24.07.2025.

            Lai arī vasara ir atvaļinājuma laiks, tomēr jāatzīst, ka pavisam bez nopietnās jeb profesionālajai interesei veltītās literatūras neiztikt. Un tā nu pienācis laiks grāmatai, par kuras saturu mums darbā bija gana daudz diskusiju (tiesa, lasījusi tai brīdī vēl neviena nebija) visplašākajā amplitūdā – sākot ar “noteikti jāizlasa!” un beidzot ar “esmu personīgi pazīstama ar šādiem cilvēkiem, tāpēc negribu par to vēl lasīt!”. Savukārt mums ar draudzeni šī iekļuva obligāti kārojamo grāmatu sarakstā, un, lai arī es to sameklēju Ķekavas pagasta bibliotēkā, izskatās, ka pēc izlasīšanas kādā vizītes reizē iegādāšos “Zvaigzne ABC” – Patrika Gagni “Sociopāte. Memuāri”, tulkojums no angļu valodas – Dace Vanaga, 2025.gads.

            Kas šajā grāmatā tik īpašs? Pirmkārt, jau pats jēdziens “sociopāts”, ko vietnē “Tēzaurs” skaidro kā “cilvēks ar personības traucējumiem, kas izpaužas kā antisociāla attieksme un uzvedība”. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmatas autore vairākkārt uzsver savu definīcijas meklējumu neveiksmīgumu, jo viņai pieejamajos avotos šī skaidrojuma vai nu nebija, vai arī tas bija “paslēpts” zem cita veida traucējumiem.

            Otrkārt, savā ziņā dienasgrāmata, kas ietver arī konkrētu dzīves pieredzi, aprakstītu kā īstenā dēku romānā, taču norises saistītas ar konkrēto personības traucējumu spektru, un grāmatā lasāms arī krietns žūksnis psiholoģijas atziņu, meklējumu un maldu ceļu. Ļoti atklāti un detalizēti sniegti izjūtu apraksti (manai “samaitātajai” – lasi – attīstītajai – fantāzijai nebija nekādu problēmu iztēloties visas iešanas, braukšanas, strīdus, vārdu sakot, situācijas, kuras piedzīvoja Patrika, turklāt, kā jau “profesionālajam kretīnismam” tas piedien, bija brīži, kad acu priekšā uzplauka konkrētu skolēnu (bijušo un esošo) izpausmes un pat savas dzīves epizodes), kas ļauj iejusties otra cilvēka situācijā (ja vien jums piemīt attīstīta empātija!).

            Treškārt, šī ir grāmata, kurā, lai arī no bibliotēkas ņemtai, tomēr ielīmēju līmlapiņas un pēc tam, citātus izrakstot, tās pa vienai ņēmu ārā, taču iespējams, ka, iegādājot savu grāmatu, tās atkal tajās vietās parādīsies (ne jau velti citātiem minētas lappuses...). Un tāpēc šis ieraksts vairāk sastāvēs no citātiem ar vēlmi, lai lasītājs aizdomātos par to, cik dažādi cilvēki mīt mums apkārt, un vai vienmēr tikai nosodījums ir līdzeklis problēmu risināšanai. Varbūt cilvēkam nav bijusi dota iespēja pienācīgi socializēties un attīstīt savas emocijas, varbūt tās tiešām “snauž” neizkoptas kaut kur dziļi, un varbūt tā tomēr ir kāda neiroloģiska vai vēl cita veida problēma, kas joprojām paliek zinātnes pētījumu lokā.

            Un ceturtkārt (bet, iespējams, svarīgākkārt!) – šajā grāmatā izlasīju, manuprāt, ārkārtīgi skaistu mīlestības “definīciju”, kura citātu sarakstā izcelta treknrakstā...

Citāti:

• Sociopātija ir traucējums, kam raksturīga nespēja just līdzi citiem. Izmantojot psiholoģijas žargonu, var sacīt, ka sociopātiem nepadodas just līdzi. Viņi neizjūt vainu kā visi pārējie. Neapstrādā emocijas tāpat kā pārējie. Nejūt kā pārējie. Un, kā uzskata daudzi pētnieki, tieši šis trūkums liek viņiem uzvesties agresīvi un destruktīvi. Sociopāta neapzinātā vēlme just liek viņam rīkoties destruktīvi. (Profesore Dr.Karlina – Patrikai, kura pirmoreiz dzirdēja vērā ņemamu šī termina skaidrojumu. 119.-120.lpp.)
• Pēc nedēļām ilgas šādas “ballēšanās” atklāju kaut ko svarīgu: iekšējās emocijas nav obligāts priekšnosacījums, lai paustu ārēju reakciju. Man nevajadzēja kaut ko just, lai reaģētu tā, it kā es to justu. Ja vien iemācītos pielāgot pareizo fizisko reakciju attiecīgajiem apstākļiem, es varētu rīkoties tāpat kā visi pārējie. Es varētu atdarināt pareizo uzvedību. Tā gan nebija pirmā reize, kad to sapratu. Agrākos gados bieži biju meklējusi emocionālas norādes Hārlovas uzvedībā, un tādējādi man līdz šim (lielākoties) bija izdevies palikt nepamanītai – es tēloju “labo meiteni”, savu māsu. Problēma bija tā, ka šī maska nekad nešķita piemērota. (Patrika apmeklē ballītes un novēro cilvēkus tajās. 122.lpp.)
• Psihisko traucējumu, īpaši dažādu to simptomu, normalizēšana ir būtiska, lai novērstu ar šiem simptomiem saistītu stigmatizāciju un aizstātu to ar zināšanām, izpratni un pieņemšanu. (Psiholoģijas pasniedzējas Dr. Slekas lekcija, 128.lpp.)
• Šis jēdziens attiecas uz cilvēkiem, kuri neievēro ierastos sociālos kodeksus un bieži nonāk konfliktā ar tiem, tā rezultātā visu mūžu dzīvojot neparastā morālajā vidē. Viņi var būt ļoti lojāli. Vairums šo cilvēku neuzrāda būtiskas personības novirzes, izņemot tās, kas izriet no viņu vardarbīgās, noziedzīgās vai citas sociālās grupas vērtību vai kodeksa ievērošanas. (Sociopātisku personības traucējumi definīcija DSM jeb psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata, ko Patrika atrada bibliotēkā, meklējot sociopātijas definīciju. 134.lpp.)
• Astoņas pamata jūtas jeb tā dēvētās “primārās emocijas” – dusmas, bailes, skumjas, riebums, pārsteigums, gaidas, uzticēšanās un prieks. (tās aprakstījis psihologs Roberts Plačiks, Patrika ar profesori Dr.Sleku analizē lekcijā apgūto, 142.lpp.)
• Kur sociopātiem vērsties pēc palīdzības? es domāju.arī viņi ir cilvēki. Cilvēki, kuriem izmisīgi nepieciešama ārstēšana. Taču lielākā daļa avotu viņus attēloja kā briesmoņus, ko vajadzētu padzīt no sabiedrības. Popkultūra, kas balstījās galvenokārt uz sensacionāliem, sakombinētiem personāžiem un pārstāstiem, aprakstīja sociopātus kā “ļaunus”, “briesmīgus” cilvēkus. Dominēja uzskats, ka viņiem nav sirdsapziņas, nav dvēseles. Grāmatās, kuras atradu, bija teikts, ka sociopātus nav iespējams nedz ārstēt, nedz kontrolēt. Viņi ir neparedzami, nejūt emocijas un ir bīstami sabiedrībai. Viņiem trūkst sevis apzināšanās, un viņi nespēj emocionāli attīstīties. Tomēr dati vēstīja ko citu. Plauktu dziļumā es atradu vairākus pētījumus, kas liecināja: sociopāti nebūt nav briesmoņi, kuri par visām varītēm alkst pēc sagrāves. Drīzāk tie ir cilvēki, kuru temperaments padara sociālo emociju, piemēram, empātijas un nožēlas, apgūšanu un internalizāciju grūtāku, bet ne neiespējamu. Šāds viedoklis škita saprātīgāks, turklāt saskanēja ar manu pieredzi. (Patrika meklē informāciju bibliotēkā dažādos pētījumos, 149.lpp.)
• (..) psiholoģijas zinātnē bija vērojama tendence mainīt mentālo traucējumu nosaukumus, kad tie parādījās sabiedrībā lietotā slengā. Piemēram, tādi termini kā “garīgā atpalicība” un “personības dalīšanās” tika aizstāti ar jēdzieniem “intelektuālās attīstības traucējumi” un “disociatīvie identitātes traucējumi”, lai mazinātu ar tiem saistīto stigmatizāciju. Terminoloģijas atjaunināšana atbilstoši sabiedriskās domas attīstībai, protams, ir pozitīvi vērtējama, taču tā nopietni sarežģī attiecīgu tēmu zinātnisku izpēti. (Nesaskaņas starp viena un tā paša jēdziena skaidrojumiem, nosaukumiem dažādos avotos dažādos laikos – 153.lpp.)
• Man šķita traki, ka psiholoģijas asociācija nepievērš lielāku uzmanību traucējumiem, kas skar miljoniem cilvēku, īpaši ņemot vērā to, ka sociopātijas galvenā iezīme ir apātija, bet pastāvīgas apātijas galvenās sekas ir destruktīva uzvedība. Ko visi tie cilvēki dara, lai sevi kontrolētu? (Balstoties uz pašas pieredzi, Patrika ir neizpratnē par sabiedrības neieinteresētību palīdzēt sociopātiem – 154.lpp.)
• “Vainas apziņa ir viena no emocijām, kas satur cilvēkus kopā. Sabiedrība sabruktu, ja neviens nekad nejustos slikti, darot sliktas lietas,” Deivids apklusa un pēc mirkļa piebilda: “Nezinu, kā to pateikt labāk, bet vainas sajūta ir laba.” (Patrikas draugs Deivids sarunā par emociju nozīmi dzīvē – 221. – 222.lpp.)
• “Taču sociopātijas psiholoģiskās iezīmes nav ne labas, ne sliktas,” es turpināju. “Piemēram, apātija nav “nepareiza”. Šo iezīmi var izmantot, lai veiktu gan sliktas, gan labas izvēles. Jo vairāk mēs normalizēsim šādas lietas – proti, jo vairāk izglītosim sociopātus, lai viņi saprastu, ka viņi nav “nepareizi” vai “slikti”, - jo mazāks būs viņu stress par to. Līdz ar to viņi jutīsies mazāk spiesti rīkoties slikti tā dēļ.” (Patrika sarunā ar psihoterapeiti Dr.Karlinu, meklējot risinājumu un skaidrojot savu pieredzi, – 236.lpp.)
• Tā kā valda vispārpieņemts uzskats , ka emociju neesamība ir slikta, sociopāti jau kopš agras bērnības tiek mācīti slēpt vai noliegt savu apātiju, lai netiktu uzskatīti par briesmoņiem. Tādējādi emocionālais tukšums kļūst par stresa, trauksmes izraisītāju, kas veicina destruktīvu rīcību. Tas ir apburtais loks. Bet, ja šo uzskatu sistēmu varētu pārveidot, ja sociopātus varētu izglītot, lai viņi saprastu, ka viņu raksturīgās iezīmes nav sliktas, tad trauksmes reakciju varētu aizstāt ar pieņemšanu un, iespējams, mazināt slikto rīcību. Teorētiski. (Patrikas hipotēze par iespējamo palīdzību sociopātiem, balstīta pašas pieredzē – 237.lpp.)
• Visu mūžu es domāju, ka vēlos būt tāda kā pārējie. Gribēju būt normāla. Bet tagad... nezinu. Man patīk, ka man ir vienalga, ko citi domā. Man patīk, ka mani nenomāc vainas apziņa kā visus pārējos. Ja runājam pavisam godīgi, dažreiz man apātija pat patīk. Sajūta, ka es nekā nejūtos... (Patrikas sajūtas par neesošajām emocijām – 238.lpp.)
• Jo ilgāk studēju psiholoģiju, jo vairāk pārliecinājos, ka vainas apziņa ir prāta stāvoklis, kas paredzēts, lai apspiestu, nevis atbrīvotu. Man šķita: ja vien cilvēkiem piemīt vainas apziņa, viņiem nav jādomā pašiem, jo vainas apziņa to dara viņu vietā. Un, lai gan bija maz pētījumu par sociopātiju, informācijas par kauna un vainas apziņas kaitīgo ietekmi netrūka. Tādējādi es uzzināju, ka vainas un kauna negatīvie aspekti pamatīgi pārsniedz pozitīvos, veicinot tādas emocionālas reakcijas kā zems pašvērtējums un nosliece uz trauksmi un depresiju, kā arī fiziskās reakcijas, piemēram, pastiprinātu simpātiskās nervu sistēmas aktivitāti, tostarp miega un gremošanas problēmas. (Patrikas studiju pieredze – 257.lpp.)
• Sociopāti neatzīst dabiskās robežas, un bērnībā viņiem socializācija īsti labi nepadodas. Tāpēc viņi nedzīvo pēc tiem pašiem sociālajiem noteikumiem kā visi pārējie. Un tāpat tas notiek arī ar slaveniem cilvēkiem, vai ne? Jo vairāk viņi sasniedz, jo mazāk robežu viņiem ir. Viņiem nav jāspēlē pēc noteikumiem, tāpēc viņi sāk rīkoties destruktīvi, lai atrastu jaunu normālo, lai atrastu jaunas robežas. Viņi sāk uzvesties kā sociopāti. (Patrikas saruna ar draugu, mūziķi, ko viņa sauc par Maksu – 294.lpp.)
• Patrikas atradumi disertācijas izstrādes gaitā – Dr.Bena Karpmena, ārsta, apgalvojums, ka sociopātu demonstrētā antisociālā uzvedība bieži ir stresa rezultāts. Viņš un ārsts Dr. Likens bija izpētījuši, ka trauksmes novēršana, visticamāk spētu ierobežot sekundāro sociopātu destruktīvās iezīmes. Viņš uzsvēra socializācijas (process, kurā cilvēka pamatvērtības un uzskatu sistēmas tiek ieprogrammētas tā, lai tās saskanētu ar sabiedrības kopīgajām vērtībām) nozīmi agrīnas attīstības periodā bērnībā. (310.lpp.)
• Man neriebjas cilvēki. Man riebjas tas, ka cilvēki projicē uz mani savas jūtas, nedrošību un nosodījumu. Taču man nav jāpieņem citu cilvēku projekcijas un nav jāuztur viltus komunikācija, lai slēptu savu sociopātiju. Esmu pilnībā apmierināta ar to, ka esmu antisociāla. (Patrikas patstāvīgais darbs kognitīvi biheiviorālās terapijas ietvaros – 378.lpp.)
• Es nejūtu tāpat kā citi cilvēki. Manī nav empātijas, un man ir jāpiestrādā pie tā, lai runātu taisnību. Man patīk būt vienai. Ne sevišķi patīk pieķeršanās. Nē, godīgi sakot, vispār nepatīk. Man ļoti patīk darīt nelietības, un man ir aktīvi, apzināti jāizvēlas tā nerīkoties. Katru dienu. Kā alkoholiķim. Ja es raudu, vairumā gadījumu tā ir izlikšanās. (..) Mani ļoti kaitina cilvēki, kuri jūt nepieciešamību patikt citiem. (..) Draudzība man nepadodas dabiski. Es varu izlikties, bet ne ilgi, jo tas mani nogurdina. Man tā īsti nepatīk suņi. Un bērni. Es nekad nekļūšu par vienu no tām sievietēm, kuras vēlas “paturēt rokās bērniņu”. (Patrikas atzīšanās savam draugam Deividam pēc šķiršanās atkalsatiekoties, kad viņa jau izpētījusi ļoti daudz par sociopātiju un līdz ar to arī par sevi – 381.lpp.)
• Deivids dara jums labu, jo patiesi jūs mīl. Viņa vēlme pēc laipnības apmaiņā pret laipnību nav savtīga. Tādā veidā lielākā daļa cilvēku dod un saņem mīlestību. (Dr.Karlina – Patrikai pāru terapijas seansa laikā, 387.lpp.)
• Esmu sapratusi, ka mana mīlestības versija ir mozaīka: sīciņi stikla gabaliņi, ko satur kopā liktenis, lai caur tiem varētu spīdēt daudzkrasiana gaisma. Jā, tā nav ideāla. Bet baidos, ka ideālā versija ir pārāk rāma. Vistīrākā mīlestība neizriet no svētlaimes. Tā tiek izvilkta no sārta. Tā ir nikna un mainīga, nedaudz jocīga un garšīga. Mana pieņemošā, piedodošā, saprotošā un diezgan nepilnīgā mīlestība ir tālu no pilnības. Taču vistuvākā man. (Patrikas mīlestības apzināšanās pēc otrā bērna piedzimšanas – 392.lpp.)
• “Kas tas par idiotismu?” es sūdzējos Deividam. “Cilvēki ienīst sociopātus par to, ka viņi nejūt empātiju. Bet kurš jūt empātiju pret viņiem? Sociopāti tiek apvainoti par to, ka nespēj izrādīt emocijas, kuras viņiem ir liegtas. Bet kā var gaidīt, lai kāds pārvaldītu apgūtas emocijas, kuras viņš nekad neizjūt?” liekulība bija tracinoša. Sociopāti ir cilvēki, kas pelnījuši nopietnu klīnisku uzmanību. Tā vietā pret viņiem izturas ļaunprātīgi un viņus izraida. (Patrikas atziņa, jau strādājot kā psiholoģei ar sociopātiem – 394.lpp.)
• “Tev nav vienalga tad, kad tas ir svarīgi,” māsa nočukstēja. “Un tikai tas ir svarīgi.” (Grāmatas pēdējā rindiņa 396.lpp. pirms pateicībām)

            Nevaru teikt, ka ieteiktu lasīt šo grāmatu jebkuram, taču, ja vien ikdienā gadās sastapt cilvēkus, kuru uzvedība mulsina vai kuriem nepieciešama kāda palīdzība, tikai īsti nevar saprast – kāda, iespējams, šī grāmata varētu sniegt palīdzīgu roku tiklab savu, kā apkārtējo cilvēku emociju gammas vai – tieši otrādi – iztrūkuma izpratnē. Lai izdodas!