4.04.2026.

            Nopirkt grāmatu e-grāmatas formātā, bet izlasīt papīra veidā? Jā, kāpēc ne? Turklāt, apskatoties savu e-grāmatu pirkumu vēsturi, viegli iesmaidīt par to, ka šis pirkums veikts tikpat kā piecus gadus atpakaļ. Pa šo laiku mainījusies izdevniecības mājaslapa, tajā brīdī cita starpā bija arī norādes par e-grāmatu saglabāšanu, lai tās nepazustu (vai kaut kā tamlīdzīgi...), bet toreiz man vēl nebija e-grāmatu lasītāja, cerēju to darīt datorā, kuram diemžēl tā “bilde” bija par sarežģītu, jo šis man tādas pavecas rakstāmmašīnas veidolā, bet ļoti mīļš un skaisti tumšsarkanā krāsā... Taču kolēģe, ar kuru “iespēlējām bibliotēkās” Gundara Āboliņa tulkotās grāmatas, man piedāvāja savu tikko izlasīto eksemplāru, un es tūlīt biju gatava lasītāja, tā, lūk!

            Kas gan tā par grāmatu? Diez, vai līdzēs, ja piebildīšu, ka vakar, tātad 3.aprīlī, pamanīju šīs grāmatas autores ierakstu “tīklos”, ka tikko pabeigts viņas “16.bērns”, tātad 16.grāmata? Vai arī tas, ka iepriekšējā grāmata pavisam nesen piedzīvojusi skatuves gaitu uzsākšanu, un tā nepavisam nav luga, ne romāns, ko varētu dramatizēt? Bet varbūt uzvedināšanai noderēs ziņa, ka pirms neilga laika šai pašai autorei klajā nāca dzejas krājums melleņzilā krāsā? Nu jā, īsteni grāmatu tārpiņi būs sazīmējuši šajos aprakstos Zani Zustu, kuras “Precētu sieviešu (grēk)sūdzes” tikko “uzrāpušās” uz “OratoriO” skatuves, bet dzejas krājums “Mīļākā melleņu mētra”, protams, ir tai īstajā melleņu krāsā. Un grāmata, par ko stāstīšu šodien, ir 2019.g. apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā “Aiz durvīm” – lasāma no abiem galiem, katram pašam izvēloties “galu”, no kura sākt (mana kolēģe un grāmatas īpašniece pavaicāja, vai esmu sākusi no “pareizā” gala, izrādījās, ka esmu gan, lai gan – kas zina, kā ir pareizi? Zane?...)

            Pašulaik – pavasarī, ap Lieldienu laiku – visādos “avotos” nāk priekšā visdažādākie ieteikumi pavasarīgām “revīzijām” ne vien drēbju skapjos un pieliekamā kambara plauktos, bet arī netveramākos “annāļos”, kā dvēseles stūrīši, savstarpējās attiecības un to pārbagātība vai iztrūkums. Tad nu jāsaka, ka arī šī grāmata varētu būt tieši laikā, lai mazliet pār-pār-domātu visdažādākās norises dzīvē, ar kurām varam saskarties. Jāatzīst, ka pa šo – aktīvās lasīšanas un ap-rakstīšanas – laiku esmu jau vairākkārt sastapusies ar grāmatām, kurās savu stāstu mums vēsta divi – katrs savā nodaļā, tā teikt, uz maiņām, taču šādu – no “abi gali” lasāmu divu stāstītāju vēsti – lasīju pirmoreiz. Anna ir psihoterapeite, bet Emma – viņas kliente (kā kādā brīdī Emmai saka viņas draudzene – tu esi tikai viena rindiņa viņas klientu sarakstā), un katra no viņām stāsta savu stāstu – par terapiju (interesanti vārdus no viena grāmatas “gala” izlasīt arī otrā “galā”, lasot sarunu no otra skatupunkta), par cilvēkiem savā dzīvē tagad un senāk, par pārdzīvojumiem un to pēdām dvēselē, par nespēju tikt ar kaut ko galā, lai kā arī gribētos, par to, ka grūtības piemeklē ikvienu no mums neatkarīgi no profesijas, zināšanām, dzīvesveida un vēl veselas virknes sakritību un patiesību... Interesanti, ka manā prātā šis stāsts vēlreiz apstiprina pieņēmumu vai patiesību par to, ka savā dzīves ceļā mēs mēdzam sastapt cilvēkus, ar kuriem mums ir kas kopīgs, - gan tāpēc, lai kaut ko mācītos no otra, gan tāpēc, ka laikam taču ir kaut kāds sava veida pievilkšanas spēks, kas saved kopā cilvēkus ar līdzīgu pieredzi, jo tā iespējams labāk saprasties, kaut ko izskaidrot, uzzināt... jo Emmas un Annas bērnības pieredzes ir – tik līdzīgas un arī atšķirīgas, protams, ka brīžiem vajadzēja iepauzēt un padomāt – pag, kura no viņām šito stāsta un par kuru? Arī labi zināmais teiciens par to, ka citi cilvēki par mums diez ko nedomā, viņiem ir pašiem savas domas, ko domāt, še apstiprinājās ne vienā vien situācijā, kad Emma nodomājusi par Annu kaut ko, kas izrādās pavisam citādi, nekā to “redzējusi” Anna. Jā, kā gan īsti būt ar to “padomāšanu” – cik bieži un regulāri mēs dzīvojam tais ilūzijās, savās iedomās un cerībās, ka otrs cilvēks par mums ... padomās, sajutīs, atcerēsies, ka viņam tas būs svarīgi, un, ja tā nenotiek, tad – kas, pasaul`s gals? Nu nē taču, bet reizēm tik ļoti gribas gan tās sapratnes un fantāziju saskaņas, gan arī piemeklē tās pasaul`s gala sajūtas, jo es taču gribēju, domāju, sajutu (vai izdomāju...)! Cik bieži aiz neatbildētiem zvaniem, ziņām, e-pastiem vai līdz galam nepateiktiem vārdiem slēpjas tas, ko nevēlamies teikt, negribam otru sāpināt vai vienkārši vēlamies, lai visi mūs liek mierā, jo šķiet, ka palīdzēt tāpat nespēj? Un cik reižu mēs saskaramies ar situācijām, kad “kurpnieks bez kurpēm” jebšu ārsts nevar palīdzēt pats sev vai psihoterapeits pats piedzīvo to liktenīgo mirkli savā dzīvē, par kādiem neskaitāmas reizes runājis ar saviem klientiem? Neviens neesam pasargāti no slimībām, nodevības un citiem likteņa līkloču untumiem, tiesa gan, cilvēki “borta” otrā pusē domā, ka viņu kā klientu vajadzības taču ir svarīgas, vai nu gluži tā ir, ka speciālistam ir kas svarīgāks par mani, tai skaitā pašam sava dzīve. Tas ir no sērijas – vai tad skolotāja nedzīvo skolā, un pie tam vēl iet uz veikalu un kafejnīcu?...

            Viena īpaša nianse abu sieviešu attiecībās man bija tā savstarpējās pieķeršanās līnija, kad Emma šķitās sajutusies beidzot kādam vajadzīga, svarīga, jo tika uzklausīta atšķirībā no mammas bērnībā un, šķiet, arī jau pieaugušā vecumā, kad tās sajūtas pietrūcis. Jā, droši vien tas ir sava veida pārsteigums un arī slidena ledus klāts celiņš brīžos, kad speciālists, kurš tevi uzklausa “par naudu”, kļūst par uzticības personu un pat savā ziņā mīlestības avotu, taču mēs ikviens pēc tāda tiecamies, un, iespējams, tas nav pats sliktākais scenārijs, turklāt, ja cilvēks vēlas savas simpātijas, pateicību paust ar dāvanu, vēstuli, dzejas rindām, kas nākušas no sirds, vai gan tas kas ļauns? Gan jau arī pašam terapeitam ir patīkami apzināties, ka viņa veikums, klātbūtne, uzklausīšana sniedz cilvēkam to pozitīvo, pēc kā viņš dodas uz terapeita kabinetu, jo, manuprāt, tas “strādā” abpusēji – ja cilvēkiem ir savstarpējas simpātijas, tad arī terapija vedas labāk nekā tad, ja viedokļi ir krasi atšķirīgi. Un diez vai tādā smalkā “dvēseļu sapurināšanas” vietā kā psihoterapeita kabinets būs līdzēts ar izlikšanos, pietēlošanu, drīzāk tas būs solis ceļā uz terapeita maiņu, kā arī pati Anna kādā brīdī atklāj savās pārdomās. Tai pašā laikā redzams, ka arī terapeite nav “pasargāta” no sava veida alošanās, kad viņas domas par klientes domām ir citādas, jo – sasodīts, kāpēc gan reizē ar citām gudrajām zinībām nevarētu tiem terapeitiem iemācīt arī domu lasīšanu, ko? Lai tak saprot, par ko klients priecājas, skumst, ar ko ir nemierā, vai ne? Aha, diez, vai daudzi no mums būtu ar mieru, ja apkārtējie ļaudis spētu nolasīt mūsu domas ne vien brīžos, kad ļoti to vēlamies, bet arī tad, kad “perinām” šo to ne visai “tīru”...

            Paldies, Zane, par šo stāstu no “abi gali”, un iespēju aizdomāties līdz tam “otram galam”! Un pie reizes atzīšos, ka visas līdz šim izlasītās Tavas grāmatas man ir kaut kādā veidā īpašas jau ar to vien, ka satiktas tieši tādos brīžos, kas ir īstie šai satikšanai! Lai top!