Laimas Muktupāvelas romāns "Mīla. Benjamiņa" izdots 2005.gadā, zināju, ka tāds ir, bet nebiju izlasījusi, toties tagad, zinot, ka top filma - seriāls par Latvijas preses karalieni, jāķeras klāt. Kā daudzas vēsturiskas personības, arī Benjamiņa man šķitusi leģendāra, nostāstiem apvīta, jo to, kā bija patiesībā, jau zina tikai tie, kas tur un tolaik bija klāt... 

Varu tikai apbrīnot, cik lielu izpētes darbu rakstnieki mēdz ieguldīt, strādājot pie darbiem par vēsturiskām personībām un notikumiem! Arī šī romāna izskaņā autore piesauc daudzus avotus, ar kuriem iepazinusies darba tapšanas gaitā, gan arhīvu materiālus, gan fotogrāfijas, vietu un telpu aprakstus, tādēļ jau arī uzrakstītais šķiet tik ļoti dzīvs. 

Interesanti, ka kopš bērnības man nāk līdzi kāda atmiņa - allaž, kad braucām ar tramvaju pa Krišjāņa Barona ielu garām Benjamiņu namam, es mammai vaicāju, kas tā par māju, un viņa man vienmēr atbildēja, ka tas ir Benjamiņu nams, neskatoties uz to, ka tolaik tajā atradās dažādu radošo savienību mājvietas - komponistu, rakstnieku, šķiet, arī mākslinieku. Ar šodienas prātu domāju, kāpēc gan mani tik ļoti interesēja un mamma katru reizi arī paskaidroja, ka tā par ēku - iespējams, tā aura no seniem notikumiem šo namu padarīja kaut kādā veidā īpašu, uzmanību piesaistošu. Bet varbūt arī tas, ka padomju laikā taču tas skaitījās "sliktais tonis" - runāt un zināt par šādiem ļaudīm kā Benjamiņi? 

Romāns mani paņēma savā varā jau ar pirmajām lappusēm - sulīga, bagātīga valoda, viss tik dzīvs un sataustāms, it kā pati atrastos gan mazā dzīvoklīša virtuvē, gan teātra zālē, gan vērotu ļaužu sarunas, izklaides, lasītu avīzes... Var tikai apbrīnot, cik dažādi gan veidojas cilvēku likteņi, kā iespējams no nieka, mazumiņa uzburt kaut ko īpašu, vai tas būtu apģērbs, vai maltīte, tāpat arī stāvēt pāri tam, ko par tevi domā apkārtējie. Jāatzīst, ka tam vajadzīgs raksturs, un tas nu Emīlijai bijis gana šerps. Vērojot romāna nosaukumu, biju iedomājusies, ka vārds "Mīla" būs domāts kā "mīlestība", taču nekā - tā īsāk sauca Emīliju. Lai gan - droši vien kāds sakars ar mīlestību - piepildītu vai - tieši otrādi - pietrūkstošu - noteikti ir bijis, kā jau ikvienam no mums.

Cik savādi - pasaulē nekas daudz nemainās, kā toreiz, tā tagad cilvēkiem bijis interesanti zināt, ko citi dara, kā dzīvo aiz slēgtajām durvīm - ja šodien dzeltenā prese, tad arī tolaik avīzes un žurnāli pilni ar dažādām "sensācijām", vien šķiet, ka nedaudz pieklājīgākā "mērcē", jo tika sacerēti pantiņi un karikatūras, protams, arī fotogrāfēšanas iespēju nebija tādu, kā tas ir šodien. Un tomēr - arī toreiz tika vērots, kas publiski pazīstamiem ļaudīm mugurā, zināja radurakstus, valdīja jaunības kults un tāpat kā šodien dāmas vēlējās piekopt visdažādākos skaistumkopšanas paņēmienus. Neapšaubāmi, arī vēlme "paspīdēt", izcelties - nu ja jūs gribat, tad dabūsiet redzēt, ko es varu! No vienas puses, tas, protams, labi, jo rosina uz izaugsmi, bet no otras - arī kaut ko sagrauj... Un kur nu bez intrigām! Cik daudz var izdarīt ietekmīgi ļaudis ar savām simpātijām vai antipātijām, ar savas naudas varu!... Un kur nu vēl bizness, un dzejnieks, kas piedāvā uzrakstīt pantus veikala reklāmai, bet pretī saņem dažādus apģērbus, viens vienīgs barters, tāpat kā šodien ("produktu izvietošana", hi!)

Kopš bērnības esmu zinājusi arī par gaišreģi Finku un viņa pareģojumu Benjamiņai, tādēļ bija interesanti lasīt par viņu attiecībām. Varam ticēt, varam neticēt, bet droši vien mūsu vidū ir cilvēki, kas redz vairāk nekā pārējie, jautājums - vai viņi to pasaka, un, ja pasaka, tad kā uz viņiem raugās apkārtējie? 

Tāpat bija interesanti romānā cita starpā lasīt tolaik populāru cilvēku - aktieru, rakstnieku, mākslinieku - vārdus, un atkal jau jāsaka, ka nekas nemainās - sabiedrības krējums "kuļas" tāpat kā toreiz, gan saviesīgos notikumos, gan savos darbos, ir vairāk vai mazāk pamanāmi un atkarīgi no kritikas un līdzcilvēku labvēlības un viedokļiem. Tomēr viens citāts palika prātā, to pat, grāmatu lasot, iezīmēju ar līmlapiņu: "Lielinieki nevar piedot, ka pie mums viņu pravietojumi nav piepildījušies, viņas man teica. Viņi domāja, ja laupījuši titulus, īpašumus un dzimteni, tad atņēmuši mums visu. Viņi piemirsuši, ka mūsu īpašumā vēl ir pats svarīgākais: kultūra un tradīcijas, kas izpaužas disciplīnā un skaistuma izpratnē. Ja tas viss vairs nekrīt mums klēpī bez pūlēm, tad varam to radīt darbā, viņas man teica." Šis ir aktrises Antas Klints stāstījums par Parīzē pieredzēto, kā top mode, kā iespējams no vienkāršas šuvējas tapt par modes mākslinieci. Arī mēs taču šodien varam nosaukt gana daudz uzņēmēju, kas līdzīgi kā Benjamiņa, sākuši no mazumiņa, "melnā darba" un ar neatlaidību un rūpīgu plānošanu tikuši uz augšu. Savukārt Benjamiņu kalpone Berta kā apliecinājums tam, cik daudz var sasniegt un būt ar citiem uz viena viļņa, jo Emīlija viņai deva lasīt romānus pirms publicēšanas žurnāla "Atpūta" slejās, un visi, kas Bertai bija patikuši, patika arī lasītājiem - tāda sirdsgudrība, spēja sajust, kas uzrunās arī citus.

Jā, un kā nu bez "melnumiem", līdzās visiem citiem notikumiem vēl ģimenes "hameleonu rotaļu" cienīgie notikumi starp bērniem un vecākiem, tāpat pārdomas par to, kas labs un kas slikts bija ulmaņlaiku dzīvesstilā. Nebiju aizdomājusies, savilkusi paralēles ar Vadoņa kultu, kas attiecināms uz Kārli Ulmani un to, kā romānā pieminēts arī tolaik jau Vācijā notiekošais. Arī Benjamiņa dēla netiklais "izgājiens", kas beidzās ar tiesu darbiem - cik tur bija patiesības, cik - vēlmes izspiest naudu, nomelnot cilvēkus, kas to lai zina?... Tai pašā laikā droši vien arī bagāta tēva dēla visvarenības apziņa turpat līdzās, sak, gan jau tētiņš izpestīs, viņam tak naudas kā spaļu, un par naudu jau pat velns danco, gan aizmaksās un visu nokārtos... Ehh, nenokārtoja... Tāpat riktīgi sasmējos, kad Antona Benjamiņa 75 gadu jubilejas godināšanu pa savam interpretē abas viņa meitas, kam uz Emīliju bijis zobs - sak, "kāpēc vajag svinēt apaļās jubilejas? Kāpēc tērēt laiku, naudu un cilvēku spēkus, lai godinātu kādu vecu kraķi? Sēdināt viņu uz skatuves, apkraut ar ziediem, teikt garas, jubilāru cildinošas runas... (..) nevienam vecam perdelim to nevajag. Viņu uztupina uz skatuves, tik atsēdi savu laiku. Publisku godināšanu vajag viņa līdzgaitniekiem savas sirdsapziņas nomierināšanai. Tāpēc, ka godināmais sen savu ceļu jau nogājis, un mums viņam ir kauns pasacīt nāvējošo patiesību par nodzīvoto mūžu." Nu jā, meitām šķita, ka tā ir lieka naudas izšķiešana, to visu tak varētu "ierakstīt" viņu pūrā. Jā, un cik sāpīgi bija lasīt romāna izskaņā cīņu par mantojumu, kurš nebijis sadalīts tā, kā, viņuprāt, pienāktos, tāpēc milzīga tiesāšanās - gluži kā mūsdienās, bez gala un malas. Ak, jā - ar piebildi, ka meitas mantojumu saņems, ja cienīgi izturēsies pret Emīliju, šitādu norādi ierakstīt dokumentos, mūsdienās to droši vien nosauktu par cilvēktiesību pārkāpumu :)))

Protams, pašas Emīlijas pēdējie brīži - smagums un skarbums, Sibīrijas gaitu aukstums un tam līdzās - cilvēcība no apkārtējiem. Un tāds kā izlīdzinājums romāna pēdējā nodaļa ar mazliet mistikas un fantāzijas, jo - vai nu mazums kas pārdzimst un iemiesojas citos radījumos nākotnē, tas deva mazliet gaišuma tāpat kā rakstnieces komentāri par darba tapšanu.

Bija tiešām prieks "padzīvoties" sendienās, "paviesoties" gan augstākajā sabiedrībā, gan laukos, teātros un citur, baudīt vietām itin "sulīgus" izteicienus no to laiku leksikas (nez, vai tagad mēs tā mācētu izteikties?...) un tagad jāgaida seriāls "Emīlija. Latvijas preses karaliene". No bildēm spriežot, aktieru ansamblis būs īpaši spožs un katrs tēls tik izmeklēts... Zināms, filmas ar grāmatu ne vienmēr saskan, un nemaz nevajag, jo katram mums sava iztēle, pat tad, ja visa pamatā kādi dokumentāli fakti, tomēr savu ziņkārību apmierināt ar interesanti uzrakstītu un arīdzan nofilmētu stāstu vienmēr ir bauda.