30.08.2025.

            Domāju, ka neesmu vienīgā, kas “pavelkas” uz kādu aktivitāti, tieši pateicoties sava veida “antireklāmai” jebšu kritiskam viedoklim par to. Tā savulaik kopā ar kolēģēm “uzmetos” dažu mūsu skolas vecāku nokritizētajai grāmatai “Papīra klavieres”, un tā sanāca arī šoreiz, kad Facebook grupā “Izcilas grāmatas” parādījās Vijas Kilblokas ieraksts par šo grāmatu ar teksta fotogrāfijām, un tam sekoja galvenokārt tikai “melni” vai tikai “balti” komentāri... Tikko ienāca prātā ģeķīga doma – varbūt tieši pēc šī ieraksta Vija tika uz brīdi “atstādināta” no Facebook lietošanas, bet varbūt tie nezinkāda intelekta “jociņi” atkal bija kaut ko neizprotamu sastrādājuši? Ej nu sazini...

            Tātad – kas šī par grāmatu? Šķiet, ļoti atbilstoša konkrētajam brīdim – jaunā mācību gada priekšvakaram, jo ir patiesi noderīga, lai arī kritiski lasāma un pārdomājama, ikvienam skolotājam un vecākiem, tāpat arī dažādiem garīgās veselības speciālistiem – apgāda “Zvaigzne ABC” jaunums, “New York Times bestesellers” – Ebigeilas Šreieres grāmata “Sliktā terapija. Kāpēc bērni nepieaug”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, ceļavārdus grāmatai devis pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs (ASV izdota 2024.g., Amerikas Sabiedriskā raidorganizācija to atzinusi par 2024.gada labāko grāmatu). Uzreiz jānorāda, ka autore Ebigeila Šraiere runā par Amerikas sabiedrību, viņa ir ieguvusi bakalaura grādu filozofijā Oksfordas Universitātē un juridisko zinātņu doktora grādu Jeila Universitātē, strādā par vecāko pētnieci sabiedriskās politikas pētījumu organizācijā Manhattan Institute un The Free Press redaktori. Taču nemaz jau tik tālu no Latvijas tā Amerika nav, lai dažādas audzināšanas vēsmas nesasniegtu arī mūs (un ir jau sasniegušas...).

            Kā jau daudzas profesionālās grāmatas, arī šī lasīšanas gaitā tika pie daudzām līmlapiņām, kas nozīmē, ka bija daudz pārdomājamu un vērā ņemamu vietu. Lasīšanas gaitā sapratu, kāpēc man ir tik noraidoša attieksme pret pašlaik skolās ieviestajām KiVa un EMU programmām un aptaujām, kur jautājumu starpā ir tādi, kas vaicā bērnam (arī sākumskolas posmā!...) apmēram tā – vai pēdējo sešu mēnešu laikā tev ir nācies piedzīvot aizvainojumu, sarūgtinājumu u.tml.?... Pēdējo sešu (!) mēnešu laikā!  Bērns, kuram laika izjūta bieži vien sniedzas tuvāko dienu diapazonā, un tai pat laikā viņš pirms brīža notikušo jau ir aizmirsis, bet pilnīgi nejauši tas atausīs atmiņā kādā citā reizē un sakarā... Un mēs, pieaugušie, - vai arī spējam atcerēties norises pēdējo sešu mēnešu laikā? Diez vai... Tad nu viena no atziņām tieši no šīs grāmatas (neteiktu, ka tas man bija kāds jaunums, vienkārši kārtējo reizi apstiprināts domu grauds), - ka dzīvi mācāmies dzīvojot un piedzīvojot visā tās krāšņumā, nevis pēc kādiem iedotiem scenārijiem vai nodarbībām. Visu cieņu cilvēkiem, kas veido dažādas nodarbības, apkopo pieredzi un dalās ar to tālāk, taču katram no mums ir sava zināšanu un piedzīvojumu bagāža, kas turklāt no citiem var tikt pretrunīgi vērtēta.

            Retoriskais jautājums – kā tas nākas, ka šajos labklājības laikos tik daudz jauniešu ir tik depresīvi, nevarīgi un diagnozēm “apbērti”, un zālēm “piepildīti”, neapšaubāmi ir īsts kacinātājs. Savā nu jau 34 gadus ilgajā skolotājas gaitā esmu pieredzējusi visdažādākās situācijas, sākot ar maģisko frāzi “Kā jūs ar viņiem visiem tieciet galā? Es mājās ar vienu netieku galā...” (kad man vēl nebija savu bērnu,  man bija grūti iedomāties, kā mājās ar vienu netikt galā. Tagad mani trīs ir pierādījuši, ka reizēm var gan...), uzzinot visdažādākās diagnozes gan fiziskām, gan neirotiskām un mentālām saslimšanām un ko tik vēl nē, ģimenes drāmas ar šķiršanos un bērnu dalīšanu ieskaitot... Un, ja vien burvju teicienu “Kad mēs augām...” lietotu tikai es, nevis arī mans vecākais dēls (25), strādājot par skvoša treneri, un pat vidējais (20), tad jau viss būtu labi. Bet nav vis! Ja atskatos savā pieredzē, kad, darba gaitas uzsākot, uz visām sākumskolas klasēm (toreiz manā skolā bija astoņas, tātad a un b katrā vecumposmā) bija tik daudz logopēda “klientu”, cik tagad tikai vienā klasē ar apmēram 28 skolēniem tajā, tad jāsecina, ka kaut kas ir sagājis grīstē... Un tā nav tikai piesārņotā vide vai pārtika, acīmredzot sava loma ir arī audzināšanai un cilvēku savstarpējām attiecībām.

            Grāmatas autore nosauc dažādu pētnieku vārdus, ieskaitot arī pa kādam senos studiju laikos iepazītam, norāda uz dažādām kultūru atšķirībām, no kurām lielākā, šķiet, ir tieši labklājības sabiedrībām raksturīgās pārmērīgās rūpes par bērniem, jo viņa apraksta arī Izraēlas, Japānas un citu valstu pieredzi, kur bērniem ir gan daudz pienākumu, gan patstāvības un atbildības jau no samērā agras bērnības. Protams, piemērs ar trīsgadīgu japāņu bērnu, kurš tiek sūtīts uz veikalu, līdzi ņemot spilgtu karogu, lai, to paceļot, varētu šķērsot ielu, šķiet nedaudz pārspīlēts, savukārt norādes uz zināmā mērā “savvaļā” dzīvojošiem bērniem, kas spēlējas pagalmos, laukos un mežos, paši atrisina savus konfliktus un reizēm dara arī visnotaļ ekstrēmas lietas, šķiet pavisam reāla situācija, kuru savā ziņā ir piedzīvojuši daudzi no mums. Ne jau velti pa interneta viļņiem klīst apraksti ar mūsu bērnības stāstiem, kuros vismaz viens teikums ir aptuveni tāds “kā gan mēs toreiz izdzīvojām?”, un otrs – “ar šodienas likumiem mūsu vecākiem jau sen būtu atņemtas tiesības”...

            Ebigeila Šreiere nerunā tikai par bērnu fizisko attīstību un iesaisti dažādos praktiskos darbos, viņa apskata arī daudzveidīgus veselības traucējumus, kā UDHS, depresiju un trauksmi. Nenoliedzami, mūsu vidū ir gana daudz cilvēku ar šādām diagnozēm, bieži vien pat nediagnosticētām, kuri ilgus gadus, varbūt pat visu mūžu, cieš no nespējas iederēties “normālā” sabiedrībā, un tomēr – nevaru nepiekrist, ka pēdējā laikā šķiet, ka par šo tematu runā pārāk bieži, un ikvienu nespēju/nevēlēšanos ievērot elementāru kārtību definē kā minētos traucējumus. Tai pašā laikā gan šajā grāmatā, gan pavasarī izlasītajā latviešu autores Danas Skaras "Saprast UDHS” kā viens no svarīgiem priekšnoteikumiem ikdienas dzīves organizēšanai un sakārtošanai tiek nosaukta kārtība, disciplīna, rutīna, rituāli. Tātad – kas ir nogājis greizi? Pārprastā vai pārspīlētā vēlme, lai “bērnam būtu viss labākais, kā nebija man”? Kā raksta Šreiere, “mūs bērnībā vecāki pēra” (nepārprotiet, es neaicinu uz vardarbību, bet reizēm dzīvē ir situācijas, kad, manas draudzenes vārdiem runājot, vajag uzšaut pa to lejasgalu, lai prāts, kurš “nokritis lejā”, atkal "atgrieztos" savā vietā augšgalā), ar to, manuprāt, domājot arī vienkārši nosodījumu vai izraidīšanu no telpas, tātad būtībā sodu, kas liek pārtraukt nevēlamu darbību un padomāt par savu rīcību. Ja bērnam (un arī pieaugušajam, būsim godīgi...) norāda robežas, tā nav pāridarīšana, tā ir palīdzība dzīvot un saprast, kā tad tā pasaule “notiek”, turpretī, ja robežu nav, cilvēks maldās kā tādā mūžamežā, un tas viņu tiešām padara “traku”.

            Laimīgā kārtā šķiet, ka vismaz grāmatā aprakstītā Amerikas pieredze ar dažādu medikamentu piemeklēšanu bērniem, lai risinātu viņu problēmas, mums Latvijā vēl nav tā ieviesusies, jo – cik ir to zāļu, kurām nav blakņu? Labi ja baldriāna tabletes... Taču diagnozes meklēšana vai – tieši otrādi – acīmredzamu traucējumu un grūtību noliegšana (skolotāja “uzēdusies” manam eņģelītim...) gan pie mums izplatās visnotaļ veikli, turklāt vēl jau ir arī opcija “sūdzība” – gan skolas administrācijai, gan “augstākām instancēm”. Šķiet, ka “aizņemoties” citu zemju regulas no datu aizsardzības sērijas, esam pazaudējuši izpratni par to, cik svarīgi, lai problēmas, ja tās patiešām ir, tiktu atklātas jau agrīnā vecumā, un, ja par to zina bērnudārzā, tad kāpēc skolā visi meklējumi būtu jāsāk no jauna? Paiet laiks, bērns iegūst negatīvu pieredzi nevis atbilstošu palīdzību, skolotāji un vecāki – sirmus matus... Protams, ir vecāki, kuri apzinās problēmas, tās individuālās sarunās uztic skolotājiem, un ir brīnišķīgi sadarbības partneri ceļā uz kopīgo mērķi – labu izglītību mūsu bērniem, taču ir arī citāda pieredze. Un tad gribas jautāt – kā tieši strādāt ar tiem, iespējams, dažiem bērniem parastās skolas klasē, kuriem nav nekādu diagnožu, trauksmju un citu noviržu no normas, jo jāizglīto jau viņi visi? Interesanti, ka tieši šajā nedēļā žurnālā “Ieva” publicēts raksts par iekļaujošo izglītību, kurā arī runāts par šīm problēmām, skumji vien tas, ka viena no atbildīgām amatpersonām atgādina, ka atbalsta personāls skolām ir, tam atvēlēts valsts budžets, tai pašā laikā šķiet, ka nezina, ka tā personāla nav pietiekami (arī mūsu skolā speciālais pedagogs ir brīva vakance, kuru gandrīz gadu nav izdevies aizpildīt..., labi, ka vismaz pedagogu palīgi ir samērā kuplā skaitā...). Un grāmatā pieminēts arī Latvijas jaunā mācību gada galvenais “bubulis” - telefonu lietošana skolās, jo pēc autores domām un vērojumiem, telefons un ekrāni vispār arī ir pie vainas jauniešu bezpalīdzības un izlaidības attīstīšanā. Man atliek vien piekrist, jo koncentrēšanās spējas bērniem ir tiešām pazeminājušās, un varu atzīties, ka arī pati pie sevis novēroju – pēc ilgākas dzīvošanās ekrānā ir grūtāk piesēsties pie lasāma vai klausāma darba (klausāmajam vismaz var komplektā paņemt kādu adīkli, bet lasāmajam gabalam reizēm tiešām gribas pa vidu palūrēt, kas jauns ekrānā parādījies, un to saka cilvēks pusmūžā ar visnotaļ stabili izveidojušamies paradumiem...)

            Tātad – šī ir grāmata, kura lasāma ar kritiski pārdomājošu skatu, ar to saprotot situācijas pilnvērtīgu analīzi un izpēti, nepieslienoties vienai vai otrai pusei, bet no sirds iesaku, jo – visa esence pēc izlasīšanas satek noslēguma lappusē: “Izņemiet no krūzēm karotes: viedierīces, pārspīlētās rūpes, uzraudzību, pastāvīgās šaubas. Patoloģisku diagnozi normālai uzvedībai. Psihiatriskos medikamentus, par kuru nepieciešamību saviem bērniem neesat pārliecināti. Ekspertu novērtējumus. Izraidiet no savas dzīves ikvienu, kam ir tendence izturēties pret jūsu bērniem tā, it kā viņiem būtu kādi traucējumi. Jums tādi nav vajadzīgi. Jums tādi nekad nav bijuši vajadzīgi. Un jūsu bērniem bez viņiem gandrīz noteikti klāsies labāk. Radīt bērnus – tas ir labākais un vērtīgākais, ko jūs varat izdarīt. Audziniet viņus labi. Jūs esat vienīgie, kas to spēj.” Turklāt grāmatā ir arī plaša komentāru sadaļa, kurā rodami izmantotie avoti, tiesa gan, tie ir angļu valodā, taču interesentiem noteikti noderēs. Ir vērts pārdomāt un gan ierādīt bērniem  robežas, gan mācīt viņiem pašiem tikt galā ar grūtībām, uzticēties viņu varēšanai un būt līdzās nepārspīlējot. Paldies “Zvaigzne ABC” par šādas grāmatas izdošanu latviski! Lai izdevies jaunais mācību gads!