16.10.2021. - 25.11.2021.

Izrāde, kuras tapšana sākās, šķiet, vēl 2020.gadā, kad “tukšais laiks” tā tik vien bija “ieskrējies”, un atceroties krāšņās bildes ar ziedu klēpjiem un kupliem tērpiem un parūkām, kas bija tapušas fotosesijā, liekas, ka tas taču bija pavisam nesen... Pa šo laiku mazliet mainījies arī plānotais aktieru sastāvs (ieskatījos interneta dzīlēs – tur bija minēti gan mūsu grandi Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs – viņš, starp citu, savā 80.jubilejā, vaicāts par tālākiem plāniem, līdzās “Revidentam” minēja arī šo izrādi, tāpat pamainījušies arī jauniešu vārdi), bet tā jau tai dzīvē notiek. Taču nu beidzot pienācis brīdis, kad izrāde satikusi skatītājus, - šķiet mazliet savādi programmiņā lasīt divējus pirmizrāžu datumus, turklāt otrajai klāt vārdi “ar skatītājiem”. Arī aktieri paši jaunākajās intervijās atzīst, ka tāda situācija, kad pirmizrādes seko cita citai, vēl nav bijusi, jo spēlēt publikai ir kas pavisam cits nekā saviem kolēģiem...

Vasaras nakts ir brīnumu laiks, šķiet, tā varētu būt saulgriežu vai pilnmēness nakts, kad notiek viss kaut kas neticams, nesaprotams, pārprotams, kad parādās visdažādākie noslēpumi, kuri ir iekšā ikvienā no mums. Interesanti, ka pats režisors Elmārs Seņkovs programmiņā stāsta:

“Tāpēc es savu izrādi vēlos veltīt melnajai teātra kastei, kura var būt gan tukša un tumša, gan apdzīvota ar dažādām teātra mūsdienu tehnoloģijām, ko spēj radīt gaisma, skaņa un grozāmā ripa, kas transformējas visos virzienos, respektīvi, visiem šodienas “brīnumiem”. Bet, veidojot šo izrādi, es laiku pa laikam esmu atsaucis atmiņā bērnības sajūtu, kad tu ienāc teātrī, apsēdies savā krēslā, nodziest gaisma, atveras priekškars un tur parādās cita pasaule. Mans mežs, kurā es apmaldos, iemīlos un mīlestības pret teātri dēļ varu aplikt arī smieklīgs, neveikls un mazliet jocīgs, tik spēcīga reizēm tā ir.” Arī man šķita ļoti interesanti redzēt visus skatuves brīnumus, jo, liekas, tik aktīvi darbojošos tos nebiju redzējusi. Piemēram, brīdis, kad pakāpeniski paceļas neskaitāmi (iešu otrreiz – aktieru otra sastāva dēļ, un skaitīšu, cik īsti 😉) elementi, bet tas veido tik skaistu mozaīku, ka prieks. Atceros, kad bijām “Īstajā sālsmaizē” un sēdējām uz skatuves, Mārtiņš Egliens vaicāja, vai mums, uz skatuves sēdētājiem, neesot bail, ka tā “hevere” nenāk uz galvas. Nu bija tā reize visu to “heveri” redzēt tik skaisti pakāpeniskā darbībā, ko nekad nebiju varējusi iedomāties! Tāpat tie audumi, kas manā iztēlē zīmēja mēness starus pār pasauli, ritinājās tik brīnišķīgi, bet vēlāk “sapina” savos valgos laumu meža iemītniekus un tos, kuri tur nokļuvuši, dažādās gaitās dodoties.

“Sapnis vasaras naktī” dažādos avotos tiek raksturots kā mistērija, pilna dažādu simbolisku tēlu, kā pasaka, kur satiekas cilvēki un pārdabiskie spēki, kurus ietekmēt nav cilvēka varā. Dažus gadus atpakaļ tiku lasījusi krāšņā ilustrētā bērnu grāmatā tieši pasakas veidā izstāstītu “Sapni”, un jāatzīst, ka arī šajā izrādē viss kopā radīja tieši tādu – krāšņu un krāsainu – iespaidu, kāds piederas brīdim, kad dabā viss plaukst, zied, smaržo un viļņojas. Ne velti šo lugu nosauc arī par Šekspīra viserotiskāko lugu, jo – lai paskatāmies kaut vai dažādās tautas tradīcijās – vasaras nakts, saulgriežu laiks, tāpat pilnmēness, ir tie brīži, kad visam pilnbriedam ir dota vaļa un spēks, kad visam iespējams augt, līgoties un vairoties. Kas attiecas uz erotiskām izpausmēm, tad to nu te gana, tai pašā laikā, manuprāt, tik meistarīgi iezīmētas un izpildītas, ka gribas teikt – vesela horeogrāfija, ko nolasīt varam katrs pēc savas patikas un saprašanas. Man patika!

Izrādē satiekas mītiskā un reālā pasaule ne vien Paka, Oberona, Titānijas un laumiņu izskatā, kam taču arī cilvēciskās kaislības, kā izrādās, nav svešas, bet arī amatnieki, kam jāiestudē izrāde, un mūžīgais patikšanas un nepatikšanas stāsts. Šķiet, allaž bijis un būs tā, ka kādiem mīlētājiem šķēršļus liks viņu tuvinieki, citiem liktenis, vēl citi nesapratīsies paši. Un tad nāks viņa augstība Gadījums kā šajā stāstā, kad ej nu saproti, vai Paks tīši vai netīši sajauca mīlestības zāles, bet pēc tam acis atvērsies mazliet citādi, uz labāku vai sliktāku – to varam tikai minēt... Laumu meža burvestības un izdarības – vai gan katrā no mums nav kādi slēpti sapņi, ko reizēm izsapņojam, reizēm pieķeram sevi – fui, tā nu gan nedrīkst domāt, ne darīt, bet reizēm tiešām miegā pieredzētais šķiet tik īsts un patiess, ka grūti noticēt, ka tas bijis tikai sapnis.

Kā atsvaidzinošs realitātes mirklis bija ainas ar amatnieku teātra darbībām. Brīžiem šķita, ka tās nu man ir labāk un tuvāk izprotamas, jo gan stīvēšanās par to, ko kurš darīs, gan viedokļu sadursmes ir tik tuvas manai ikdienai, ka sajutos kā īsti starp savējiem. Īpašs miljons bija pašā sākumā katra aktiera teiktie vārdi par to, kas tad ir teātris, un droši vien sava taisnība ir žēlīgajam “Teātris ir moku bedre, kur režisors nomirst aktieros”, jo nez cik viegli jau tās izrādes nerodas, katrai savas mocības piedien, gan visiem tiem vārdiem par teātri kā sapņošanu un palikšanu mūžam jaunam dvēselē. Šis bija mirklis, kad gribējās tos vārdus ierakstīt savā atmiņā, un pie izdevības pavaicāt, mazliet pavērt noslēpuma plīvuru – vai tās ir katra aktiera paša domas par teātri vai arī kāds kopā savākts krājumiņš no dažādiem avotiem? Tik sirsnīgi bija šie vārdi! Un amatnieku teātra izdarības - īsta C vitamīna deva, jo visi smējām kā kutināti, tiešām smaids līdz ausīm un smiekli līdz asarām. Tai pašā laikā nevar nepiekrist vārdiem: “Ja mēs gribam, tad mēs varam, ja mēs varam, tad mēs darām!” Visu cieņu amatnieku trupas tekstu autoram Matīsam Budovskim, tik patiesi un mūsdienīgi vārdi, un prieks tos lasīt programmiņā! (Tagad tik jāiet palūkot arī pašu tekstu autoru darbībā amatnieku vidū.)

Gaidot savu gājienu uz šo izrādi, protams, palasīju atsauksmes par pieredzēto, un varu tikai pievienoties, ka Artura Krūzkopa Paks ir tas maģiskais visu skatītāju savā varā turētājs ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Jāpiebilst, ka man Arturs ļoti patika arī Elmāra Seņkova veidotajā izrādē “Trīne”, tāpat Ņikitas Kobeļeva režisētajā “Revidentā” un Reiņa Suhanova darinātajā “Dzīvniekā”, savā ziņā maģiska sajūta ir bijusi, soli solī ejot kopā “Pilsētas” pastaigas izrādē. Tāda prasme spēlēties gan ar dejas soli, gan ar “čupīti”, ko Paks čāpstina gandrīz visas izrādes laikā, gan ar tērpu, kustību vieglums ir tiešām apburošas vērtības.

Iespējams, būs skatītāji, kas teiks, ka viņiem šis sapnis par sarežģītu vai nesaprotamu, bet, kā izrādē teica viens no tēliem – ja sapņus sāk tulkot, tad var sanākt galīgi kas nesaprotams, tāpēc sapņojam, vēlamies, piepildām savus sapņus, bet paturam prātā tautas gudrību no Edgara Liepiņa stāstījumiem, ka sliktos sapņus vajag pēc pamošanās izstāstīt, tad tie nepiepildoties, bet murgi vispār nepiepildās nekad. 😲 Ejam sapņot un nebaidīties no pieredzētā, bet ieraudzīt katra tēla burvību, katra aktiera dzirksteli šai izrādē!

P.S. Kā jau grasījos, nolūkoju šo izrādi arī otru reizi gan Nika Botoma lomas atveidotāju dēļ - abi ir gana atšķirīgi, bet tieši tā jau ir "odziņa", kas katru izrādi mazliet atsvaidzina, gan arī priecājos par nu jau "iespēlētajām" izpausmēm, gan arī saskaitīju tos "heveres" posmus - veselus 27 gabalus! Diemžēl neizdevās saskaitīt Paka apēstos "čupīšus", jo viņš tik dikti tinās un pinās ap Oberonu, ka brīžiem nesapratu, vai tiek pie jauna kāruma vai tomēr nē... Un pārliecinājos, ka pie izdevības jāsēž savā mīļajā abonementa vietā, jo tad vismaz nesabīsties no Nika Botoma, kurš burtiski ielido pa zāles durvīm un metas uz skatuves ar milzu soļiem, kā loma to prasa (pirmajā reizē, zāles vidū sēdēdama, to nemaz nepamanīju, vismaz ne to blīkšķi, ar kādu šis iespruka zālē, bet tuvu durvīm un vēl 1.krēslā - tas bija riktīgs palēciens gaisā 😲). Arī Hermijas nu ir nolūkotas abas, vēl tikai derētu arī Helēnas otrs sastāvs, kas nemaz nav nereāli, jo ir vietas un vārdi, kuru dēļ šo izrādi arī varētu "mācīties no galvas", tas nozīmē, lūkot vairākkārt. Savukārt Lizanders - pārsteigums, vai tiešām viņam tik zema balss arī citās lomās, vai tikai šoreiz tādā "krūšu reģistrā", jācer, ka nebija saaukstējies... Prieks vēlreiz izbaudīt!