Zanes Eniņas grāmatu “Nekaunīgais pingvīns” rūķis Ziemassvētkos palika zem egles manam vīram, bet, tā kā viņš pašlaik aizņemts ar apjomā vēl biezāka “ķieģeļa” par pēckara Eiropas vēsturi studēšanu, tad pie lasīšanas vispirms ķēros es. Jāpiebilst, ka arī mūsu ģimenei patīk ceļošana, bet tādā veidā, ka plānojam, kur un kā dosimies, ko apskatīsim, kur nakšņosim, ko ēdīsim, jo braucam kopā ar bērniem un arī vairākas ģimenes kopā. Taču ceļojumu apraksti vienmēr ir interesanta lieta gan daudzveidīgo bilžu dēļ, gan pieredzes gūšanai, gan arī ierosmei vai – tieši pretēji – saprašanai, ka šis noteikti nav tavs “lauciņš”.

“Pingvīnstāsti” lasījās varen raiti, šajā savādajā laikā, kad uz darbu reizēm iet tikai daļa no ģimenes, jo citi mācās caur ekrānu, citi dežurē pie telefona un datora, speciāli cēlos no rītiem pirmā, lai pie brokastu galda iegrimtu ceļojumu gaitās. Jā, zinu, ka nav labais tonis apvienot grāmatu lasīšanu ar brokastīm, diemžēl, ja vēlos izbaudīt šo procesu mierā un klusumā, tad pieturos pie sava bērnības niķa...

Grāmata mani ļoti “ievilka” jau ar rakstības stilu – viegls, saprotams izteiksmes veids, ik pa brīdim kāds joks, piedzīvojums, kas tāds, kas īpaši piesaista uzmanību un arī rosina iztēli. Arī pati savā skolas un jaunības laiku dienasgrāmatā rakstīju līdzīgā stilā (ir interesanti pārlasīt savus “memuārus” un redzēt, kā mainās ne vien rokraksts, bet arī veidojas stils, par ko paldies manām brīnišķīgajām latviešu valodas skolotājām Pārslai Kalmanei un Raitai Makarei Rīgas 20.vsk. un Vitai Vipulei Rīgas 85.vsk.). Protams, pievienotā vērtība – fotogrāfijas no dažādām apmeklētajām vietām, turklāt ne jau tādos rakursos, kā to piedāvā tūrisma ceļveži.

Lasot bija mirkļi, kad smējos balsī un vienu otru citātu pat atzīmēju. Nu kā lai neuzjautrinās par atziņu: “Pārfrāzējot teicienu: “Kur nospļaujies, tur priekšā latvietis,” varētu sacīt: pat zibens nevar uz dullo iespert, lai netrāpītu kādam latvietim.”? Paši esam tādu situāciju piedzīvojuši, savulaik ar deju kolektīvu dodoties koncertbraucienā un Slovākijas mazpilsētiņā, kur nakšņojām viesnīcā, nevis autobusā, sastapām kori no Latvijas, kas atgriezās no koncertbrauciena – visur tie letiņi priekšā! 😉 Vai atkal – stāsts iz dzīves, ko Zane uzklausījusi no savas ceļabiedrenes: “Zviedrietei reiz bijis draugs, kurš mīlējis ballēties un mīlējis arī iepazīties ar meitenēm. Pēc kādas trakas ballītes puisis pamodies un izdzirdējis rosību dušā. Lai arī no iepriekšējā vakara daudz nav atcerējies, priecīgs nodomājis, ka izdevies nocopēt meiteni un tagad viņa mazgājas. Nezinu, kas bija lielāks – puiša vilšanās vai šoks, kad, atverot vannasistabas durvis, viņš ieraudzījis dušā... pingvīnu. Izrādās, iepriekšējā naktī ballētājs, būdams pamatīgā cukā, bija nospēris pingvīnu vietējā zoodārzā, nospriedis, ka pingvīnam vajadzīgs ūdens, un ielicis putnu dušā. Nākamajā vakarā puisis pa tumsiņu iešmugulējis pingvīnu atpakaļ.” Amizanti gan izteicieni, gan fakts, ka piedzīvojumā iesaistīts pingvīns (kaut doma par viesošanos pie pingvīniem tad Zanei vēl nebija nākusi prātā). Jāpiekrīt arī autorei, ka kopīga humora izjūta ir sevišķi svarīga ceļojot, gan tādā veidā, kā to dara viņa – ar stopiem, nakšņojot dažādās vietās un kompānijās, izmantojot koučsērfingu, gan arī mūsu ģimeņu variantā, jo, esot cieši blakus vismaz nedēļas garumā tiešā (mašīna, kempings) un pārnestā nozīmē, bez jokiem iztikt pagrūti, bet, ja apkārtējie tos nesaprot – vēl sarežģītāk... Par šo liecina vēl viens mazstāstiņš par to, kā autore kopā ar savu ceļabiedru vēlējušies apmeklēt kādu muzeju, bet pirmdienā vairums muzeju slēgti. Kad nu vienu tomēr atraduši, ekspozīcijā bijusi arī glezna ar siena gubu, ko Zanes ceļabiedrs nosaucis par latviešu telti, jo viņa stāstījusi, ka Latvijā pārgājiena laikā gulējusi siena gubā... 😋

Īpaša sadaļa, manuprāt, ir stāstījums par “Pingvīna” tapšanu gan no sērijas “kad kaut ko vēlies, visa pasaule sadodas rokās”, gan arī “vajag tikai vēlēties, un viss kļūst iespējams”. Protams, var teikt, ka arī mazliet mistikas tajā visā, jo doma par “Pingvīnu” neliek miera līdz brīdim, kad tapis skaidrs, kā to īstenot, un tiklīdz viss uzlikts “uz papīra”, tā iestājas miers. Apbrīnoju autores spēju ielikt grāmatā komentārus, ko viņa saņēmusi, kad uzdrīkstējusies sākt īstenot savu sapni – tie aizņem vairākdesmit lappušu, un ir no pilnīga atbalsta, iedrošinājuma un laba vēlējumiem līdz pat pilnīgam noliegumam, nomelnojumam un naidam. Jā, droši vien taisnība, ka arī negatīvs komentārs kaut ko iemāca tā saņēmējam, un tomēr – vai tas, kas lasāms internetā, ja būtu jāpasaka acīs konkrētajam cilvēkam, arī tiktu pateikts? Vai tā ir nesodāmības apziņa, vēlme izgāzt savu žulti, sāpi, nevarēšanu un negribēšanu? Un tomēr – vai tas ir tā vērts, ja komentējot tu pat, iespējams, neko nezini ne par cilvēku, ne situāciju, kuru komentē? Prieks par pozitīvajiem komentāriem un to, ka izdevās sapni piepildīt, nu gluži kā Skalbes Kaķītis teica – kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks!

Brīnišķīgas ir grāmatā lasāmās intervijas, kas tapušas ar cilvēkiem, kas sastapti pingvīnu valstībā – gan stāsti par to, kā viņi nokļuvuši līdz šim darbam – iepazīstināt cilvēkus ar skarbo kontinentu, gan par visdažādākajām dzīves pieredzēm, pārdomas par notikušo... Īpaši pie sirds bija intervija ar piedzīvojumu stāstu karali Bīstamo Deivu, kurā viņš cita starpā stāsta par saviem ceļojumiem arī uz Latviju: “Man Latvija ir īpaša vieta, kas deva iespēju novērtēt cilvēku gara spēku. Daudzi neapzinās, kādi vēsturiski notikumi Latvijā norisinājušies pavisam nesen. Es iznācu no Okupācijas muzeja un devos taisnā ceļā uz bāru. Kaut kas tāds liek justies pazemīgam un pateicīgam vienlaikus... kad saproti, ko citi cilvēki piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Kopumā man radās sajūta, ka cilvēki Latvijā ir laimīgi un ļoti draudzīgi. Protams, Rīgas arhitektūra ir vienreizīga, bet man ļoti patika apskatīt arī mazākas pilsētas, piemēram, Siguldu, kur var doties garās pastaigās. Man nebija ne jausmas, ka platākais ūdenskritums Eiropā atrodas Kuldīgā, es tajā pabradāju. Bet, galvenais, es neko daudz nezināju par Latviju, un daudzi cilvēki pasaulē vispār neko nav dzirdējuši par Latviju, tāpēc došanās turp ir kā svaiga gaisa ieelpošana, kad vari uzzināt ko pilnīgi jaunu. Es nekad nebiju dzirdējis par Rundāles pili, bet tā ir brīnišķīga vieta – tik skaista un labi uzturēta. Vai Jūrmala! Cilvēki neiedomājas, ka Latvija ir valsts, kur apmeklēt burvīgas pludmales un doties pārgājienos.” Visu cieņu par Latvijai veltītiem vārdiem, kas, domāju, nav no zila gaisa grābti, jo cilvēks strādā uz ekspedīciju kuģa gana skarbos apstākļos, un ir pieredzes bagāts. Visu cieņu arī autorei par šo interviju tapšanu un publicēšanu grāmatā!

Jā, es pilnīgi noteikti nemācētu ceļot tā, kā ko dara Zane Eniņa, jo esmu diezgan liels “dunduks” kartē, arī drosmes man nav tik daudz, bet šī grāmata ļāva aizceļot uz vietām, ko, iespējams, patiesi savām acīm nebūs iespējams aplūkot, taču apraksti ir tik spilgti, ka visu bija iespējams iztēloties (Iztēle gan ir mana stiprā puse...). Turklāt grāmatas beigu daļā rodamas atziņas par ceļošanu – gan gaismas, gan ēnas pusēm, ko vērts pārdomāt gan ekstrēmiem, gan komfortu mīlošiem ceļotājiem. Arī tad, ja negrasies ceļot, vienmēr vari atrast kādu interesantu atziņu piedzīvojumu bagāta cilvēka stāstījumā.

Un noslēgumā gribu pievienot vēl pēdējo garo citātu, kas mani īpaši uzrunāja. Patiešām citēju vārds vārdā, burts burtā! (343. – 344..lpp.)

"Dievs un Burts

Vakarnakt man bija saruna ar dievu. Es sacīju: “Cilvēki bēdājas, ka esmu uzrakstījusi tevi ar mazo burtu. Vai tu dusmojies?” Un viņš atbildēja: “Nē, manā pasaulē gramatikas likumi nav pirmie. Tikai nevajag pazaudēt vārdu aiz burtiem un domu aiz vārdiem.” “Paldies,” es noteicu. “Vai arī Velns jāraksta ar lielo burtu?” gribēju zināt. “Konkurenti ir jāciena,” viņš atbildēja. “Dīvaini, bet neviens nav satraucies, ka jau veselu mēnesi rakstu Pingvīns ar lielo burtu,” nodomāju pie sevis un turpināju runāt ar dievu: “ja reiz tu šovakar esi tāds runātīgs, paskaidro, ko tas tavs garmatis domāja, sakot: ja tev sit pa vienu vaigu, jāpagriež otrs. Nekad neesmu varējusi tam piekrist.” “Redzi, kad cilvēki tevi aizvaino jebkādā veidā, nekad nevajag tajā uzkavēties un atbildēt,” viņš paskaidroja. “Ak tā tas bija domāts? Bet cilvēki man allaž skaidrojuši ko citu,” es norādīju. “Katrs manis teikto saprot citādi, tāpat kā viens otra sacīto,” dievs piebilda. “Vai cilvēki sapratīs to, ko tu man tagad pateici?” es jautāju. “Tam nav nozīmes, šoreiz es runāju ar tevi,” viņš atbildēja. “Un vai tas nozīmē, ka cilvēki arī turpmāk nesapratīs, ko es saku, pat tad, ja ļoti centīšos?” gribēju zināt. “Nē,” viņš atteica. “Cilvēki vienmēr saprot, tikai katrs citādi.” “Paldies,” es nomurmināju, pagriezu otru vaigu pret spilvenu un aizmigu. Bija 4.00 no rīta."