27.10.2021.

Bērnu grāmatu pluss – lielākoties lasās ātri un viegli, bet tāpat atstāj savas pārdomas un nospiedumus manā atmiņā.

Marks Uve Kings savā grāmatā “Diena, kad ome salauza internetu” (izdevis “Jāņa Rozes apgāds”, no vācu valodas tulkojusi Signe Viška, māksliniece Astrīda Henna) asprātīgi un vienkārši apraksta mūsdienu lielo katastrofu – brīdi, kad pazūd internets. No vienas puses varētu šķist smieklīgi, ka ome ar dažiem peles klikšķiem spēj salauzt internetu, no otras puses – nav jau nekas neiespējams, ja tā padomā, jo visi cilvēka izgudrojumi tomēr jauši vai nejauši pakļaujas pašam cilvēkam... Interesanti, ka grāmata Vāczemē tapusi nu jau tālajā 2018.gadā, kad interneta pazušana, iespējams, vēl nebija tik liela neraža kā dažus gadus vēlāk, tas ir, šobrīd, taču aktuāla joprojām. Arī omes, kas nesaprot, kas tad tas internets tāds ir, kas tajā datorā īsti notiek, šodien nav nekāds retums, lai gan ir arī gana daudz senioru, kas ar to lieliski tiek galā. Tāpat situācija, kad bērniem ir skolas brīvdienas un tāpēc viņus pieskata vecvecāki, nav nekas neparasts, lai gan varētu padomāt, ka tālajā Vāczemē, no kurienes nāk šī grāmata, tas ir pavisam citādi – nekā nebija! 😲

Reizē smaidu un pārdomas raisīja Makša skaidrojums mazajai māsai: “Internets ir kā korķa tāfele virs mana rakstāmgalda. Tikai daudz, daudz lielāka! Saproti? Tur var piespraust ziņa vai fotogrāfijas, vai stāstus, vai krāsojamās bildītes, pat mūziku un filmas, un visu iespējamo. Un jau ļoti daudzi cilvēki ir piesprauduši pie interneta dažādas lietas. Tāpēc šobrīd uz daudziem jautājumiem atbildes var atrast tieši tur. Diemžēl atbildes mēdz būt arī nepareizas, jo ne jau visi, kas klikšķinās internetā, ir gudri.” Ļoti labs skaidrojums tādam mazākam bērnam, lai viņš saprastu, kas tad ir tai internetā iekšā (es teiktu, ka līdzīgi kā grāmatu plauktos mūsmājās ir gan grāmatas, gan bilžu albumi, burtnīcas, mākslas darbi un mazliet pat video kasešu un disku...), un arī viela pārdomām par to, vai viss, kas rodams interneta dzīlēs, patiesi ir vērtīgs un patiess.

Gluži tāpat kā brīžos, kad pazūd elektrība, arī interneta pazušanas mirkļos mūsdienu cilvēka dzīve apstājas – nevar nokārtot pasūtījumus, uzlādēt telefonus, apskatīt karti un tāpēc aizbraukt mājās ar GPS palīdzību, jo bez tā braukt neprot – kamdēļ gan ielāgot ceļu, ja ir, kam paprasīt?.. Protams, ir arī pozitīvais ieguvums no šādas pazušanas, jo izrādās gluži kā tai anekdotē, kad vīrs parunājies ar sievu brīdī, kad citas izklaides nav bijušas pieejamas – izrādījusies tīri sakarīga sieviete... 😲 Un tad opis izvelk no krājumiem kaut ko pavisam aizvēsturisku – radioaparātu, kurš raida ziņas, ka visā pasaulē salūzis internets, tāpēc visa dzīve apstājusies...

Smiekliņš uzvirmoja brīdī, kad vecākā māsa nicīgi izsakās par to, ko gan šai brīdī dara cilvēki, kuru dienas aizrit, rakstot nejēdzīgus komentārus internetā, jo jaunākie atļāvās aizrādīt, kādus vārdus nevajadzētu lietot, kad ome ir mūsmājās... Dzīves īstenība – vai nu omēm vienmēr jāzina, kā mums te ikdienā klājas, un ko kurš domājam un runājam? 😋

Sirdi sildošs mirklis – kad vecāki joprojām savās sarunās izmanto kādu ģimenē ieviesušos vārdu, kas galvenokārt no bērnu mutes nācis un kaut ko īpašu nozīmē tikai šai konkrētajā ģimenē, jo tētis nobraucis garām kioskiņam ar svaigām mezenēm  (Zināt, kas ir mezenes? Droši vien!...)

Un brīdis, kas nemaz nav pārsteigums, bet šos laikus tāds varētu mūs ikvienu piemeklēt biežāk – kad nu interneta nav, visai ģimenei jāizdomā kaut kas kopīgi darāms, lai nebūt garlaicīgi... Te nu īsta vērtība ir mazākie bērni, kas allaž izdomās kaut ko jautru, interesantu un aizraujošu! Turklāt nākamajā dienā, kad viss atkal nostājies savās vietās un internets darbojas, jaunākā meita lūdz omi mēģināt vēl reizi salauzt internetu, jo tas bijis varen jauki – nevis katrs savā stūrī, ekrānā, un klusums, bet gan kaut ko kopīgi darbojušies. Reizēm atliek vien vēlēties, lai tehnoloģijas tiešām kādu reizi nedarbotos, pareizāk sakot, mēs mācētu tām pateikt “nē” un būtu brīvi savās izvēlēs, brīvi atcerētos telefonu numurus, adreses un citus sīkumus, un prastu pabūt kopā vienkārši tāpat.

Paldies maniem “bibliotēku spēlētājiem”, kas parūpējās, lai man būtu iespēja šo grāmatu izlasīt, un nu jau zinu, kas būs runājams pirmajā dienā pēc pagarā brīvlaika, kad atkal tiksimies! Iesaku šo grāmatu izlasīt arī citiem gan prieka, gan pārdomu pēc! Lai izdodas!