Lai arī neesmu zinātniskās literatūras cienītāja, tomēr šī grāmata atkal ir stāsts par to, kas tev nāk pretī. Tieši tā arī sanāca - Rozes grāmatnīcā biju aplūkojusi bērnu literatūras plauktus (profesionālas un mammas intereses) un devos tālāk, kad pavisam nejauši palaidu skatienu zemāk un plauktā ieraudzīju Igora Prokopenko grāmatu "Dzīve pēc pandēmijas. Koronavīruss" (izdevniecība "Avots", 2020.g., tulkojušas Aina Cebura un Inna Vaitmane, oroģinālizdevums Maskavā, izdevniecība "Eksmo" 2020.g.). Kā daudzus līdzcilvēkus, arī mani šis vīruss tracina, kaitina, besī... pilna emociju gamma, lai gan nevaru noliegt (ko jau šajās lappusēs esmu pieminējusi), ka ir arī ieguvumi no dažādiem iegrožojumiem, ko nesis šis savādais laiks. Turklāt joprojām piederu pie tiem, kam drukātais vārds (grāmata, prese) ir svarīgāks, nozīmīgāks nekā interneta vidē rodamās ziņas. Protams, paiet laiks, kamēr grāmatu nodrukā, šajā gadījumā arī iztulko un sagatavo drukāšanai; kamēr tā nonāk pie lasītājiem, ir kaut kas mainījies, tomēr uzskatu, ka pamatlietas savu būtību nezaudē.

Grāmatas pēdējais vāks sniedz mums šādu informāciju: "Dokumentālists un televīzijas raidījumu vadītājs Igors Prokopenko ar savu radošo komandu veica apjomīgu pētījumu, piesaistot arī ekonomistus, virusologus un ārstus. Šīs izpētes rezultātus atradīsiet grāmatā, kuru patlaban turat rokās." Neesmu papētījusi tuvāk ziņas par radošo komandu, taču domāju, ka informācija, ko lasīju grāmatā, patiesi nav no zila gaisa grābta, bet visnotaļ pārdomāta. Neapšaubāmi, jārēķinās ar to, ka Maskavā tapusi grāmata var saturēt arī zināmu devu šai zemei raksturīgās propagandas, tomēr katram pašam jātura acis vaļā un jācenšas saskatīt gan redzamais, gan starp rindiņām paslēptais.

Sanāca pagarš ievads, piebildīšu, ka šoreiz rakstīšu arī gana daudz citātu no grāmatas, kas man šķita svarīgi, jo - patiesi, ir gan vietas, kuru patiesumu neņemos apšaubīt, gan vietas, kurās ir sajūta, ka tas tomēr tāds "nodoklis" - zinām taču, ka daudzreiz, lai grāmata vai filma konkrētās zemēs ieraudzītu dienasgaismu, bez šādiem "nodokļiem" neiztikt.

Grāmatā stāstīts gan par ieguvumiem, gan zaudējumiem no vīrusa izplatības. Zināms, ka mums apkārt ir bezgala daudz neizzināta un neizpētīta, nenoliedzami, pavisam bez dažādām sīkbūtnēm nepastāvētu arī augstāki organismi, tāpēc jārēķinās vien ar to visu būs. Bija gana daudz interesantu atgādinājumu, arī vēsturisku faktu un jaunatklājumu, daži no tiem pat ne visai glaimojoši cilvēces vēsturē, piemēram,  par higiēnas trūkumu un tā izraisītajām epidēmijām (vai mūsdienu patēriņa kults arī nav kaut kas līdzīgs tam?).

Svarīga atziņa, ko nu jau esmu pamanījusi gan drukātos, gan interneta medijos, ir par stresa postošo ietekmi uz imunitāti. "Slikti jaunumi patiešām var nogalināt! Spēcīgs stress var izprovocēt infarktu.Un zinātnieki ir pierādījuši:  cilvēks, kurš no koronavīrusa baidās, tā priekšā arī ir visvairāk neaizsargāts. No stipra satraukuma cieš imunitāte. Kanādas ārsts Hanss Selje jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pierādīja, ka stresa trešajā periodā - "izsīkuma fāzē" - organisma spēja pretoties noslīd gandrīz līdz nullei. Tas, kurš no sērgas baidās, pēc divām trim nedēļām garantēti kļūs par tās uperi. Turklāt vēl nemitīgs psiholoģiskais sasprindzinājums paasina hroniskas slimības. Un pie tā visa ir vainojama masveida panika." (119. - 120.lpp.) Domāju, ka to mēs varam novērot ikdienā, sākot jau ar maziem bērniem - ja bērns dodas uz bērnudārzu vai pie auklītes un mājās par to nav uztraukumu, vecāki nestreso, kā tad mazulim tur klāsies, tad arī mazais slimo salīdzinoši maz, tāpat kā tad, ja dārziņā jūtas labi. To esmu novērojusi arī skolā - lielākie delveri, kuri visur jūtas kā zivis ūdenī un "neņem pierē" aizrādījumus, ir klāt katru dienu, savukārt tie, kas tiek dīdīti un dricelēti par katru mazāko kļūdu, baidās par notiekošo, arī slimo biežāk.

Interesanti, ka arī atziņa par to, ka cilvēku apziņu var vadīt ar vārdiem, rodama šeit atkal. "Tagad daudzi zinātnieki apgalvo: lai manipulētu ar cilvēka apziņu, nav katrā ziņā jārada sarežģīta tehnika. Izrādās, ka faktiski visus cilvēkus var lieliski vadīt ... ar vārdiem!" (133.lpp.) Manuprāt, tam ir daudz vēsturisku un arī literāru piemēru. "Lingvistiskās iedarbības izpēte tagad ir īpaši aktuāla. Ja cilvēks visapkārt dzird vārdus "koronavīruss" un "miruši" vienā frāzē, viņš katrā ziņā krīt panikā. Mūsu smadzenes pakalpīgi piespēlē trūkstošo informāciju. Bet, ja cilvēks nelasa neko citu kā vien ziņas sociālajos tīkols, smadzenē sizzūd neironu saites, kas ir atbildīgas par sarežģītām loģiskām virknēm un cēloņseku saikni. Jo vienkāršāka valoda, jo slinkākas smadzenes." (136.lpp.) Jāpiekrīt vien ir, jo ne velti arvien biežāk tiek runāts par digitālo detoksu, prasmi sijāt informāciju un neuzņemt to pārmērīgi. Līdzās tam pēdējā laikā daudz pamanīti viedokļi tieši par lasīšanas svarīgo nozīmi ikdienas dzīvē - pat reklāmas teksti žurnālu appusēs atgādina par lasīšanu (nekas, ka tie saistīti ar abonēšanas kampaņu, tomēr vērts ieklausīties un pārdomāt).

Esmu dzirdējusi viedokli, ka smiekli un joki ir labas zāles dažādās situācijās. Lai atceramies kaut vai to, cik ļoti garastāvokli uzlaboja klauna uzstāšanās cirkā vai vienkāršas anekdotes izstāstīšana, tāpat to, ka cilvēki visos laikos mēģinājuši jokot gan par pastāvošo iekārtu, nereti riskējot ne vien ar karjeru, bet reizēm pat ar dzīvību. Arī grāmatā šim rodu apstiprinājumu: "Kad COVID-19 parādījās Krievijas teritorijā, internets burtiski eksplodēja - tik daudz tajā parādījās asprātību, parodiju un skeču par šo tematu. Un tad panika pamazām sāka atkāpties. Ikviens no mums redzēja: nekāds vīruss nevar iedvest bailes cilvēkiem, kuri tā smejas, skatoties acīs nāves briesmām." (145.lpp.) Nenoliedzami, parādās arī gana daudz bezgaumīgu joku, bet tādi ir bijuši vienmēr. Turklāt vēl izpaužas cilvēku radošais gars - domāju, ka daudzi šosezon svētku laikā saņēma ne jau ierastos svētku īsziņu pantiņus, bet gan tādus, kas iesmaida par noteiktajiem ierobežojumiem un daudzajiem neloģismiem to sakarā. Kā reiz teica mūsu Edgars Liepiņš - pasmaidi, sirds gaiša kļūs! ❤ Paldies Tev, Edžu, par šiem vārdiem arvien!

Grāmatā rodamas arī ziņas par to, cik ļoti daudz dažādu slimību pārnēsā it kā sīkie un nemanāmie kukainīši - ērces, cik liela ir to daudzveidība dabā, un tas, iespējams, arī nav bez iemesla. Ne jau visu cilvēks spēj izpētīt, ne pret visām slimībām izdomāt zāles, un ne visi zinātnes atklājumi nesuši cilvēkiem labu.

Grāmatas noslēgumā rakstītie vārdi: "Izrādās ka mūsu pasaule ir ļoti trausla... Lai tajā pastāvošo kārtību izjauktu, nav pat nepieciešamas kādas īpašas kataklizmas. (..) Taču tas viss nav nekas salīdzinājumā ar to, ka mēs - cilvēki - iznīcinām savu planētu, radot kaitīgus izmešus un atkritumus, aizvien jaunus, briesmīgus masu iznīcināšanas ieročus, pieļaujot, ka mūsu vieglprātīgā, bezatbildīgā politiskā birokrātija, cenšoties izdabāt pasaules kapitāla vēlmēm, pati nesaprot, ko dara, nostādot aci pret aci valstis un tautas, izraisot naidu un konfliktus, tuvinot karus... Un tomēr es ticu, ka lielas nelaimes pasaulei ies secen, un novēlu visiem labu veselību un stipru garu. Es ticu, ka mēs pārvarēsim visas grūtības un galu galā uzvarēsim." (244. - 245.lpp.)

Arī es pēc šīs grāmatas izlasīšanas palieku pārdomās par notiekošo, to, ko mēs katrs varam darīt situācijas uzlabošanai jebkurā jomā, un ar ticību un cerību, ka viss atkal reiz labi būs!