21.08.2021.

Izrāde, kas redzēta trīsreiz - pirmā reize bija 2018.gadā drīz pēc pirmizrādes, kā jau abonementa īpašniecei pieklājas, otrā - pēc gada, kopā ar ģimeni pēc vidusskolas pēdējā zvana, un trešā - izrādes pēdējais vakars. Nemainīgs prieks un gandarījums par iespēju tur būt, baudīt visu, ko izrādes darinātāji sastrādājuši, un visam pāri - Maestro Raimonds Pauls pie klavierēm, tā ir sajūta, kas nu jau ilgus gadus liek skudriņām pārskriet pār muguru un nodomāt - laimīgi tie, kas var ar viņu uz vieniem skatuves dēļiem darboties, un laimīgi mēs, kam lemts šo leģendu dzīvajā pie instrumenta vērot, aizturot elpu.

Jāsaka, ka ceļš uz pēdējo izrādi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē bija šķēršļu pilns, sākot jau ar brīdi, kad "pasaule apstājās" un daudz kas palika neredzēts, tapa pārcelts vai atcelts. Arī brīdī, kad Nacionālais teātris pavasarī izsludināja pēdējās izrādes, un es "atvadījos" no "Skroderdienu" biļetēm, kas gaidīja kopš pērnā gada, tūlīt vietā paņemot "Man 30 gadu", bija gana daudz neskaidrību, bet līdzās arī cerība - nu taču beidzot jābūt iespējai... Tad vēl pieredze, par kuru jau bija aizdomas - grūti tomēr piepildīt visu zāli šai laikā, kad ļaudis tā kā baidās, tā kā nedrīkst, tā kā negrib iet uz pasākumiem, un vēl Maestro cienījamais gadu skaitlis, bet laimīgā kārtā visas šīs problēmas atrisinājās... Savukārt došanās uz izrādi tiešā nozīmē sanāca "šķēršļu josla" - piektdienas vakars, nez kāpēc viena liela daļa ļaužu nestūrē vis ārā no Rīgas, bet tieši tajā iekšā, stāvvietas teātra apkārtnē, kā allaž, jau pilnas, tad trīcošām rokām veikli, veikli samaksāts stāvvietas taloniņš, kamēr draudzene pārauj glaunās kurpes, no mašīnas izcelts gladiolu klēpis (ja reiz vējam šķiet, ka vajag visas apgāzt, tad man šķiet, ka, uz pēdējo izrādi ejot, tās visas vajag paņemt līdzi un dāvāt visiem), un tad rikšiem vien uz teātri. Un tur - bams! - kas tā par rindu ārpusē pa visu priekšlaukumu? Mūsu bērnībā tāda esot bijusi, lai nopirktu biļetes... Tagad tā ir, lai tiktu iekšā, jo visiem jāatrāda trīs opcijas - sertifikāts, dokuments un biļete, nabaga biļešu meitenes raujas vaiga sviedros, bet tomēr ir nemainīgi laipnas un jaukas. Nu jā, un ja nu vēl tāds lērums ļaužu, kuri, iespējams, nevis kavējas ar stāvvietas meklējumiem, bet vienkārši nāk īsi pirms izrādes sākuma vai pa taisno no darba?

Kad nu beidzot laimīgi esam iesprukušas savās vietās, varētu domāt, ka sirds beigs lēkšot, bet kas tev deva? Tas mirklis, kad Maestro ienāk zālē, ir tik saviļņojošs - kā tādi Dziesmusvētki, pat tagad, kad šo rakstu, mazliet asaras ieriešas - aplausi un kājās piecēlušies skatītāji, tā ir tik īpaša sajūta... Priekšā sēdošā kundze nozibina savu telefonu un nobildē meistaru, es izlemju, ka to izdarīšu otrā cēliena sākumā, jo pašlaik rokas trīc, bilde būs nekāda... (rokas trīcēja arī otrā cēliena sākumā, tā kā kauns bija, tā kā bail, sanāca miglas bilde, tāpēc vien tas, kas sirdī...) Un tad, līdz ar pirmajām mūzikas skaņām, ar pirmajiem Rozes (Dita Lūriņa) teiktajiem vārdiem iestājas miers, kas vien brīžiem pāraug sirsnīgos smieklos, labestīgās aizkustinājuma asarās, kas tā vien šņurkājas iekšā, cieši aktieru sejās verošās acīs, jo izrāde paņem savā varā. Tas ir brīnums, kas notiek ar cilvēku teātrī, ja vien tu tam ļaujies, notici, aizmirsti to, kas palicis ārpusē, un pilnībā pievērsies uz skatuves notiekošajam, ko visi izrādes darinātāji tev vēlas pastāstīt. Un tad pat vairs nav svarīgi, ka brīžiem mazliet saniķojas mikrofoniņi un kāds vārds izskan ne tik skaļi vai klusi, kā iecerēts, vai mazliet čīkst krēsls vai varbūt kāds mazliet sapinas savos tekstos, galvenais ir būt klāt un piedzīvot.

Rozes stāsts šajā izrādē ir reizē pamācošs, pārdomas raisošs, varbūt kādam pat škiet kaitinošs, bet - vai gan mēs katrs varam par sevi teikt, ka es nu gan nekad... Kā par lugu stāstīts iekš

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/petersona-luga-man-30-gadu-atdzimusi-ka-muzikls.a279335/

"Sava laika kontekstā šis darbs bija īpašs, jo centrā atļāvās nostādīt nevis pozitīvu, bet ļoti pretrunīgu varoni – dzīves baudītāju un vīriešu pielūgto Rozi, kura nekādi neiederas „pareizajā” sabiedrības modelī un izgaismo arī plaisas tajā". Par to, mājās braucot, tieši abas spriedām - ne jau velti savulaik, lugas pirmā iestudējuma laikā pagājušā gadsimta 60.gados (ak mūžs, cik jocīgi tas skan!...), tā tomēr tika pretrunīgi vērtēta, jo parādīja padomju laikam nepieņemamu tēlu - Rozi, kas nestrādā, bet dzīvo tā, kā pati vēlas. Un nebrīnījāmies par cilvēkiem, kas sacījušies lugas vēstījumu neizprotam, jo vai nu tādu laikmetu nav piedzīvojuši un īsti nezina, kas ir "kolektīvā doma", kad tavu personisko dzīvi var izskatīt brigādes biedru kopsapulcē, vai arī nav iedziļinājušies, jo stāsts tomēr gana daudzslāņains.

Griezies kā gribi, mīlestība bijusi un būs mums apkārt visos laikos, un tās izpausmes, sagādātais prieks, pārdzīvojumi, skumjas un nesaprašanās arī nekur nepazudīs, mainās jau vien cilvēki, kas šo mīlestību piedzīvo. Un ne jau velti ir teiciens par veco mīlestību, kas nerūs, - katrā tā atstājusi savus nospiedumus, kas, satiekot vai pat tikai uzzinot par mīlēto cilvēku, atkal pamostas no jauna. Tik ļoti uzrunāja Vidagas (Zane Dombrovska) un Kaspara (Egils Melbārdis) tēli, jo sevišķi ar to sarunu, kad tika izstāstīts Rozes un Kaspara stāsts un dziesma, kuras vārdi “Tu blakus man...” aicināja ieklausīties un atgādināja par labo pieredzēto arī savā dzīvē. Tieši tāpat aizkustinoši atklāta bija Ilārija (Ainārs Ančevskis) atzīšanās par to, ka iemīļojis daudzas meitenes, vai gan šādas pārdomas nedzīvo daudzos no mums? Savukārt dziesmas vārdus “Dzīvē nevar tā par katru sīkumu uz otru dusmoties, kā melnai tūcei skriet...” šķiet, mācos visu mūžu, reizēm izdodas tīri labi, bet reizēm – nemaz... Iespējams, varētu mēģināt sev “ierakstīt prātā” tieši šīs dziesmas laikā vērojamās Mundas (Agnese Budovska) un Edmunda (Raimonds Celms) sejas izteiksmes – cik ļoti sāpīgs strīds ir abām pusēm, cik grūti to atzīt un atzīties savās “alošanās”, lai varētu salīgt mieru. Bet labi zinu, ka šāda uzmestā lūpa, griezienā noplīvojušie mati un “es pati tikšu galā” ir labāk pazīstams gājiens nekā salīgšana, jo tā ir jāmācās, sevi jāpiespiež... Savukārt robustais mūziķa Tora (Gundars Grasbergs) tēls, tērpts viss melnā, ar savu dzīves filozofiju, pārdomām par atlikušajām stundām un minūtēm (tos milzu skaitļus – ja tā padomā, gana lieli un mazi reizē...), vēlmi mīlēt un būt mīlētam, spēju mainīties šķita tāds īstena radošā gara iemiesojums.

Šīs izrādes īpašā odziņa, protams, manās acīs, bija dejas, dziesmas un tērpi, kā jau reiz rakstīju atsauksmē teātrim (atļaušos nocitēt savu seno atsauksmi iekš https://teatris.lv/izrade/man-30-gadu): “Paldies par brīnišķīgo vakaru, kurā uzrunāja it viss - Maestro spēle un melodijas, kas paceļ pusmetru virs zemes, tik jestras dejas, kurās skatoties, smaids uzplaukst sejā un gribas dejot līdzi, tik krāšņi tērpi (kā gribētos tādus arī šodien...) un tik īsta un dzīva scenogrāfija (ar dūmu mutuļiem gleznā...), un stāsts ar tik daudziem jautājumiem, kuri nemainīgi cauri laikiem - cik mēs viens par otru zinām, vai vienmēr viss ir tā, kā izskatās, un vai vienmēr jādomā pareizi, un ka dzīvē nevajag "par katru nieku dusmoties, kā melnai tūcei skriet" (kā lai to iemācās?), un cik ļoti var ievainot vārds, kas teikts, labu gribot un taisnību meklējot ... Un kur nu atkal izteicieni, ko iemācīties - gan no varoņu mutes dzirdētie, gan programmiņā lasītie (par rēķināšanos ar maziem bērniem, kuri naktī brēc, un par mākslu, kas uztriepta ar ēzeļa asti )! Tas vieglums, ar kādu šis stāsts tiek izstāstīts, nāk līdzi vēl ilgi. No sirds paldies!” Lai arī šajā – pēdējā – izrādē mazliet mainījies aktieru sastāvs, dzirkstis šķīda joprojām, visi tik aizrautīgi, ka patiesi kājas cilājas līdzi, īpaši, kad no sirds tiek muzicēts uz spaiņiem, mucām, ķellēm, vai dejots steps. Savukārt Ditas Lūriņas saspēle ar Maestro un mūziķiem brīdī, kad Roze paziņo: ”Es gribu dziedāt!” un vaicā, vai Raimonds Pauls var “iedot” pareizo noti “Dziesmiņai par līko gurķi” – tas bija viens no saldajiem ķirsīšiem uz kūkas, otrs – Tora un Edmunda “stīvēšanās” pie šīs pašas dziesmas, kad uz sirdsēstiem piedzērušais Tors dzied un izpaužas no sirds, savukārt Edmunds šķiļ dusmu dzirksteles sejā un mēģina muzikantu ar godu dabūt prom. Allaž esmu brīnījusies par šo “aktieriem esot jāprot pat ķeblīti nospēlēt”, jo skaidrā prātā dabūt gatavas tādas ķermeņa un balss izpausmes, tāpat kā sejā “ierakstīt” visu vajadzīgo, kad skatītāji notic tavām emocijām un – kā es šajā gadījumā – vēl atpazīst gan savus bezspēcīgos dusmu uzplūdus, kad ir nācies ar kādu “mēru aizlējušu” cilvēku cīkstēties, gan precīzi tādas pašas sejas izteiksmes un žestus, kādus redzu savam lielajam dēlam, kad viņš dusmojas un mēģina pierādīt savu taisnību – cik gan emocijas mums visiem kopīgas, sakiet, ko gribat!

Un tieši tāpēc – cik labi, ka tu blakus man!... – gan cilvēki, kas mums apkārt, ar kuriem izvēlamies kopā būt, gan iemīļotais teātris, kurp doties spēku sasmelties un prieku piedzīvot, gan viss cits mums līdzās... Lai arī “Man 30 gadu” tagad pievienota brīnišķīgo atmiņu plauktiņam, atmiņas tiešām ir tā paradīze, no kuras mūs nevar izdzīt – vecākai paaudzei tās ir arī atmiņas par šīs izrādes senāko iestudējumu un jaunu Maestro pie klavierēm, mums – ar jauniešu sirds degsmi un Maestro viedo skatienu un joprojām stalto stāvu, no sirds saspēlējot jau ar pavisam citu paaudzi. Tas bija īpašs satikšanās prieks, par ko no sirds paldies!

P.S. Būšu godīga un atzīšos, ka divas bildes izrādes beigās tomēr atļāvos (zinu, ka nebiju jau vienīgā...) – ar visiem aktieriem un mūziķiem, Maestro, režisori un pašu teātra direktoru uz skatuves, bet tās – mans mazais grēciņš – tikai manam priekam un vēl pārsteigumam, mūziķu vidū ieraugot vienu no mūsu mūzikas skolas pedagogiem, lai gan zināju, ka viņš tur mēdz būt, jauki!