27.10.2025.

            Kā teica mans jauneklis, ieraudzījis kārtējo e-grāmatu lasītājā ielādējamo grāmatu – šitā ir par mūsu omīti! Nu, pēc virsraksta spriežot – akurāt! Tiesa gan, tā tikai tāda vizuāla sakritība, jo – burku skaits allaž ir pāri četrdesmit pat tajos gados, kad “gurķi jau šogad lāgā neaug!... bet vai tev vēl ir tukšas burciņas pagrabā, ko atvest? (īpaši dienu pēc tam, kad, vaicāta, vai burkas nevajadzēs, pavēsta, ka nevajadzēs, un es visas liekās – žvikt! – uz stikla konteineru prom...)”, toties tie allaž padodas tādi, ka tikai pirkstiņus aplaizīsi!

            Vaicāsiet – par kādām kulinārajām izvirtībām tad te šoreiz izpaudīšos? Nu par to pašu veco, labo mūsu pašu dzīvīti un sadzīvi, par to, ko jau kopš Blaumaņu Rūda un citu viņa laika biedru un spalvas brāļu gaitām labprāt cilvēks uzzina vai nu lasītā (kad jau to mācēja), vai klausītā (kad nemācēja lasīt vai vietējais BB – baumu birojs – piegādāja līdz pašām namdurvīm) veidā. Un grāmatu patiešām sauc “Četrdesmit burkas gurķu”, tās autore Evija Martukāne, vāka dizaina autore Krista Bitmete, literārā konsultante Jana Egle, izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” 2025.gadā. Vēl piebildīšu, ka man bija tas gods ar autori personīgi iepazīties saulainā rudens dienā, kad Laiks lasīt tikšanās reizē pie Doma tika risinātas sarunas par blogeru veikumu un tā nozīmīgumu pašu grāmatu autoru gaitās. Izrādījās, ka mums “kopīgi tarakāni” grāmatu un teātra mīlestības veidolā, tad jau tagad jālūkojas, vai kādā skatītāju zālē nesastapsimies!

            Bet nu pie lietas! Tātad skaisti dzeltenajā grāmatā ar gurķu burku uz vāka (gandrīz kā manas bērnības konservēšanas grāmatai, kuras autore V.Kangare, un kuru daudzās laikabiedru virtuvēs izmantoja un izmanto, šķiet, vēl šobaltdien...) ir divpadsmit stāstu, kuri katrs vēsta par mazliet citu vietu, mazliet citiem ļaudīm un norisēm, bet tos visus – gluži kā tādas gurķu marinādes garšvielas – kopā sien cilvēciskās attiecības, vēlme darīt labu, sajust labu, palīdzēt, pat “glābt pasauli”, un kam reizē arī tik ļoti raksturīgi dažādi pārpratumi, nesaprašanās un sirdssāpes, kas arī šai saulē līdz ar labajiem nodomiem palaistas. Evijas Martukānes valoda dzirkstī kā tāds garšvielu maisījums, kura uzdevums burkā saliktos gurķus gardus, kraukšķīgus un visu ziemu kārdinošus padarīt. Vienotra valodas nianse gluži kā tikko atvērtas gurķu burciņas stiprais aromāts viegli “iešauj” pa pieri, dažbrīd šķietas, ka tepat vien, bērnības kaimiņu sētā vai dzīvoklī, aprakstītās norises noskatītas, savukārt citreiz liekas, ka spalvai rakstāmgaru iedvesis Kārlis Skalbe vai Rūdolfs Blaumanis, tik viņu radītajam vārdam radniecīgi ir arī šajā grāmatā lasāmie. Ir mirkļi, kad jau lasīšanas gaitā jūti, kā asaras ieriešas acu kaktiņos, un pēdējās rindiņās jāpiesarga smalkās ierīces ekrāns, talkā ņemot piedurkni, kā stāstā “Paps”. Ir brīži, kad saproti, ka tieši dzīves pabērnu it kā tumši krāsotie stāsti ir tas, kas mums bieži visapkārt atgādina, ka nav jau tikai balta maize vien, un neba nu vienmēr pie tā tumšā kumosa vainīgi paši tā ēdāji, kā stāstos “Voloģa” un “Garnadzis”. Ir jāpaņem sev zināšanai un idejai tie žiperīgie izteicieni, kurus ledusskapja “iztīrītājam” veltī kolēģi stāstā “Gurmāns”, jo skaidrs, ka arī apzagtā veidā cieņa jāsaglabā un jācer, ka varbūt tas diedelnieks pratīs godu... Ir prieks par to, ka joprojām protu lasīt vairākās valodās un dažādiem burtiem, un neuzskatu to ne par ko sliktu, jo ir izteicieni un pastāsti, kurus vislabāk saprast oriģinālvalodā, tulkoti tie zaudē “garšu un smaržu” gluži kā tādi atvērtā burkā aizstāvējušies gurķi, kam vairs ne kraukšķīguma, ne štengruma. Un ir skaidrs, ka kārtībai biznesā jābūt tik uz zemes, kā debesīs, jo kā citādi tad tos ļaudis pa pāriem lai dabū, ja šie paši “nedabonas”, kā stāstā “Nesasienamie” – tak redz, ka arī debesu “Twitterim” ar to lietu neiet tik spoži, kā plānots... Un šķiet, ka ne tālos senlaikos, ne mūsdienās jo sevišķi netrūkst tādu Līziņu, kurām viss tiek pasniegts uz sudraba paplātes ar zelta rubuli komplektā, lai tikai bērnam viss pa prātam, lai vecāki var izlielīties un izrādīties uz to smalkāko, bet reče nu, nesanāk vis tai Upesciema Līziņai un viņas senčiem tā, kā cerēts... Bet žiperīgas kaimiņkundzītes, kuras labprāt izprecinās visus, kas tik nāks pa ķērienam, jo sevišķi pašas savu draudzeni, droši vien pazīst katrs, tik nevar zināt, vai tai “Birutiņai” tā “laime” tāda pati kā draudzenēm rādīsies. Un to, ka pasaule ir maza un apaļa, ka nekad nevari zināt, vai cilvēks, kuru satiec, nav pazīstams ar kādu citu tev pazīstamu, un ar ko tas viss var beigties – oi, gewalt!, kā teica vecais lāga Ābrams, kam bijis raibs mūžs jau Blaumaņa laikā... Taču to, ka mēdzam satikt ļaudis, par kuru esamību varējām vien nojaust, un šobrīd īsti nav, kam pavaicāt, droši vien esam piedzīvojuši dažādās situācijās, - vai tie īsti cilvēki vai gari, kas mums vēlējušies ko pateikt, kas to lai zina. Rudens veļu laikam tuvojoties, šis “Satikšanās” stāsts tik sirsnīgs un silts... Bet pēdējais stāsts “Sieva skalu grozā” ir tik ļoti par to sabiedrībā valdošo – ziņkārību, neiecietību, viszinību, stereotipiem - , ka atkal iedzeļ asaru acs kaktiņā...

            Varu tikai apbrīnot autores sprigano valodu, žiperīgos novērojumus jestros stāstos sapinot! Šī ir grāmata, ko var izlasīt ātri, bet kas tāpat kā gards kraukšķgurķītis atstāj uz mēles patīkamu pēcgaršu, kas nepazūd pēc īsa brīža, bet “nāk līdzi” līdz nākamai ēdienreizei. Paldies par šo satikšanos lappusēs, un uz tikšanos arī citās (būs taču raža arī citugad, vai ne?)