27.07.2025.

            Vai var būt tā, ka kādas vietas vai pilsētas apmeklējums rosina uz konkrētas grāmatas izlasīšanu? Domāju, ka var gan! Reizēm tā ir vesela grāmatu plejāde, kas kaut kādā veidā seko cita citai, reizēm varbūt tikai viena, bet arī gana ietilpīga. Šoreiz mans stāsts par grāmatu, kuru vēlējos izlasīt pēc mūsu Liepājas brauciena, jo – grāmata par Liepāju. Nu, vismaz es tā domāju pirms lasīšanas...

            Vai ir kādas idejas, kas šī par grāmatu? Jā gan, tā ir “Dienas Grāmatas” sērijā “Mēs, Latvija, XX gadsimts” 2017.gadā izdotā Andras Manfeldes “Virsnieku sievas”. Kāpēc es saku, ka pirms lasīšanas domāju, ka tā būs grāmata par Liepāju? Nē, tā patiešām ir par Liepāju, par īpašu Liepājas daļu, kas kopš sendienām (nevis tikai padomju okupācijas laika) saukta par Karostu, bet vēl daudz, daudz vairāk tā ir par cilvēkiem, viņu likteņiem un to savijumiem visdažādākajās spirālēs, mezglos un cilpās tā, ka ne atraisīt...

            Zinu, ka būs lasītāji, kas man iebildīs par šoreiz izmantoto leksiku, jo uzskatīs, ka ir nekorekti grāmatu, tās rakstības veidu salīdzināt ar ēdienu (ir bijušas diskusijas, kur tiek spriests par jēdzienu “garšīga grāmata”...), un tomēr – šī ir tā reize, kad atļaušos... Tiesa, neesmu lasījusi ļoti daudz no Andras Manfeldes uzrakstītā, tas būtu aizpildāmais robs, un jāatzīstas, ka vislabāk no izlasītā man līdz šim gājusi pie sirds (un dūšas...) viņas bērnu grāmata “Vai mamma mājās?”. Taču par “Virsnieku sievām” man gribas teikt, ka tā valoda, kas piepilda grāmatas lappuses, ir kā biezs vasaras ievārījums, kurā grimst karote, kurš aumaļām notek pār burkas vai katliņa malu, ja pie ieliešanas nav laikus “uzķerts” un pielipina to burku pie galda vai karoti pie lūpām... Tā valoda ir tik bagātīga, tie teikumi vijas un tamborējas, un piespiežas vai pieglaužas cits citam ar neatlipināmu spēku, vēstot tiklab par prieku kā par skumjām, sāpēm un ciešanām, par vecāku vēlmēm un sapņiem, par cilvēku siržu ceļiem un neceļiem, par to, kā atmiņās nezināmās un neapjaušamās dzīlēs paliek bērnības takas, telpas un smaržas, smilgas un lietus lāses, kāpņu pakāpieni un ceļgalu nobrāzumi, par to, kā vienā dzīvē noticis mirklis nāk līdzi nākamajā paaudzē, kurai rodas spēks to mainīt, lai nešķistu kā lāsts. Tie mirkļi, kad rakstniece runā par cilvēku savstarpējām attiecībām, - gan skaisti, gan drūmi, pat rupji un baisi, jo tāda ir dzīve, sevišķi ar militāro dienestu saistītā, kur brīžiem, šķiet, pavisam citi noteikumi un tikumi kā citā pasaulē... Kur mīt cilvēku sirdsapziņa un vai tāda vispār iespējama tais brīžos, kad jācīnās gan par dienišķo iztiku, par labāko kumosu un tērpu, par cilvēku, kuram gribi vai vajag būt blakus? Teikums seko teikumam un ievelk tik ļoti, ka laiks paskrien nemanot, lai arī grāmata pavisam nav no “vieglā, priecīgā gala”.

            Kas grāmatā ir par pašu Liepāju kā pilsētu? Tieši par tās vēsturisko daļu, sauktu Karostu, kas būvēta vēl 1890.gadā un ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā, un dzīvi tajā 20.gadsimta 70.gados, būtībā par sava veida pilsētu pilsētā ar visiem no tā izrietošajiem noteikumiem un tikumiem. Kā uz grāmatas pēdējā vāka lasāms Venta Zvaigznes teiktajā, “pagājušā gadsimta 70. gadi, Liepāja, PSRS rietumu robeža. Dzīve divās pasaulēs, kuras savieno izgriežams tilts ar caurlaides posteni, pa vidu — karakuģu un zemūdeņu ceļš. Militāristi un civilisti, krievi un latvieši, savējie un svešie. Dzīve, ko mānīgi viegli pavairot ar melnbaltām plakātu klišejām, bet apaudzēt ar siltu, sajūtās un nozīmēs elpojošu cilvēcisku būtību spēj vien Dievs, māte un rakstnieka talants”. Tā kā ar ģimeni esam bijuši pašā Karostā un arī tās cietumā ekskursijā, tad vismaz aptuvens priekšstats par to ir arī man, un lasīšanas gaitā mazliet papildinās arī pati pilsētas “bilde”, tiesa gan, vairāk tajā ir tieši cilvēku nekā ielu un namu. Šobrīd speciāli atveru vietni “Liepāja. Travel” un tajā tieši par Karostu ir vesela sadaļa, kurā izpētāmas un apskatāmas arī romānā aprakstītās vietas, tai skaitā katedrāle, kas kalpoja par kino un deju zāli, un izgriežamais tilts, šobrīd saukts par Oskara Kalpaka tiltu. Un, tā kā pati arī esmu pagājušā gadsimta “produkts”, tad vienotra sadzīviska lieta – vai tās būtu rindas veikalos, vai zeķu uzirušo valdziņu uzlasīšana, vai komunālie dzīvokļi un pārpildītais sabiedriskais transports – man nebūt nav svešas. Savukārt par to, ka svešas ir tādas attiecības un norises starp cilvēkiem, kādas aprakstītas lappusēs, varu vien būt pateicīga Dievam, liktenim un ģimenei... Taču par to, kādā valodā tas izdarīts, cik tā ir bagātīga un lasītāju pilnībā savā varā paņemoša, no sirds pateicos autorei Andrai Manfeldei! Mums ir vajadzīgi arī šādi stāsti, kas nelutina ar cukurmaizi, bet parāda dzīves skarbumu, sīvu sinepju un asu piparu smārdu, kas stingri dzeļ ne tikai mēlē, bet arī dvēselē, atgādinot, ka ir norises, kuras kā pilnīgu normu uzskatījuši pie konkrētas tautas, konkrētas profesijas piederoši ļaudis, un tā tāpat kā mājas pamatos vai jumta siju baļķos iesūcies dūmu aromāts un tumsnējais tonis nav padarāma par nebijušu, bet gan asi paturama prātā zināšanai.

            Vai es meklēšu vēl kādu grāmatu par Liepāju? Noteikti! Viena, tiesa, gana tēlaina, jau manā “kontā” ir – tās ir “Liepu tēva teikas”, gan būs vēl. Vai lasīšu vēl ko no Andras Manfeldes? Arī pavisam noteikti, lai arī tās būs viņas sarakstītās bērnu grāmatas, kuras manā plauktā gaida lasāmrindā! Uz tikšanos atkal!