Māra Bērziņa "Aizliegtais pianīns" mani "uzrunāja" grāmatnīcā, kad to pie plaukta pašķirstīju, tad noliku, bet nākamajā dienā atgriezos, pašķirstīju vēlreiz un nopirku. Un tad izlasīju vienā elpas vilcienā (cik nu tas iespējams starp darbu, mājām, ģimeni un visiem citiem niekiem, sīkumiem, teātri un rokdarbus ieskaitot), izreklamēju kolēģēm un tad jau "spēlēju bibliotēkās". Ja nu kāds nezina, ko nozīmē "spēlēt bibliotēkās" (šo izdomāja mani skolēni, ieraugot, ka es ar kolēģi regulāri mainos grāmatām), iesaku pamēģināt - priekšrocība ir tā, ka grāmatu parasti var ieteikt no sava svaigi lasījuša cilvēka skatu punkta, var paturēt ilgāk nekā bibliotēkā bez pagarināšanas (ja nu vienīgi to gribētāju un "spēlētāju" vairāk...) un var tūlīt apmainīties domām par izlasīto. Vienīgi vēlams atcerēties, ar ko "spēlē bibliotēkās", lai grāmatas neaizklīst, jo lasītāji jau visādi...

No Māra Bērziņa rakstu darbiem esmu lasījusi vēl divas - sen laikus "Resnais svešinieks", kas ir bērnu grāmata, taču ļoti jauka un pārdomu vērta, lasījām kopā ar vecāko dēlu, kad viņš mācījās sākumskolā, un "Svina garšu", kas sekoja izrādes apmeklējumam, toreiz veikalā paņēmu pēdējo eksemplāru, jo acīmredzot izrādes iespaidā visi čakli pirka un lasīja. Jāsaka, ka šīs ir grāmatas ar pēcgaršu un tik ievelkošas, ka grūti nolikt malā, kamēr nav izlasītas līdz galam.

"Aizliegtais pianīns" savā stāstījumā par kādu Rīgas bērnudārzu parāda tik daudz no mūsu ikdienas birokrātijas žņaugiem un to, kā cilvēki mēģina to apiet, lai varētu izdarīt visu, kas nepieciešams, jo, būsim godīgi, daudzie papīru kalni, atskaites un reglamentējošie dokumenti strādāt nepalīdz nu nekādā veidā, jo diemžēl neparedz tikpat kā nevienu no tām ikdienas situācijām, ar kurām saskaramies, vismaz pedagoģijas lauciņā noteikti. Un īpašais "saldais ēdiens" ir grāmatas beigās sniegtais literatūras saraksts - virkne visdažādāko dokumentu Nr. tāds un tāds, kas paredz... nu viskautko, tikai ne to, ko reāli vajag. Nu vai jums neliekas smieklīgi, ka vecu skapīti pārvērst par jaunu, noderīgu plauktiņu nedrīkst, tas jāmet ārā, bet vispirms jānoraksta, savukārt jaunais plauktiņš jāreģistrē un jānorāda gan vērtība, gan no kurienes iegūts (opciju "galdnieks darināja pēc zero waste principiem" nepiedāvā), turklāt finansējums jaunām mēbelēm nav paredzēts!

Protams, grāmatā ir arī intriģējošas cilvēku savstarpējās attiecības un visāda veida joki, kas balstīti tieši mēģinājumos izdzīvot bezjēdzīgajos birokrātijas džungļos, kad uzrodas visādas pārbaudes, kuras nu ir "kompetentas" norādīt, kā uzkopjamas telpas, kā glabājami produkti un kā barojami bērni dārziņā, bet reāli nezina, ka saimnieces vislabāk pazīst savus "mīluļus" un zina, ko šie ēdīs, ko nē, lai ko tās normas arī paredzētu... Turklāt reizēm tiešām no cirvja kāta izvāra zupu, kuru slavēdami ēd visi.

Jautāsiet, kur te pianīns, un kāpēc tas aizliegts? Tāpēc jau aizliegts, ka pianīnu dārziņam vajag, naudu nedod, bet cilvēks, kam tas mājās kļuvis lieks, tāpat vien dāvināt nedrīkst, jo "ka tik nav kaut kas aiz ādas, turklāt vēl audzēkņa mamma un, kā izrādās, deputāte"... Mūžīgā cīņa starp tiem, kas reāli strādā un zina, ko un kāpēc viņiem vajag, un tiem, kas imitē darbību, drukājot "gudrus" noteikumus, bet paši diez vai tiktu galā un ievērotu savu izdomāto.

Ja ir vēlme no sirds pasmieties un ieraudzīt mūsu ikdienu mazliet no malas, vērts ļauties šai grāmatai! Un ne tikai tiem, kas strādā ar bērniem, bet ikvienam, jo birokrātiju jau savā ikdienā sastopam mēs visi...