Uzzinot, ka Nacionālajā teātrī taps izrādes - pastaigas Valtera Sīļa režijā, bija skaidrs, ka tas man jāredz. Turklāt nolēmu reizi mūžā aiziet uz pirmizrādi, pēc tam gan pati par sevi nosmējos, ka uz pirmizrādi jau vienreiz biju - pērn uz "Dvēseļu puteni" 😋 

Un tā nu pirmizrādes biļete kabatā, mazliet informācijas ir iegūts gan no bildēm, gan podkāsta Nr. 15 par šo darbu, un kur nu vēl mazā filmiņa par to, kas jāievēro pastaigu cienītājiem! Laiks vienkārši burvīgs - sen nav bijis tik brīnišķīgs rudens, kad vēl septembra beigās (26.datumā) var staigāt krekliņā ar  īsām piedurknēm un sauļoties. Maķenīt satraukums, jo, pirmkārt, pirmizrāde, otrkārt, būšot jāklausās austiņās, taču neesmu cilvēks, kas ar tehnoloģijām uz "tu", bet - visam ir jānotiek! Pirms izrādes vēl piedzīvoju dažas brīnišķīgas sarunas, par ko atkal jāsaka - neticamais, patīkamais, iepriecinošais... 

Brīnumainā kārtā ar klausāmo uzparikti tieku galā it labi, jo nekā sarežģīta, kā izrādās, nav. Dodamies ceļā! It kā pazīstamais Mežaparks (jo esmu Čiekurkalna meitene), bet ceļš mūs aizved prom no aktīvajiem celiņiem ar riteņbraucējiem, skrituļotājiem, skrējējiem un staigātājiem, iekšā MEŽĀ. Teksts, ar kuru mūs uzrunā Ivara Kļavinska un Raimonda Celma balsis, ir tik sirsnīgs un amizants reizē, ka vairākkārt sasmejos un pat gribas atsaukties uz runātāju vaicājumiem - jā, tas ir par mani, tāda es arī esmu! Un tad jau pirmā pārvērtība - mums pa priekšu, izrādās, iet īstens Mežavecis ar sirmu bārdu, toties otrs aizjož meža biezoknī, lai pēc tam stabulētu, mūs sagaidījis - nu īsts Sprīdītis!

Meža dziļumā mūs sagaida pavisam citādas balsis, nu abi runātāji sāk ķildoties un šķiet pa īstam iekarsuši. Arī es savās domās risinu sarunas viņiem līdzi, un brīžiem apmulstu, jo izrādās, ka  manas zināšanas ir bijušas pārāk šauras, vienā virzienā vērstas. Ir lietas, kas mani patiesi pārsteidz, piemēram, par to, cik ātri aug koki, cik daudz to vajag apkures sezonai un kas notiek ar mežu, ko nevis nocērt cilvēks, bet nogāž vējš. Tad atkal kārtējais smiekls par kāpnēm līdz Mēnesim (un atpakaļ...) un ātri augušu "broilerpriedi" (šitāds mēles mežģis!), un laiks jaunām pārdomām - par to, cik ātri iespējams mežu izstrādāt ar mūsdienu tehniku, cik daudziem cilvēkiem tas ir darba un ienākumu avots, un cik daudz mežkopis dara, lai mežs tiktu atjaunots un pieskatīts. Tā jau ir, ka patiesību zina tikai tie, kas konkrētajā lietā pa īstam "iekšā", tātad savas nozares profesionāļi, sirds darītāji, bet mēs - tie, kas blakus, - varam tikai klausīties, interesēties un cerēt, ka saņemam patiesu un pārbaudītu informāciju, kaut ļoti bieži tā nav...

Sirsnīgs mirklis kalna galā ar "Mūžam zili" (atceries, ka tepat netālu ir Mežaparka estrāde, un šī dziesma tur skanējusi daudzreiz...), stāsts par irbi un viņas bērniem un mežcirtēju un viņa bērniem (nu gan kamols kaklā, jo tādu stāstu ir ne mazums, arī pati personīgi pazīstu cilvēku, kas šādu traģēdiju piedzīvojis), un adrenalīna uzkurināšanai gabaliņš no "Indrāniem" ar tēva un dēla saķeršanos (tas bija pa nikno, pat smiltis pa gaisu!). Un tad jau drīz iznākam pilsētā - māju pagalmos, un šis piedzīvojums ir galā, palieku ar riktīgi sirsnīgu un bagātu pēcgaršu, neskatoties uz to, ka labi domātais pirmizrādes sveiciens rādīja novītušas lapas, tomēr ceru, ka bija prieks arī par tādu...  Un - bams! - ieraudzīt sevi izrādes bildē citu skatītāju - dalībnieku - starpā ir tāāāds pārsteigums, ko noteikti nebiju iedomājusies...

Šī pastaiga tik spēcīga, ka nevaru norimties vēl vairākas dienas, stāstot savējiem par piedzīvoto, un tad pēkšņi vienā vakarā - brīnums! - ir iespēja tikt pie biļetēm un aizvest ģimeni!

Tā izrādās rudens noslēdzošā pastaiga, un nu ir pavisam citas sajūtas gan tāpēc, ka naktī un no rīta ir lijis, bet uz izrāžu laiku viss pārgājis, gan tāpēc, ka esam citā kompānijā un vēl jaunākais bērns pie rokas, ar kuru dalām vienas austiņas, bet šis čakli tipina līdzi un klausās, ko nu šim tur stāsta. Un tu brīnums - no lāča nemaz nenobīstas, bet ar interesi vēro mežinieku izdarības! Savukārt vidējais brien un ir jo domīgs, klausoties to, par ko, iespējams, tāpat kā es pirmajā reizē, brīnās. Vīram citas pārdomas un vienkārši kopā būšanas prieks, ko atceļā papildina bērnības atmiņu stāsti puikām par savulaik Mežaparkā piedzīvoto, jo mājās ejam pa vilcieniņa sliežu ceļu... 

Pēc šīs pastaigas visu vakaru un nākamajās dienās pārspriežam gan dzirdēto, gan sajusto, redzēto, izlasām dažas intervijas ar izrādes - pastaigas darinātājiem, un - prieks, kur tu rodies? - vidējais dēls ar savu roku papildina manis rakstīto atsauksmi teātrim. Varam tikai priecāties par iedvesmu un zināšanām, kas gūtas šajā pastaigā, un, iespējams, pavasarī doties vēlreiz, jo - sajūtas mainās līdz ar laika apstākļiem un kompāniju, bet teksts prasās pārdomājams vēl un vēl. Visu cieņu Valteram Sīlim un Lindai Rudenei par apjomīgo informācijas devu, kas pasniegta tik interesanti un pārdomāti! Tā būtu lielisks papildinājums arī dabas zinību stundās un diskusijām par to, cik daudz mēs zinām par apkārt notiekošo, un cik bieži iztiekam ar stereotipiem, jo tā ir vienkāršāk...

Ja ir iespēja un vēlme pastaigāt pa mežu labā staltu puišu sabiedrībā, kas gan nesaka ne vārda skaļi, vien domīgi noskatās visos sanākušajos (tāpat kā koki mums apkārt...), tad no sirds iesaku šo izbaudīt!

P.S. Divi gabaliņi par sajūtām "Mežpastaigā" atrodami arī iekš https://teatris.lv/izrade/mezs , ja nu kādam noder...

#ValtersSīlis

#LindaRudene

#IvarsKļavinskis

#RaimondsCelms