22.10.2021.

Reāla, reāla un ļoti patiesa grāmata – Rutas Skrebeles “Ervīns un Bišu vīrs”. Kad pirms vairākiem gadiem lasīju autores pirmo grāmatu “Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata”, izdotu 2012.gadā, man tā ļoti iepatikās, un tagad, pamanot “Zvaigzne ABC” mājaslapā jaunumu sadaļā šo grāmatu, jau zināju, ka tai jānokļūst manā grāmatu plauktā (it kā mājās plaukti būtu patukši vai no jauna saradušies...). Ja par pirmo grāmatu varēja teikt, ka tā ir tāds mazliet “Grega dienasgrāmatas” latviskais variants, tikai sirsnīgāks un labestīgāks, tad šī man mazliet atgādina Deivida Valjamsa darbus, kuros arī sastopas dzīves īstenība un grūtības ar mazliet brīnumainiem atgadījumiem, kas daudz ko vērš par labu. Interesanti, ka, ievadot meklētājā grāmatas nosaukumu, tieši bildēs “izlec” blakus manis minētās grāmatas. 😉

Grāmatas autore ir Ogresgala pamatskolas skolotāja, tādēļ nav brīnums, ka tik spilgti apraksta skolas notikumus un pārzina skolēnu sajūtas, priekus un nepatikšanas. Šķiet, ka gluži tāpat kā pa šiem gadiem kopš Jāņa B. dienasgrāmatas skolēni kļuvuši vēl rupjāki, nevīžīgāki, nesaudzīgāki cits pret citu un apkārtējiem ļaudīm (ne jau visi, protams, es tagad vispārinu!), tā arī “Ervīns un Bišu vīrs” ir tāda nopietnāka grāmata ar vairāk sirdssāpēm nekā iepriekšējā. Un tomēr – arī tādas, patiesi reālas, grāmatas mums ir ļoti vajadzīgas, jo reizēm mēs pat nevaram iedomāties, iztēloties, ka kādam netālu no mums ir tādi apstākļi, kurus mēs negribētu piedzīvot, bet grāmatā vai filmā attēlotus, tos spējam uztvert labāk.

Grāmatas anotācijā rakstīts “Sirsnīga grāmata bērniem – par uzticību un nodevību, meliem un godaprātu”.

Interesanti, ka, meklējot interneta dzīlēs kaut ko par grāmatas autori, uzšķīrās “Evijas blogs”

https://evijaspasaule.wordpress.com/2012/11/30/gramata-ruta-skrebele-palaidnibu-karala-jana-b-dienasgramata/

un tur ievadā tieši ir vārdi: “Tas, ka grāmatas tiek dalītas bērnu un pieaugušo grāmatās, nenozīmē, ka tās ir piemērotas tikai konkrētajai auditorijai. Man liekas, ka ir ļoti daudz bērnu grāmatu, kuras būtu noderīgi lasīt arī pieaugušajiem, jo no tām var daudz mācīties un kaut ko aizgūt priekš sevis.”

Piekrītu teiktajam par visiem 200 procentiem, jo uzskatu, ka grāmatas nevajag dalīt, bet gan ar prieku lasīt, bet, ja nu gadās, ka nepatīk, neder, neuzrunā, tad bez kreņķiem likt nost un meklēt citu lasāmvielu. Turklāt pēdējā laikā tiešām gadās ļoti daudz bērnu grāmatu, kas tieši pieaugušajiem būtu noderīgas gan tāpēc, lai labāk izprastu bērnus, gan pakavētos atmiņās vai secinātu, ka nemaz jau tik traki ar to jaunatni nav (“kad mēs augām, tad tā negāja” – nu ja, ka tā negāja, gāja vēl trakāk! 😋)

Bet nu par pašu grāmatu. Ervīns un Armands mācās 6.klasē, turklāt Armands uz šo skolu atnācis nesen. Ervīnam ir tikai māte, kura diemžēl mēdz iedzert, Armandam ir māte un patēvs – policists, kurš puiku mēdz “izpestīt” no dažādām nepatikšanām, kurās viņš iekuļas gan ar savu lielo muti (rupjības birst kā no pilnības raga, gan ne tieši uzrakstītas), gan ar dažādām izdarībām. Vēl klasē ir dažādi klasesbiedri ar savām interesēm un dīvainībām, raksturīgajām sestklasnieku attiecībām, kad vēlme izrādīties pārējo priekšā ir jo spēcīga, tāpat viedoklis par to, kas skolā būtu darāms, ir visai atšķirīgs no skolotāju domām. Diemžēl Ervīna un Armanda “draudzībā” bieži notiek tā, ka Armands gan pavilina Ervīnu uz dažādām izdarībām, bet pēc tam jāatbild Ervīnam vienam, jo Armands vai nu veiksmīgi aizšmaucis, vai vienkārši nav bijis pietiekami tuvu notikušajam, tāpēc nav pamanīts no skolotāju puses...

Kas ir Bišu vīrs? Kāds mazpilsētas iedzīvotājs, kurš savas mājas pagalmā audzē bites, viņam ir vairāki bišu stropi, bet dzīvo viņš vientuļi. Un kāds Ervīnam ar Bišu vīru sakars? Tā ir atkal viena no Armanda izdomātajām blēņām, šoreiz tiešām nejēdzīga un nežēlīga reizē, proti, viņi aukstā laikā nocēluši bišu stropiem vākus un izmetuši ārā spilvenus, kas bijuši salikti, lai bites ziemā nenosalst. Skaidrs, ka zināšanu par to, kāpēc bišu stropi iekārtoti tieši tā, puikām nav, turklāt, vēlāk ieklausoties Bišu vīra un Ervīna sarunās, tā vien šķiet, ka skolā stāstītais tiešām ļoti laists gar ausīm – ienāca prātā mirkļi no filmas “Likteņdzirnas”, kur Beisiks brīnās par mašīnu aplaupīt gribējušajiem jauniešiem, kas nevienu tautasdziesmu nezina... Drusku skarbs salīdzinājums, bet arī mana pieredze ikdienas darbā vēsta ko līdzīgu – ir bērni, kuri daudz zina, jau uz skolu atnākot, ir bērni, kuri skolā stāstīto uzsūc sevī kā sūklis, un ir tādi, kam viss vienalga, stāsti vai nestāsti... Bet, ja ieklausāmies grāmatas stāstā – kāpēc viņi tādi, tad jāsecina, ka ne jau no labas dzīves, jo Bišu vīrs ir pirmais cilvēks, kas ar Ervīnu tā īsti cilvēciski parunājas, turklāt neņem ļaunā viņa nezināšanu gan par bitēm, gan tautasdziesmām un citām tēmām.

Lai uzturētu intrigu, pateikšu vien vēl to, ka grāmatā ir arī mazliet detektīvu cienīgas darbības, daži skarbi un skumji mirkļi, vietām ir arī, ko pasmiet. Un šī pilnīgi noteikti ir gan viegli un ātri izlasāma grāmata, gan labs spogulis tam, kas notiek skolā un mūsos pašos. Iesaku, ja nav bail no realitātes, kas tepat vien – mums apkārt!