1.06.2021.

Delfīnes de Vigānas grāmata “Lojalitātes” (izdevis Jāņa Rozes apgāds, no franču valodas tulkojusi Inta Šmite) nonāca manā redzeslokā, kad biju iegājusi bibliotēkā pagarināt citu lasāmo grāmatu – vienu no tām, kas saistās ar “teātra mājas darbiem”, tas nozīmē – lasīt kaut ko, kas saistās ar konkrētu izrādi, kas gaidāma. Šī grāmata bija palikusi vienīgā jaunumu plaukta sadaļā “Vecāku žūrija 2021”, biju to pašķirstījusi arī veikalā pie plaukta, un nolēmu, ka līdzās vēl pabeidzamajai grāmatai noderētu arī šī.

Ja sākumā likās, ka tā būs par skolu, skolēniem, tad jau drīz izrādījās, ka nebūs vis tik vienkārši. Ir pilns komplekts tieši mūsdienām raksturīgo emociju, situāciju un notikumu – gan skolēnu, gan vecāku un skolotāju dzīvē. Grāmata, kas aicina pārdomāt un pameklēt sevī vai apkārtnē aprakstīto, un tu nonāc pie secinājuma, ka tas viss izskatās gana pazīstami gan tavā darbā, ja reiz esi skolotāja, gan tavā dzīvē, jo ikviens taču esam saskārušies ar mirkļiem, kad neizprotam to otru, kas mums līdzās, vai jūtamies viņa nesaprasti, sāpināti, vai vēlamies sāpināt viņu par to, kā esam sajutušies paši.

Grāmatas ievadā ir vārdi: “Tās ir neredzamas saites, kas mūs vieno ar citiem – kā mirušiem, tā dzīviem -, tās ir čukstus izteikti solījumi, kuru atbalsi neesam sadzirdējuši, mēma uzticība, līgumi, ko visbiežāk esam slēguši paši ar sevi, saukļi, kuriem esam sekojuši, tos nesaklausījuši, un parādi, kas krājas atmiņu ielokos. Tās ir bērnības likumi, kas snauž mūsu ķermenī, vērtības, kuru vārdā staigājam paceltu galvu, pamati, kas ļauj noturēties, nesaprotami principi, kuri mūs grauž un tur savā varā. Mūsu spārni un mūsu važas. Tās ir tramplīns, kas ļauj atraisīties mūsu spēkiem, un ierakumi, kuros apbedījam sapņus.” Īsā esence, kuru izlasot, gan man vēl īsti netapa skaidrs, par ko būs stāsts, bet – ķēros tik klāt.

Grāmatas nodaļas apzīmētas ar cilvēku – darbojošos personu vārdiem, katra no tām kā konkrētā personāža stāsts par tajā brīdī notiekošo. Pieaugušie varoņi stāsta pirmajā personā, savukārt bērnu pieredzētais tiek skatīts it kā no malas – trešajā personā. Grūti pateikt, kas ir svarīgāks – bērnu vai pieaugušo tēlu pieredzētais, viedoklis par notikumiem, pieredze, jo viss savijas tādā kamolā, kuru grūti atšķetināt – gan skolotājas pašas bērnībā piedzīvotās šausmas, kas atstājušas fiziskas un arī garīgas sekas, gan vecāku attiecību peripetijas abu grāmatā darbojošos zēnu ģimenēs, gan arī viņu pašu piedzīvojumi, kas izriet no tā, kā puiši sajūtas šajā savādajā pasaulē, kurā apkārtējie bieži vien dzīvo dubultu dzīvi.

Lasot ik pa brīdim prātā uzaust arī savā darbā piedzīvotais, kad brīnies par to, vai tiešām arī tādas mēdz būt cilvēku attiecības, cik ļoti var ienīst to otru, ar kuru tev ir kopīgs bērns, un kā šīs nianses tiek risinātas, iesaistot vēl citus cilvēkus – gan radiniekus, gan bērnu skolotājus, manipulējot visdažādākajos veidos. Tāpat atceries situācijas skolas dzīvē gan no t.s. mobinga pozīcijām, kad gan savās skolas gaitās, gan arī, esot līdzās kolēģiem, saskaries ar varenības un visatļautības izpausmēm, pret kurām sajūties bezspēcīgs, jo gribas gan iebilst, gan arī saglabāt nosacīti labas attiecības. Mirklis, kad divi skolotāji bijuši pret visiem citiem kolēģiem un tomēr guvuši uzvaru kādā it absurdā cīniņā, un sajūta – kaut tā būtu biežāk, ka izdodas pārspēt birokrātisku vai kādā citā ziņā nejēdzīgu, savtīgu izgājienu, kas plānots it kā “mīļā miera” labad, lai tikai skolēnu vecāki neceltu traci, lai tikai visi “papīri būtu kārtībā”. Pārdomājot šo, nāk prātā izrādē “Skolotājs” Latvijas Nacionālā teātra e-repertuārā rastās atziņas, ka šitas tomēr daudz kur pasaulē notiek vienādi, neskatoties uz to, ka mums šeit deklarē, ka “citās zemēs, tur gan izglītībā... tur nu gan ir sasniegumi un nav nekādu grūtību!!!” Ha, ka tik ne tā, labi jau ir tur, kur mūsu nav, un problēmas diemžēl, kā izrādās, ir visur...

Tāpat pārdomas raisa vecāku savstarpējās attiecības un pārsteiguma mirkļi, kad notiek atklāsmes vienam par otru. Mūsdienās, kad tik daudz cilvēku raksta visu ko interneta vidē, slēpjoties zem pseidonīma vai komentējot anonīmi, tas, iespējams, ir patiešām milzīgs pārsteigums, kad uzzini ne tās glaimojošākās lietas par otru, kas tev ik dienas līdzās, un pat neesi varējis nojaust, ka kaut kas tāds iespējams. Tas šķiet tikpat biedējoši kā nejauši atrast kādu kompromitējošu īsziņu, vēstuli, kas nonākusi tavās rokās kļūdas pēc, bet atklāj to, par ko labāk būtu bijis nezināt. Grāmatas varone Sesila pēc sava vīra slepenās dubultās identitātes atklāšanas saka savam terapeitam: “Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība.” Un pēc tam turpina pārdomāt par sevi un vīru: “Vai cilvēki mēdz tā pārvērsties? Vai ikvienā no mums ir patvēries kaut kas, ko neuzdrošināmies nosaukt vārdā un kas varētu vienā jaukā dienā nākt gaismā kā netīrā, antipatētiskā tinte, kura top redzama liesmas siltumā? Vai ikviens no mums slēpj dziļi sevī šo kluso dēmonu, kas gadiem ilgi spēj dzīvot apmuļķots?” Cik gan bieži mūsos tiešām kaut kas slēpjas, un kādēļ? Vai tāpēc, ka tas tiešām ir kas slēpjams, ne īsti “normāls”, tāds, ko gaida un pieļauj apkārtējā sabiedrība, vai arī tāpēc, ka mēs vienkārši negribam to rādīt un stāstīt citiem, jo tā ir kāda svarīga, dārga, vai – tieši otrādi – bīstama, kaunu vai raizes sagādājusi atmiņa no sendienām? Turklāt vēl gadījumi, kad viena cilvēka bērnības pieredze, izcelsme un manieres otram šķiet nepieņemamas, izskaužamas, noslēpjamas, jo arī neatbilst kaut kādiem sabiedrības priekšstatiem, stereotipiem – cik tādu ir mums apkārt, varbūt pat neapzinoties? Vēl arī psihologu paustā atziņa, ka bieži mēs - gan bērni, gan arī pieaugušie - slēpjam dažādus pārinodarījumus, jo zinām, ka tā nav labi, ka cietīs gan darītājs, gan slēpējs, tikai katrs savā veidā, un - ko par mums tad padomās, ja tas nāks gaismā!...?...

Grāmatas līnija, kas atklāj abu zēnu – Matisa un Teo – dzīves savērptos virpuļus, arī nemaz nav no vieglajām, gan tāpēc, ka 12 – 13 gadi ir tas “sarežģītais” savādais vecums, kad tik grūti atrast draugus, iederēties, sajusties savējam, kad tik ļoti gribas visu ko izmēģināt, un, ja vēl tas izmēģinātais ļauj kaut kā aizmirst to, kas nomāc... Vienam no zēniem tipiskā situācija, kad, vecākiem šķiroties, tiek noteikta pārmaiņus dzīve pie katra no viņiem, un tad bērns ir pa vidu starp pieaugušajiem, kas viens otru ienīst, izvairās un liedz pat runāt par “to otru”. Otram – it kā ārēji viss kārtībā, ja neskaita to, ka māte – mājsaimniece – grimst melanholijā, apmeklē terapeitu un sarunājas pati ar sevi (kurš no mums gan reizēm nerunā pats ar sevi vai vismaz ar savu kaķi? Trakāk esot tad, ja kaķis sākot atbildēt... ), taču patiesībā vecāku attiecības ir sagruvušas. Un labi zināms, ka šādi bērni viens otru “pievelk”, atrod kopīgu valodu un – kā šajā grāmatā – arī kopīgu izklaidi – alkoholu.

Gribas cerēt, ka beigās tomēr viss būs labi, jo grāmatas pēdējais teikums “Vējš plandīja folijas segu; šķiet, no tās staroja gaisma” vieš cerību stariņu, kaut iespējams jau droši vien arī sliktākais scenārijs, to mēs katrs varam iztēloties pēc savas patikas. Bet man gribētos šo grāmatu aicināt izlasīt ikvienam neatkarīgi no tā, kur viņš strādā, vai viņam ir saskare ar bērniem t.s. pusaudžu vecumā, vai ir “otra puse” līdzās, vai ir “bērnības traumas” vai nav, jo tādas pārdomas par apkārt rodamo varētu palīdzēt citādi paskatīties uz ikvienu no mums. Un tas, kā mēs spējam ieraudzīt un izprast cilvēkus sev apkārt, šķiet, šobrīd ir vēl svarīgāk nekā jebkad agrāk. Šī nav izklaidējoša grāmata, iespējams, pazīstamus “skeletus skapī” ieraudzīt arī nav tik patīkami, un tomēr... Ja gribas ko izklaidējošu, tad jālasa bērnu grāmatas, piemēram, par Loti no Izgudrotāju ciema... Ak nē, tur taču arī visādas labas atziņas, nemaz ne tikai bērnišķīgas, atrodamas!

Prieks, ka līdzās “Bērnu žūrijai” ir izaugusi arī Jauniešu un Vecāku žūrija, ka mūsu – lasītāju pulciņš vairojas, un grāmatas ir tiešām pārdomu vērtas, lai gan tādas jau, šķiet, ir lielākā daļa, vai ne?

P.S. Tieši šodien kolēģe ienesa pašķirstīt jauno žurnāla “Kas Jauns” numuru, un tur – liela intervija ar Diānu Zandi, to, kas pazīstama kā Lāsmiņa no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā”, bet nu jau diezgan ilgu laiku arī psiholoģe, un intervija tieši par attiecībām, par šķiršanos un pieredzēm, ko gūstam, satiekoties un šķiroties – nu kā tāds savdabīgs papildinājums šīs grāmatas lasīšanas mirklim. Jā, patiesi "mirklim", jo lasīju tikai divas dienas, plāna grāmatiņa, bet pārdomu gana...