10.08.2026.

          Vasaras brīvdienas tuvojas izskaņai, vajadzētu tā kā pieķerties rakstu darbiem, kuri mazliet “iestrēguši” manos radošajos apstājos… Un tāpēc sākšu ar pavisam svaigi izlasītu grāmatu – izdevniecībā “Liels un mazs” 2026.gadā tapušo ornitologa Viestura Ķerus “Es meklēju Teodoru” ar Lauras Lukevičas ilustrācijām.

          Interesanti sanāk, ka laikā, kad top šis ieraksts, esmu tikko atgriezusies no “Rakstivāla”, un citu atziņu starpā tajā uzklausīta arī tā – par dienasgrāmatas rakstīšanas nozīmi. Domāju, ka ar vārdu “dienasgrāmata” šeit būtu jāsaprot gana plašs rakstu darbu spektrs, jo šķiet, ka daudzi ļaudis dažādos vecumposmos un dzīves notikumos pieraksta savas gaitas, piedzīvojumus un sajūtas, turklāt šiem pierakstiem nav jābūt ar nez kādu literāru, muzejisku vai vēl kādu citu pievienoto vērtību, tie vienkārši ir nozīmīgi paši par sevi konkrētajam cilvēkam un, iespējams, vēlāk arī viņa tuviniekiem. Šāds secinājums mani piemeklēja pēc grāmatas izlasīšanas, jo, lai gan savdabīga rakstītāja esmu visu apzināto mūžu (kopš iemācījos burtus salasīt kopā un arī uzzīmēt…), Viestura Ķerus  dabas pierakstiem līdzīgas kladītes ir bijušas arī manās mājās – gan par to, kā auga un attīstījās mans citronkociņš, ko pati izaudzēju no sēkliņas, gan par to, kas norisinājās putnu barotavā pie mūsu loga (tētis izgatavoja putnu barotavu, un tā vēl šobaltdien ir pie manas bērnības mājas loga, šķiet, ka lielie bērni tur pa ziemu mēdz iebērt putniem kādu cienastu…), un skaidra lieta, ka šajās kladītēs līdzās rakstiem bijuši arī zīmējumi. Vēlāk – mācoties 6.klasē – sāku rakstīt tam vecumam “atbilstošu” dienasgrāmatu par notikumiem skolā un mājās, par savām sajūtām, romantiskajām domām un tamlīdzīgām lietām… Pieaugušos gados rakstīju mammas dienasgrāmatas saviem bērniem par to, kā auguši, kā gulējuši, ēduši, zobi šķīlušies, kur braucām u.t.t. Un tagad, virtuālajā laikmetā, kad sociālo tīklu ieraksti ir sava veida dienasgrāmatas analogs, man joprojām ir īpaša kladīte, kurā šad tad ierakstīt kādas īpašas pārdomas, sajūtas, notikumus. Turklāt manās acīs šo kladīšu vērtība ir arī tajā apstāklī, ka varu vērot sava rokraksta un rakstības stila pārmaiņas (jāatzīst, savā ziņā lepojos ar stilistikas attīstību!)…

         Un nu, pēc šīm garajām un atklātajām pārdomām, - pie lietas jebšu grāmatas! Viestura Ķerus “kontā” šī ir jau trešā grāmata pēc “Meža meitene Maija” (ko vēl neesam lasījuši…) un “Korras pasaules” (kuru lasījām pirms diviem gadiem, ieraksts datēts ar 2.augustu…), un pēc brīnišķīgās pastaigas pa Līgatni uz kāda pastaigas biedra jautājumu par nākamo grāmatu skanēja atbilde, ka viss jau procesā (atkal vieni gaidīšanas svētki klāt!). Brīdī, kad tika izsludināta šīgada “Rakstivāla” programma un tajā izlasīju par ekskursiju kopā ar Viestur, bija viennozīmīgi skaidrs, ka līdz pasākumam mums grāmata jāizlasa, un tieši sestdienas vakarā pirms notikuma pabeidzām lasīšanu!

          Grāmatas stāsts ir kā savdabīga dienasgrāmata gan par paša autora bērnības gaitām un ceļu līdz ornitologa profesijai, gan arī kā dabas vērojumu pierakstu kladīte ar visiem zīmējumiem un bērna rokrakstu, ko tik interesanti atrisinājusi māksliniece Laura Lukeviča. Jāatzīst, ka ekskursijā nepavaicāju tieši grāmatas tapšanas nianses, bet tagad, rakstīšanas gaitā, ieskatījos ziņu sižetā par šo tēmu. Droši vien šāda saruna būtu labi iederējusies kādā brīvākā brīdī (kas zina…), taču esmu ļoti priecīga, ka Jurģim bija gana drosmes pirms ekskursijas pieiet klāt un palūgt ierakstu savā grāmatā (viņš patiešām novērtē tādus īpašus “kumosiņus” mūsu grāmatās)!

          Kā jau daudzas no grāmatām, kurās aprakstītās vietas ir vismaz daļēji pazīstamas, arī šī vedināja gan uz nelielām pārdomām par to, kurā konkrēti Rīgas vietā tas varētu būt norisinājies, kas tur atrodas tagad, kā arī aicināja kavēties atmiņās un dažādās sarunās. Jāatzīst, ka savā ziņā mazliet dabas pētnieki ir arī mūsu dēli - kaut vai tik daudz, ka labprāt apskata dažādas radībiņas un vienu otru papēta tuvāk, un skaidrs, ka salīdzinošos laukos dzīvojot, to ir vieglāk īstenot nekā tad, ja esi pilsētnieks, kam tik vien kā Grīziņkalns un Ziedoņdārzs tuvumā (nepārprotiet, tas nav šo parku noniecinājums, un tagad jau gadu gaitā šis tas mainījies, bet savulaik, divtūkstošo gadu sākumā, diez kāda rosīšanās ar bērnu pa šiem parkiem lāgā nesanāca vis…). Autora valoda ir tik viegli uztverama, kā jau visas pašu dzirdētas un risinātas sarunas, arī ģimenes dzīves norises tēlojas itin saprotami. Bezgala vērtīgā dāvana – mikroskops – šķiet kaut kas ļoti īpašs, jo, ja paskatāmies gadu skaitļos, domāju, ka tā bija gana dārga manta, kuru sadabūt arī diez vai bija ļoti vienkārši, tāpēc tās vērtība vēl jo lielāka (ziņu sižetā žurnāliste uzdeva jautājumu par to, vai Viesturam šis mikroskops vēl joprojām ir, diemžēl vai nu atbildes patiešām nebija, vai, neuzmanīgi montējot materiālu, tieši šī atbilde palikusi “aiz kadra”… Gribētos gan zināt par šo tik svarīgo dāvanu!)

          Par papildu vērtību šai grāmatai jāuzskata arī autora pieminētie cilvēki, kas veidojuši viņa personību, būdami pētnieki un dažādu pulciņu vadītāji vienlaikus, rādot bērniem dažādas norises dabā, vedot pārgājienos, jā, arī piedzīvojot bailīgākus vai skumīgākus brīžus. Tāpat grāmatas varonis Džerijs, kurš ik pa brīdim ierodas pie Viestura ģimenes ciemos, ir tieši tikpat īsts un tikpat zinošs, kādam vajadzētu būt katram, kuram ir draugs – īsts dabas pētnieks, kas var pastāstīt un parādīt tik daudz! Jā, laikam arī mums jālūkojas plauktā pēc Džerija grāmatas par manu ģimeni un citiem zvēriem… Tepat jau vien ir!

          Ir patiess prieks par šādas grāmatas tapšanu un šī stāsta piedzīvošanu! Tā rosina gan mūs pašus doties dabā un būt vērīgiem arī savās ikdienas gaitās, lai pamanītu tiklab lielas, kā sīkas lietas un būtnes, gan arī sarunāties par novēroto, pierakstīt un uzzīmēt (kaut vai nofotografēt – mūsdienās!) redzēto, piedzīvoto, reizē gan vērojot, pētot, gan arī attīstot savu radošo domāšanu (un rakstīšanu). Tālab no sirds paldies Viesturam Ķerum un māksliniecei Laurai Lukevičai par grāmatu, par sirsnīgo un  vērtīgo ekskursiju Līgatnē “Rakstivāla” ietvaros, un lai top gan jaunas grāmatas un zīmējumi, gan arī apkārt daudz vērīgu un redzīgu ļaužu!