Dzīve kā romāns un romāns kā dzīve - to laikam var sacīt par daudz ko mums apkārt, jo ikviena cilvēka dzīvesgājums, iespējams, ir pierakstīšanas vērts. Tā kā dzīvesstāsti man patīk, tad arī tiku pie Maijas Miglas - Streičas romāna "Matildes gadsimts", ko izdevis apgāds "Zvaigzne ABC". Jāpiebilst, ka šajā "tukšajā laikā", kad grāmata nav "pirmās nepieciešamības prece", tas pat bija zināms azarts - aplūkot grāmatas izdevniecības mājaslapā, izlasīt anotāciju un vēl kādus "tīklos" rodamus "kumosiņus pievilināšanai", un tad veikt pasūtījumu, kuram doties pakaļ uz grāmatnīcu, pie reizes veicot pastaigu pa pilsētu.

Romāns vēsta par dzimtas piedzīvoto cauri gadsimtam, par priekiem un bēdām, satikšanos un nesatikšanos, laikmetu griežiem un nemaz ne tik senu pagātni. Jāsaka, ka dažviet mazliet "sapinos" tēlos, tad pašķīru atpakaļ, lai atsvaidzinātu atmiņā radurakstus, jo bija arī šķiršanās stāsti, parādījās jauni personāži, kas brīžiem "sajauca galvu". Šķiet, šādiem darbiem pievienotā vērtība būtu neliels dzimtas koks, lai vieglāk izsekot darbojošamies personām (atminos tādu redzējusi Ingrīdas Karstās darba "Kaupēna līgava" vākos, tur patiesi lasot mēdzu pakavēties brīžos, kad sajuka, kurš kuram rads, kurš draugs...).

Darbības vieta - Liepāja ar seniem un jau zudušiem objektiem, par ko šodien vēsta tikai muzeja krājumi, un tādiem, kas tapuši salīdzinoši nesen un saglabājušies līdz šodienai.

Motīvs, kas vijas cauri romānam - senas fotogrāfijas un ik nodaļas sākumā it kā gabaliņš no sendienu fotoalbuma vāka, kas bijis kokā griezts - viens no radniekiem bijis galdnieks, kas darinājis smalkas mēbeles ar kokā grieztiem augļiem un citiem motīviem. Arī manās atmiņās ir radu mājās redzēta augsta, melna bufete ar lieliem vīnogu ķekariem un citiem augļiem traukā uz trauku skapja durvīm... Seno fotoalbumu īpašais šarms - kartona lapas, zīdpapīrs, ādas vai koka vāki, kas glabājuši dažādu cilvēku vaibstus.

Interesanti bija dienasgrāmatas fragmenti un vēstules, kuras dzīvesbiedri rakstījuši viens otram, žēl tikai, ka tās bija gana skarbas... Lai gan - ja padomā, kāds bija laiks, kad šie cilvēki dzīvoja... Ja viena no romāna varonēm - Austra -, būdama skolotāja padomju laikā iekš viena miera aiznesa un nodeva meitas skolotājai savās mājās atrasto Latvijas laika grāmatu, ko meita aizņēmusies lasīšanai no draudzenes, un norādījusi, ka neatstās to tā, ja tiks izplatītas valstī aizliegtas grāmatas... Ja viņas vīrs, būdams čekists, bija spiests klusēt par dažādiem nelāgiem notikumiem, par kuriem tā arī netika stāstīts sabiedrībai, bet tai pašā laikā mēdza labprāt palīdzēt kaimiņiem gan dārzus apstrādāt, gan citos darbos... Cik dažādi bija cilvēki, cik dažādi viņi izturējās pret apkārt notiekošo, mēģinot ar to sadzīvot, cīnīties vai pieņemot kā pašu par sevi saprotamu... Viens citāts šo izskaidro ļoti precīzi: "laikos, kuros viņa dzīvoja, cilvēka likteni noteica partija. Ja gribēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tad bija jābūt par paraugu visiem. Viņai reiz jau norādīja uz darba vietām, kuras viņa varētu ieņemt, ja šķirtos no vīra komunista. Fabrikās darba rokas bija vajadzīgas. Arī vīrs bija tāpat saistīts. Jā, viņiem varēja būt slepenas mīlestības - tik ilgi, kamēr to neviens nepamana. Bet uz āru bija jārāda tikumīga ģimene." Un patiesi grūti pateikt, kam un kuros laikos bija smagāk, kas cieta vairāk - no fiziskām vai garīgām sāpēm, no tā, ka bija jābūt svešam ar savējiem, nedrīkstēja runāt atklāti, jo nevarēja zināt, kas to klausās...

Pārsteiguma mirklis, kad romāna varone Matilde sāka saņemt bērnības dienu tuvu draudzeņu vēstules no Amerikas un Vācijas - par to, ka tādas vispār pienāca 20.gs. 60. - 70.gados, par to, ko rakstīja cilvēki no "turienes", un par to, ka znots - čekists - ļoti drīz nokārtoja, ka sievasmātei vēstules vairs nepienāks, jo tas nepiedien pie kārtīgas ģimenes...

Mazliet mistikas brīžos, kad grāmatā rakstīti Matildes sapņi - viņa redz viedus sapņus, kuros sastop visdažādākos cilvēkus gan no savas pagātnes, gan mirkļus, par kuriem nespēj domāt nekā citādi kā par pravietojumiem, par nākotnē gaidāmo... Un savādas sajūtas, kad zīlnieces čigānietes pasaka garāmgājušajiem ļaudīm to, ko redz viņu roku līnijās...

Grāmata - pārdomas. Ja man tāpat kā Austrai vajadzētu aizvākt no mājām vērtīgu literatūru, kas pasludināta par aizliegtu konkrētajā valstī, un tās vietā salikt obligāti iegādājamos vadoņu kopotos rakstus, jo tāds bija skolotāja pienākums - vai es to spētu, varētu, gribētu? Neviens jau nejautātu, būtu vien jādara... Tai pašā laikā bija arī tādi, kas jau tajos laikos pretojās iekārtai, tikai darīja to ļoti piesardzīgi. Tāpat kā cilvēki, kam līdzīgi kā Matildei nācās piedzīvot  fiziskas sāpes un traģēdijas, bet tai pašā laikā spējot saglabāt cilvēcību, spēju palīdzēt ar padomu, atbalstīt citus, būt tādam kā gaismas stariņam, pie kura tveras apkārtējie.

Savukārt citāts no 1938.gada žurnāla "Atpūta" - gluži kā šodien norāda uz nepieciešamību būt dabā, gūt spēku no tās. "Mēs ceļojam tāpēc, ka gribam būt fiziski un garīgi stipra tauta. Mūsu nākotnes stiprums nav tankos un bumbvedējos, bet gan veselā tautā. Ceļošana pa dzimtenes ārēm ir miesas un gara putekļu sūcēja, un ikviens kājām nostaigāts kilometrs attālina mūs no aptiekām un dūņu vannām. Kustība, saule un gaiss ir vajadzīgākais un universālākais dziedniecības līdzeklis. Pastiprinātā asinsriņķošana ceļojuma laikā (uzlieciet roku uz sirds - cik stipri un strauji tā pukst) liecina par pamatīgu un intensīvu asins tīrīšanu, audu sekmīgu atjaunošanās procesu - plaušas ātri un dziļi elpo tīro un ozonbagāto dzimtenes lauku un mežu smaržu. Vienas nedēļas kājceļojums pa dzimtenes laukiem vselības ziņā dod vairāk labuma nekā vesels mēnesis pavadīts, gozējoties un cepjoties pludmales smiltīs. Kārlis Vanags, "Atpūta" 24.06.1938." Šis atkal ir viens no citātiem, kas nokļūst manā īpašajā kladītē, jo arī es pēdējos gados smeļos spēku dabā - gan dārza darbos, gan meža pastaigās, un arī piederu pie tiem, kas negūst baudu vienkārši vārtoties smilšainā pludmalē, man vajag iet un vērot, baudīt, apskatīt, bet, ja jāsēž uz vietas, tad labāk lasu grāmatu.

Grāmata, kas liekama līdzās citiem likteņstāstiem, kuri aicina pārdomāt, vai mēs, kas šodien gaužamies par apkārt notiekošo, spētu tikt pāri tam, ko piedzīvojuši šī romāna varoņi savā dzīvē, un kam tad ir grūtāk, lai gan tas laikam nav salīdzināms - katram gadsimtam savi prieki un grūtumi, ko nesaprast citā gadsimtā dzīvojošajiem.