Kārlis Kazāks atzīst, ka viņam patīk “vazāties” – tas par ceļošanu, un “muldēt” – tātad stāstīt klausītājiem visu kaut ko. Par “muldēšanu” esmu pārliecinājusies, klausoties un izbaudot “Gribu ziemu. Īsto” Latvijas Nacionālajā teātrī un mazliet arī koncertā “Apspēlēts” uz tās pašas skatuves, bet tā bija patiesi sirsnīga un labestīga “muldēšana”, kas tik dzīvi uzbur klausītāju acu priekšā to, par ko tiek “muldēts”, ka prieks izbaudīt... Arī ceļojumi, kas redzami raidījumos “Dzirdi balsis” un vēsta mums par to, kā tad runā dažādās Latvijas vietās, ir īsteni sirsnīgs sajūtu kokteilis, kad var gan vērot nekad neredzētas vietas un ļaudis, gan ieklausīties viņu teiktajā un paša Kārļa muzicēšanā tam līdzās.

Piebildīšu, ka viens īpaši pievilcīgs brīdis ir arī grāmatas vāka aplūkošana - var izlasīt visu apceļoto vietu nosaukumus, un dažos no tiem īpaši izceltie burti kopā izveido grāmatas nosaukumu. Interesanti pārcilāt savā prātā, kurus no tiem zini, kur pats esi bijis, un par kuriem, iespējams, patiesi neesi dzirdējis. Atceros, vienā "Rīta panorāmas" mazgabaliņā raidījuma vadītājs sarunā ar pašu autoru mēģināja vienā elpas vilcienā izlasīt dažas no vāka rindiņām, tas bija tik amizanti, ienāca prātā - gluži kā kad ar mašīnu braucot, vietu nosaukumi zib mums garām, bet ar velosipēdu tā gluži nav. 😉 

Jāatzīst, ka tādai “afērai” ar velosipēdu diez vai es piekristu, jo neesmu tik laba braucēja ne izturības, ne pacietības ziņā, bet, ja trāpītos tuvumā kādam koncertam, droši vien būtu klausītāju vidū, tāpat kā, iespējams, piederētu pie tiem, kas ar mieru uzņemt savā sētā, kura gan neatrodas gluži nekurienes vidū... Taču lasot tik dzīvi acu priekšā rādījās gan zināmas un nezināmas vietas, gan ļaudis, no kuriem daži, protams, redzēti uz skatuves un dzīvē, bet par citiem lasīts žurnālu intervijās, ka bilde šķita gluži sataustāma. Kāds, iespējams, teiks, ka tā ir manas spilgtās iztēles “blakne”, bet es pilnīgi droši varu apgalvot, ka ir gadījušās grāmatas, kuras lasot, šāda “bilde” neparādās, tātad nav tās dvēseles vai dzīvības no stāsta autora puses... Tāpat bija gana daudz smejamu mirkļu, kurus lasīju priekšā mājiniekiem, kas tobrīd bija tuvumā, (smiekli vispār ir lipīgs pasākums, jo, pat lasot par Velomūzikas ceļinieku smieklu lēkmēm kāda konkrēta brīža sakarā, tādas piemeklēja arī mani, un izskatās taču dikti ērmoti, ka kāds lasa grāmatu un sāk zviegt par to, ka tai grāmatā cilvēki smej...), arī pa kādam aizkustinošas asaras uzdzenošam brīdim, un viens gabaliņš tiks speciāli iedots kolēģei, par kuras dzimto pusi izlasīju un zinu, ka viņai šāds spēcinājuma mirklis tieši tagad vajadzīgs. Un kur nu vēl nostalģiskie veikalu apraksti, muižu tēli, brišana pāri upītēm vai tiltiņiem, dažādu izmēru un noskaņojumu spalvaini mājas sargi, ar kuriem var vai nevar sarunāt, plīstošas velosipēdu riepas un ķēdes, dubļu vannas un baseins, kas tikai uzraksta pēc ir baseins, jo “kājas palika ārā, neietilpa”, bet ceļš ir īsta “redele” izturības un zobu noturības pārbaudei... Vēl viena pievienotā vērtība – tā kā grāmata tapusi vairākus gadus pēc ceļojumiem, tad par vairākām no aprakstītajām vietām ir piebilsts, kas tajās notiek tagad – vai vieta mainījusies uz labo pusi, atguvusi dzīvību, vai zudusi pavisam...

Un, protams, kā tad bez atziņām, piemēram

* tāds sīkums - ir jāstrādā! 

* vārdiem "aug griezdamies " te pēkšņi atklājas pavisam tieša un saprotama nozīme - tas teikts par podnieka darbu 

* viss ir iespējams, ja tas atrodas līdzsvarā 

* nāc iekšā, gan jau esi labu ļaužu. Ja izrādīsies, ka ne, - domāsim, ko darīt.

* tikai viņa sastrādātās rokas atgādina, ka mīlestība ir smags darbs 

* saliedēts komandas darbs ir īpaši svarīgs brīžos, kad jālaižas lapās 

* durvju priekšā nogūlies malamuta šķirnes sunim līdzīgs priekšmets un nekust ne no vietas, bet nedusmojas, ja kāpj tam pāri 

* "Kalpu māja" ir ļoti piesātināti vārdi. Ar visu, ko zinām, esam dzirdējuši vai tikai savā iztēlē uzbūruši. Cik ļoti gribas visu vienādot līdz kādam konkrētam vārdam! Bet kalpot jau var dažādi. Un arī kungi ir dažādi. Kalpot var ar cieņu vai aiz bezspēcības.

* Māja taču nez vai top vērtīgāka, ja tajā dzīvojis Rainis vai ciemojies Hitlers. Mājas vērtību maina tas, kā mēs uz šādu faktu raugāmies un ko ar to iesākam tagad.

* Es pat paspēju aizskriet līdz jūrai, lai no;kertu kadrā šīvakara saulrietu. Vietēji uz šādām izdarībām nolūkojas ar zināmu līdzcietību. Viņiem šī izrāde katru vakaru ir bez maksas, un to nav nepieciešams ieslodzīt telefonā.

* ..šajā pusē par vēju sauc tikai tādu pūtienu, kas no rīta uz lieveņa iznākušam sārnatniekam izpūš kafiju no krūzes laukā.

Atzīšos, ka izlasītais mani rosināja padomāt par ceļošanu ar savu saimi, lai arī ar auto, jo tādi nopietni velobraucēji neesam, bet ceļotāja niķis mūsos ir iekšā. Iespējams, grāmata tiks likta ceļasomā, lai pārlasītu kādas īpaši zīmīgas vietas, kādos konkrētos punktos nonākot, vai uzmundrinātu ceļiniekus ar kādu amizantu stāstu no Kazāka bandas piedzīvotā, tātad tas nozīmē, ka līmlapiņas grāmatā tomēr parādīsies! Arī kartes pilnīgi noteikti tiks izmantotas, tas gan mana vīra lauciņš – karšu un ceļa plānošanas fans caur un cauri! Un pavisam droši gaidīšu nākamo grāmatu, kad atkal kāds ceļojumu laiks prasīsies pierakstāms, lai nezustu no atmiņas, bet varētu teikt Karīnas Tatarinovas maģisko teicienu: “π, cik skaisti!”.

Paldies Kārlim Kazākam par sirsnīgo piedzīvojumu stāstu! Lai labi ripinās un skan arī citās reizēs!

P.S. Vienu brīnišķīgi gleznainu atsauksmi par šo pašu grāmatu uzgāju iekš

https://austra.lv/2021/10/29/karlis-kazaks-sakums-mus-atrod-pats/ ,

tādējādi mans lasāmo lapu klāsts papildinājies ar vēl vienu (ne tikai sākums mūs atrod pats, bet arī kopīgas intereses un ar to saistītas lasāmvielas mūs atrod pašas...). Man no šīs lapas, ko iedvesmoties un pamācīties!