12.03.2026.

            Tīri intereses pēc ienāca prātā – diez, vai daudz ir tādu ļaužu, kas uz izrādēm dodas sagatavojušies tieši dramaturģiskā, literārā materiāla ziņā? Nu tā, ka izlasījuši lugu vai stāstu, kas tiek dramatizēts, papētījuši vēl kādas citas nianses, ne tikai režisoru un aktieru sastāvu? Skaidrs, ka savas jomas profesionāļi – režisori, kritiķi un citi – bez tā neiztiek, bet “skatītājs parastais”? Ak jā, skatītāji jau arī “dalās” – fanātiķi un pārējie. Nu, nebūs noslēpums, ka mani laikam jāpieskaita pie fanātiķiem (vai faniem? Vai varbūt tas ir viens un tas pats?...), kas pa teātriem un grāmatām vien labprāt dzīvotu, ja tik būtu iespēja. Kāpēc man uzmācās šīs pārdomas? Tāpēc, ka gaidot jaunāko (pirmizrāde 2026.g.12.martā, akurāt, kamēr es rakstu, uz skatuves spēlējas...) Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu – Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” Ineses Mičules režijā un Reiņa Dzudzilo vizuālajā dramaturģijā ar Riharda Zaļupes mūziku – es tiešām veicu pētīšanas darbus. Liekas, kas tad tur, vai tad nu tu Blaumani nezini? Taču izrādījās, ka ir kāda nianse, kas pasprukusi garām. Tiesa, uz šo niansi man “norādīja” sākotnējais teātra mājas lapā publicētais izrādes apraksts, kurš gan īsi pirms pirmizrādes atkal mazliet pamainījās, bet tad jau pētījums bija veikts. Tātad – lugas sākumā ir epizode, kurā uzzinām, ka muižas ļaudīm – kučierim Sutkam un sulainim Vīskrelim – nākusi prātā nešķīsta doma ielikt avīzē sludinājumu, ka Kristīne un Edgars saderinājušies. Un, lai cik savādi tas nebūtu, manos prāta apcirkņos šādas informācijas pietrūka! Turklāt, kad skolas bibliotekārei apvaicājos par noveļu krājuma esamību mūsu plauktos, tad izrādījās, ka arī viņa šādu niansi palaidusi garām. Savādi! Vai tiešām divi “grāmatu tārpi”, katrs ar savu pieredzi, pie tam atšķirīgās vidēs iegūtu, to nebūtu pamanījuši? Vai arī līdz šim lūkotajos darbos – filmā un izrādēs, kā arī lasītajā vārdā – tas šķitis tik nenozīmīgs, nepamanāms? Tā kā skolas bibliotēkā konkrētās grāmatas nebija, citudien kārtējā vizītē “Zvaigznē” tā arī konkrēti vērsos pie darbiniecēm ar lūgumu, ka man vajag turpat pie plaukta izlasīt “Purva bridēju”. Man tika izsniegta grāmata,  laipni aicināja mani apsēsties uz dīvāniņa, ko arī izmantoju, un ar baudu izlasīju noveli “kā no jauna”. Savukārt tajā – ne vārda par šādu sludinājumu! Tātad atlika vien gaidīt izrādi. Un šoreiz mani “gaidīšanas svētki” nebija no garajiem, jo arī es esmu viena no daudzajām sievām, kuras dāvāja vai aizdeva savas līgavu kleitas izrādes scenogrāfijai, tāpēc tiku uz “ģenerāli” – pirmoreiz mūžā!

            Nu tā, tagad pie pašas izrādes! Saskaņā ar mājaslapā rodamo informāciju, šis iestudējums top Eiropas Savienības projekta “Greenstage” ietvaros, un vienkāršā valodā runājot tas nozīmē ilgtspēju un daudzkārt izmantojamus materiālus, tai skaitā – arī līgavu kleitas scenogrāfijā, vai ne? Skaidrs, ka to parādīšanās ir gaidītākais mirklis visu to skatītāju prātos, kas sekojuši līdzi gan teātra aicinājumam, gan citām niansēm. Savukārt cits fakts – ka aktieri spēlēs savās ikdienas drēbēs, nevis speciāli šūdinātos kostīmos (tāpēc izrādes aprakstā velti meklēt kostīmu mākslinieka vārdu) – šķiet, daļai publikas varētu būt grūti pieņemams. Par to aizdomājos iepriekšējā dienā, kad feisbukā “trāpīju” uz kādas dāmas komentētu “Rīta Panorāmas” sižetu par izrādi – vai tad Blaumaņa izrādei tādas piedienot? Tad nu viņa neiešot lūkoties... Skumji, ka, vēl pat neredzot izrādi, cilvēks noskaņojas uz negatīva viļņa... Protams, katram pašam tiesība izvēlēties sev tīkamāko variantu, bet vai vajag noniecināt – nez vai... Gluži tāpat kā sendienās (un Blaumaņa laikā...) ļaudis ikdienas gaitās nevalkāja tos tērpus, kurus šodien godājam Dziesmu svētkos un citos mirkļos... Jā, varbūt mazliet bija tāda ikdienības sajūta, taču – tāpat kā Rainis un Blaumanis ir mūžīgi, tā arī viņu rakstītais vārds aktuāls un visās niansēs sastopams šobaltdien, tāpēc – par ko lai nebūtu iespēja aktierus redzēt viņu pašu drānās gluži tāpat kā skatītājus zālē?

            Jāatzīst, ka man visi Blaumaņa darbi allaž šķituši tuvi un saprotami (gandrīz vai jādomā, ka iepriekšējā dzīvē būšu dzīvojusi tajos laikos...), tāpēc “nolasīt” tos nekad nav bijis grūti. Toties šoreiz izrāde ir tik bagātīgi simbolu piepildīta, ka spēj tikai šifrēt (ceru, ka izdosies...)! Jau pats iesākums, kad visi ļaudis (muižas ļaudis...) stāv bariņā ap Kristīni (Elza Rūta Jordāne) un stiprām puišu rokām apgriež viņu kājām gaisā un it kā izceļ no tā pulciņa laukā, man liek aizdomāties par to, ka tieši ļaužu mēles un izdarības ir tās, kas Kristīnes dzīvi apvērš uz otru pusi. Tāpat krēslu pilnā skatuve (visu cieņu ikvienam, kas pieliek roku pie šī darba – krēslu nogādāšanas uz skatuves, sarindošanas un sakārtošanas, vai tie skatuves strādnieki vai aktieri izrādes gaitā!) – reizē kā mežs, kurā maldīties vai paslēpties, reizē kā cilvēki, kuri tev apkārt daudz un dikti, taču palīga, atbalsta nav ne no viena... Un tad tie krīt, pašu ļaužu sperti vai skatuves kustībai notiekot – cik ir mūsu varā mainīt notiekošo, cik atkarājas no ārējiem apstākļiem? Tad vēl aktieru dažādā pārvietošanās pa un ap krēsliem – ak, Sutka (Gundars Grasbergs), to līdēja izpausmi, to plastiku, kas uzreiz parāda, ar ko te būs darīšana (acu priekšā ir arī filmas mirkļi ar Eduardu Pāvulu...) vai Klenga (Ainārs Ančevskis), kurš patiesību par to prusaku un blakti dēļu šķirbā parāda visā krāšņumā! Savukārt barons Mēvenšterns (Uldis Anže), pat nekur nekāpdams, vien cienīgi, laipni vai viegli nevērīgi un izsmējīgi sarunājoties ar saviem apkārtējiem – tik padotajiem, kā līdzīgajiem – ir elegances paraugs, par kādu varam lasīt virs skatuves esošajā ekrānā ritošajās remarkās – īstens lielkungs. Turpretī muižkungs Frišvagars (Mārcis Maņjakovs) gan ar stāju, gan valodu un kustībām atgādina par tiem daudzajiem “priekšnieku vietniekiem”, kuru netrūka toreiz un netrūkst i tagad, kas sevi svarīgāku par pašu priekšnieku iedomājuši, un tai pašā laikā nemaz nespēj būt godavīri, tie meklē, uz kura “pakāpties”, pret kuru kādu intrigu savērpt. Savukārt sulaiņa Vīskreļa (Raimonds Celms) izpausmēs pirmoreiz, kopš zinu šo Blaumaņa tekstu, pamanīju ne tikai to augstprātību un “svarīgumu”, bez kura sulainis laikam nevar, bet arī to aizvainota, bešā palikuša cilvēka sāpi par to, ka “tādam Edgaram” gan tā Kristīne varētu tikt, bet ne viņam, Vīskrelim, kam naudas un mantas, un statusa gana – vai tiešām ar to viņš nevar Kristīnes “nopirkt”?

            Šķiet, ka daudzreiz nācies dzirdēt par sieviešu lomām šajā izrādē, par to, cik tās spēcīgas vai vājas, kādi tie raksturi u.t.t. un šoreiz liekas, ka “bilde” mazliet mainījusies, jo vismaz Vešeriene, Kristīnes māte (Maija Doveika) nav gluži tāds “kusls kukainīt`s”, kas tik par vecuma maizi domā un visu savu spēku un veselību atstājusi pie veļas baļļas. Nē, tieši otrādi – man viņas vingrais stāvs spoži sarkanajās velveta biksēs šķita kā atgādinājums par to, cik mēs, mātes, esam stipras visdažādākajās situācijās, jo sevišķi, pastāvot par saviem bērniem! Un mēs katrs taču zinām daudz dažādu stāstu par to, kā pa vai pret mātes gribai jaunie ļaudis dzīvi uzsākuši, un kas no tā iznācis, tad par ko lai māte nestāvētu stingru un staltu muguru i pret pašu baronlielskungu?

            Savukārt saimniece Horsta madama (Daiga Gaismiņa) šķietas tīri vai pretstats Kristīnes mātei (iepriekš lasītajā un redzētajā tomēr likās otrādi), kā simbols labajam, mierīgajam, kas muižas dzīvē nebūt nenākas viegli, vai tas jauns vai vecs, bagāts vai nabags, - par visiem viņa tura rūpi, katram atrod labu vārdu, padomu. Un sākuma epizodē, kur Madama runā ar Pavāru (Rūdolfs Sprukulis), kurš tērpies spīdīga auduma biksēs, kas tik rada restorānu darbinieku melni spīdīgajiem priekšautiem, - viņas miers un viedums pretstatā žiperīgajam un viegli lielīgajam Pavāram, kurš sakās ar sudraba lodi gan kungam tos meža putnus pagādāt...

            Divi tēli, kuri man visos redzētajos variantos šķituši nemainīgi, lai kuri aktieri tos spēlējuši, – skrīveris Alders (Matīss Kučinskis) un Akmentiņš (Matīss Budovskis), reizē mierīgi, lēnīgi, savu vēlēšanos zinoši un tomēr savu devu vilšanās un sirdssāpju piedzīvojoši. Arī šajā iestudējumā no viņiem šķiet strāvojam tāds miers, reizē paļāvība un samierināšanās ar likteni, tikai šodien, bildes skatoties, ieraugu, cik spīvs skatiens un poza ir Alderam sarunā ar Baronu, un kā Akmentiņš ar lūpām pieskāries Kristīnes plecam, tātad arī abos mieramikās gruzd spīta uguns.

            Pavisam, iespējams, nepieklājīgi sanācis galvenos tēlus atstāt uz beigām, bet varbūt tā arī jābūt? Edgars (Kārlis Reijers) ir reizē dauzonīgs, palaidnieks, kurš apzinās, ka nespēj būt citāds, un tai pašā laikā ļoti juteklisks, kas, manuprāt, ir tāda spēcīga mūslaiku iezīme, jo šodien atšķirībā no Blaumaņa laikiem izrādīt jūtas un glāstus nav nekas nepieņemams, - vai tie ir Edgara pieskārieni Kristīnei, vai tas ir balss tembrs viņu sarunās. Un tad tie baltie krekli, kas viņam top uzvilkti un novilkti (jācer, ka nav dikti auksti slapjā kreklā uz skatuves!) kā darbi un nedarbi, kā cerība izglābt no dzērāja purva, kā vēlme pasargāt no ļauna, bet viņš pats no tā atsakās... Un Kristīne ir reizē gan trausla, gan spēcīga ikvienā sarunā ar līdzcilvēkiem, ikvienā darbā, ko dara, ikvienā grūtībā, kas spiež sirdi. Taču tās sāpes, kas gruzd viņas sirdī, tās izpaužas kustībās, tās nevar nodzēst “lietus”, kas līst no līgavu kleitām, ne nomazgāt māte un madama, posdamas jaunuvi līgavas rotā. Tās sāpes viņa vien divatā ar Edgaru var pacelt un aiznest savā dzīves ceļā līdzi. Tāpēc arī vanniņu rinda, pa kuru gan klumburu klumburiem iet Edgars viens pats, nomazgādams kājas ceļā pie Kristīnes, gan cēli un mierīgi aiziet viņi abi tajās dzīves grūtībās, kuras pašiem būs pārvarēt, man tik ļoti patika! Protams, arī kleitu virkne bija kas īpašs – reizē baltas kā līgavu kleitām pieklājas, un reizē gaismu ietonētas viegli iedzeltenas kā visi baltie tērpi, kuri savecējuši laika gaitā, kuri glabā sevī vien atmiņas, ko valkātāji tajos “ierakstījuši”. Un domāju, ka savu kleitu sazīmēju noteikti – pēc piedurknēm (ja nu kādreiz izdosies to noskaidrot...).

            Divas lietas man tomēr šajā izrādē palika neskaidras. Pirmā cēliena beigās visu aktieru it kā iešana rotaļā, it kā deja, it kā konflikts, kur sākumā vidū ir viens, tad viņš izvēlas sev pārinieku un tad abi tur darbojas, līdz iesaistās arī pārējie, - tāds sava veida “Ādamam bij` septiņ` dēli”. Vai tas varētu nozīmēt to vispārzināmo patiesību par vilku baru, kurā esi nokļuvis un nu jākauc viņu mēlē – muižā īsti citas dzīves nav, “jāstaigā kā pa plānu ledu”?

            Un otra lieta, kas mani mulsināja, bija Klengas mazais zēns (neņemiet ļaunā, nezinu, kurš no trim aprakstā pieteiktajiem puisēniem tas bija...) – vai nu gluži tās pusotras minūtes dēļ, turklāt, domāju, ne tais patīkamākajās emocijās atrodoties, bija vajadzīgs īsts bērns, varbūt, ka to varēja izspēlēt citādi. Zinu, ka pirmsākumos aktieru sarakstā puikas lomu neredzēju, tas parādījās samērā nesen, un es tad tieši lasīju lugu, cita starpā pievērsu vērību, kas tad zēnam būs jādara, un netiku gudra nekādā vīzē. Ir gadījies lasīt par lomām aktieru arsenālos, kad tiešām ir tikai viens mazs iznāciens, un tas pats stipri tuvu finālam, tad nu jājautā, vai režisori padomā par to tīri cilvēcisko pusi? Jā, neesot jau lielu vai mazu lomu, un tomēr, tomēr...

            Taču, lai nebeigtu uz skumjas nots, piebildīšu, ka izrādē skanošā mūzika itin cieši “sasien” visu stāstu kopā, turklāt reizēm tās nav mūzikas skaņas tradicionālā izpratnē, bet gan kas citādāks – kā lietus šalkoņa, kā zaru brakšķi vējā vai lūstošu skalu (kā brūkošu sapņu...) troksnis... tā piepilda telpu un atbalsojas arī manā dvēselē, ļaujot sajust gan dabas klātbūtni, gan emociju viļņus, kas pludo tēlu dvēselēs. 

            Un vēlreiz atgriežoties pie mūžīgā – mūžīgas ir un būs tās sirdis, kuras kāps pāri prāta uzceltiem žogiem, tās sievietes, kuras noliks savas vieglās dienas un, mīlestības spēka vadītas, ies līdzi saviem mīļajiem, lai piedzīvotu visas grūtības, kuras gaida aiz apvāršņa. Paldies par to visai izrādes komandai!