3.06.2025.

            Nu, sakiet lūdzami, kā jums ar politiskajām un sabiedriskajām aktivitātēm? Jā, jā, dzirdu plašu atsauksmju gammu skalā no – 100 līdz + 100, jo – tā politika ir viena šmucīga lieta, tās sabiedriskās aktivitātes uz mani neattiecas, un tad atkal pretī – kā tu vari atļauties nezināt, kas ir pilsētas valdē, kā tu vari nepiedalīties... Un tagad pavisam cita stila jautājums – kāda ir tava iecienītā rosola recepte? Jā, jā, atkal dzirdu – nevis rosola, bet rasola... Nē, tieši otrādi, ko gan jūs iedomājaties!... Un tā uz riņķi vien...

            Bet, ja tā labi padomā (un ir, kas par šo padomājuši...), tad izrādās, ka abos šajos jēdzienos ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, turklāt mirklī, kad pavisam tuvu (jau šonedēļ) ir pašvaldību vēlēšanas, tas var izrādīties sevišķi aktuāli. Un, kā zināms, man labpatīk ļauties domājošām teātru provokācijām jebšu prāta trenažieriem. Tā arī šoreiz – mans šīsvasaras teātra trīsdiennieks sākas ar sevišķi aktuālu izrādi “Kvadrifrona” paspārnē – “Vēlēšanās”, kuras režisore ir Paula Pļavniece, teksta autors Klāvs Mellis, par mūziku rūpējies Reinis Boters, par animācijām – Dzintars Krūmiņš, producējusi Ance Strazda, bet mums priekšā cēlis un politiski kulināriskā šova gaisotnē ievedis Jānis Kronis. Vēl ar foto piedalījušies Āris Matesovičs un Agnese Zeltiņa, bet savas balsis ierakstos nodarbinājuši Sandija Dovgāne, Kirils Ēcis, Kristians Kareļins, Arturs Krūzkops, Ārands Ruģēns, Uldis Sniķers, Āris Matesovičs, Ance Strazda, Rūdolfs Gediņš, Inese Tone, Kārlis Tone, Reinis Boters. Kā lasāms izrādes aprakstā “Kvadrifrona” mājaslapā, tās vidusskolas pirmizrāde bijusi 2022.gada 14.septembrī, savukārt publiskā pirmizrāde 2022.gada 30.septembrī, un es esmu ārkārtīgi priecīga par iespēju šo izrādi beidzot baudīt klātienē, “pa īstam”, jo ikdienā tā piedienas pa skolām braukājama, un skaidrs, ka sākumskolēni nav tā auditorija, pie kuras viesoties (bet varbūt noderētu?...), un par to krietnu brīdi biju sarūgtināta... Toties šovakar sajūsma sit augstu vilni!

            Izrādes ieskaņa – uz katra krēsla pa baltai aploksnei, kuru pie ienākšanas piekodina nevērt vaļā līdz izrādes sākumam... Gadās pa kādam skatītājam, kas to vai nu nav dzirdējis, vai palaidis gar ausīm, cits brīnās, cits vaicā tuvumā sēdošajiem... Izrādei sākoties, daži ieveļas ar kavēšanos, viņiem saskaņā ar Jāņa Kroņa norādījumiem tiek aplausi... Tiekam aicināti sajusties kā vidusskolēni, jo izrādes mērķauditorija ir tieši viņi, bet skaidrs, ka dažkārt arī tālu pēc vidusskolas nenāk par ļaunu atkārtot tajā laikā gūtās zinības vai pārdomāt, kas pasaulē pa šo laiku mainījies... Ievadā stāsts par r*solu, kura pareizruna un pareizrakstība joprojām lingvistu jeb valodnieku vidū ir noslēpums vai strīdus ābols (man visā Jāņa Kroņa paustajā valodas virpulī “piesitās” doma – bet ja nu ir kāds sakars ar zupu, kuras vārds ir “rasoļņiks” un kas nav vis nekāda “sāļvira”, jo arī sevī ietver gana daudz un dažādu r*solam līdzīgu sastāvdaļu...). Tiesa, man acu priekšā “uzausa” arī pirms kāda laika izdotā grāmata par šo ēdienu, uz kuras vāka tieši tāpat otrais burts aizstāts ar zvaigznīti, un “pieķēru” Jāni Kroni izsakāmies dažādi (vēlāk izrādījās, ka tas ar nolūku, - pats atzinās...). Un aizsākums gauži prozaisks – r*sola ballīte, kurā pagatavotais ēdiens izrādījies citam pa prātam, bet citam ne, turklāt raisījis karstas diskusijas par to, kāda tad ir pareizā recepte. Skatītājiem ir iespēja tikt pie miniatūrām lomiņām, kad jānolasa kādas sarunas rindiņas, tāda maza lasīšana lomās... Arī es tieku pie dažu rindiņu lasīšanas, jo vajadzīga skolotāja, tad nu pamāju ar galvu, ko nofiksē aizmugurē sēdošais puisis un "nodod” manus galvas mājienus... Klausoties receptēs, uzmācas doma – kā tad īsti ir pareizi? Jo mūsmājās r*solu griež puisieši – vīrs ar vidējo dēlu, un viņiem parasti nav domstarpību ne par sastāvdaļām (var tak aplūrēt grāmatā vai piezvanīt omei...), ne par to, kādām metodēm smalcināt, ko ar ko jaukt kopā un ko noteikti nelikt klāt. Tieši tāpat mūsmājās top arī “siļķe kažokā”, tikai divās daļās – ar parasto sālīto un ar marinēto siļķi, jo divi dažādi “cienītāji”, turklāt viens “gals” itin mierīgi ēd abas versijas, savukārt otrs – tikai ar marinēto... Savukārt r*sola jautājumā es sajūtos stipri “rada” pašam Jānim Kronim, jo man tieši tāpat kā viņam negaršo nēģi, savukārt ābolus un siļķes, šķiet, arī burkānus, manējie atstāj citiem salātiem, nevis r*solam....

            Ļoti amizantas un uz pārdomām rosinošas ir reklāmas pauzes, kurās produkti “piesaka” sevi visdažādākajos veidos – nu gluži kā partijas pirms vēlēšanām!... Prasmīgi piemeklētie teksti (šķiet, vēlēšanu programmas ir krietni “izpreparētas”...) liek gan smieties, gan aizdomāties tiklab par kulinārām, kā politiskām lietām.

            Un tad laiks baltajām aploksnēm, jo izrādās, ka būs jādodas balsot (tātad tas stūrī redzamais ir patiešām īsts “vēlēšanu iecirknis”...), un izrādās, ka mēs esam veikuši utopisku procesu, jo balsojuši 100 % vēlētāju, tātad skatītāju, un tikai 2 bojāti biļeteni jebšu nepareizi aizpildītas aploksnes. Lai gan atvēlētais laiks kopā ir 11 minūtes, esam čakls skatītāju pulciņš un ar darāmo tiekam galā ātrāk, šķiet, astoņās minūtēs, tiesa gan, vienā mirklī kabīnē vienlaikus atrodas divi vēlētāji, ko “vērotājs” nofiksē un aizrāda.

            Un tad sākas jautrākā daļa, kurā ar trīs brīvprātīgo palīdzību tiek atvērtas aploksnes, skaitītas balsis un gatavots r*sols, kurā, par laimi, nav burkānu un nēģu vietā ir mazliet siļķes, savukārt mārrutku un sinepju “apvienība” atšķirībā no pārējām “partijām”, tai skaitā majonēzes, jāpievieno ar tējkarotes devām nevis ēdamkarotēm (interesanti, tās būtu mazskaitlīgās partijas?...). Jāatzīst, ka ēdiens izdevies tīri garšīgs, mazliet pat iekārdina ar savu sāļumiņu... Nu re, tā tas “mikslis” tiek jaukts un maisīts – gandrīz kā “Vella kalpos” – ar sāli, pipariem un vircu, lozberiem (virces ir smaržīgie pipari, ja nu kas!), un ir jau, ir sava saistība ar norisēm dzīvē, jo katram no mums citas garšas īpatnības, nav viena pareizā veida, kā smalcināt sastāvdaļas, kā tās savienot (nu labi, saldēdienos mēdz būt visnotaļ ļoti no svara, kuru vielu pievieno vai iecilā kurā...) un cik daudz “tuč, tuč peperus” pievienot, tāpat kā Saeimā vai pašvaldībā, kurā sanāk kopā gana daudz atšķirīgu ļaužu, kam taču vismaz teorētiski ir kopīgs mērķis – labklājīgas sabiedrības veidošana...

            Izrāde, kurā ne mirkli nav garlaicīgi, protams, brīžiem nākas atcerēties, ka esi vidusskolēna lomā pat tad, kad zini krietnu žūksni no tev priekšā celtā, taču domāju, ka laimīgi tie vidusskolēni, kuriem šo izrādi gadījies redzēt, jo tāda praktiska pastāstīšana un vēl ar līdzdarbošanos noteikti iedod vairāk par sausu teoretizēšanu, tāpat kā teiciens par to, ka vispasīvākie vēlētāji esot jaunieši, savukārt visaktīvākie – pensionāri, un tad nu sanākot, ka jauniešiem nākas dzīvot tādā sabiedrībā, kāda pa prātam viņu vecvecākiem, vai nu jaunatne to vēlas vai nē... Šķiet, šī izrāde kā pārdomu brīdis būtu vērtīga gan īsti praktiskajā pirmsvēlēšanu laikā, gan arī jebkurā citā laikā, kad runājam par norisēm sabiedrībā un valstī, un par katra no mums mazo atbildību, kura veido lielo, kopējo. Tādēļ sirsnīgs paldies Jānim Kronim par politpavāršovu, un lai ieinteresētas skatītāju auditorijas visur, kurp vien ved “Kvadrifrona” ceļš!