24.04.2026.

            Gluži tāpat kā ir filmas un grāmatas vairākās sērijās un sējumos, tā mēdz būt arī izrādes, kas turpinās pēc noteikta laika. Žanriski, šķiet, tās vairāk manītas kā komēdijas, taču labi zināms, ka paši teātra mākslas radītāji tieši komēdiju nosauc par grūtāko visu citu norišu starpā, turklāt nav nekāds noslēpums, ka labā komēdijā kā īpaša “garšviela” tiks pievienots arī sentiments, aizkustinājums, kāda skumja epizode, kas liks vai nu sirdij sarauties, vai asarai noritēt. Un laikam taču tieši tas ir “magnēts”, kurš aicina skatītājus atgriezties pie jau zināmu izrāžu turpinājumiem un arīdzan aktieru prasmju lūkošanas pēc vairākiem gadiem.

            Tā kā mūsu – skolmeistaru – ikdienā visdažādāko situāciju netrūkst, taču tās, vismaz pēdējos gados nepārtraukto un nesaprotamo reformu ietekmē biežāk iegūst tumšos un drūmos toņus, tad skaidrs, ka tieši komēdija ir tas, ko no sirds vēlamies piedzīvot un uzdāvināt viena otrai.  Tāpēc šajā pavasarī ar nelielu “nobīdi laikā” dodamies svinēt Ulvijas dzimšanas dienu tieši pie Aināra Ančevska, lai “Pannas teātrī”, kurš šajā vakarā viesojas manā mīļajā Berģu kultūras namā (centrā!), noskaidrotu, kā tad klājas “Tētim pēc 20 gadiem”. Tiesa, šajā “ceļā” kopš šī gada 30.janvāra Ainārs devies kopā ar režisoru Juri Rijnieku un pārējiem izrāžu apvienības “Pannas teātris” radošajiem ļaudīm, un tieši tāpēc kārtējā izpārdotā zāle, kurā smieklu enerģija šķiet ceļam jumtu nost un sākotnēji itin atdzisusi šķitusī telpa piesilst tikpat ātri kā kārtīga tautas deju dejotāja mēģinājumu tērps, griežot švuncīgas dubultpolkas, ir tik ļoti skaists darba nedēļas noslēgums un dāvana reizē, kuras “uzlādē” vēl arī mājupceļā nevaram vien rimties, sprēgājot arvien jaunās asprātībās, kuras, tiesa gan, vislabāk izprotamas mums tuvu stāvošiem (sēdošiem) ļaudīm.

            Ja viens no populārākajiem (ja ne pats populārākais) jautājumiem aktieriem ir – kā jūs tos visus tekstus varat iemācīties un atcerēties, tad brīžos, kad uz skatuves ir tikai viens cilvēks, var tikai dziļi noelsties un paklanīties cieņā un apbrīnā. Arī mēs mājupceļā spriežam par šo patiesību – parasti taču izrādēs tekstu “dala” uz visu aktieru skaitu, ir iespēja viens otram “pamest lapiņu”, ja nu kas samisējas, bet “vienītī” – nu tas jau ir kas īpaši īpašs! Tiesa, šai vakarā (gluži tāpat kā tai reizē, kad JRT skatījām “Dzimšanas dienas kūku” – vai tā mums tāda jauna “tradīcija”?) piedzīvojam aktiera apsmiešanos un nelielu vairākkārtēju cenšanos “iekāpt atpakaļ izrādes kurpēs”, bet tas ir tik sirsnīgi un mīļi, skatītāju aplausu un līdzsmieklu pavadīts brīdis, ka pilnīgi uzsit asaru no aizkustinājuma.

            Kas tad īsti notiek šajā divu stundu garajā smieklu muskuļu treniņnodarbībā? Domāju, ka to pa īstam sapratīs ikviens vecāks, jo kuram no mums gan savureiz nav gadījies gan sabēdāties, ka “es tāds nekam nederīgs, ar bērnu netieku galā...”, kurš neesam piedzīvojuši “vecākiem ieeja aizliegta!” uz istabas vai spēles vietas durvīm, kurš neesam pieredzējuši apkārtējo vērtējumus mūsu lolojumiem (nāc, Mikelandželo, mācīsimies zīmēt klāt visu ķermeni!... vai to, ka muzikālās dzirdes viņam nav, bet toties – kā viņš tur vijoles lociņu!...), un kurš mēs neesam pārpratis savu bērnu gan darbībās, gan attiecībās un kur tik vēl ne!... Tamdēļ skaidri zinu, ka gribu lūkoties arīdzan pēc grāmatas, kura pavisam nesen tapusi izdota, ar “vecākošanas” stāstiem, un, kas zin – varbūt arī no tās kādreiz taps kāda jauna izrāde vai kas cits, jo – bez smiekliem, jokiem un pleca sajūtas, ka arī citiem iet tāpat – tā vecāku lieta neiznāk!

            Izrādes iesākumā Ainārs veic nelielu aptauju par bērnu skaitu ģimenē (līdzīgi kā savulaik izrādē “Latgola.lv” Mārtiņš Egliens) un pēc tam tiek secināts, ka labi, ka mums ir tik daudz bērnu (jo rokas tiek celtas patiesi kuplā skaitā, turklāt arī pie vaicājuma par trim bērniem, šķiet, ka par četriem bija tikai divas vai pat tik viena, un no sirds pievienojos aplausiem, kas tika veltīti – jā, arī mūsu Ulvijai!). Divi balti mīkstie lāči – viens maziņš, otrs liels, paša Aināra augumā – ir viņa spēles biedri gan auklējami, gan sarunās iesaistāmi, gan norājami – kā nu kurā brīdī vajag. Tā vien šķiet, ka lāču izmēri ir akurāt atbilstoši tādiem puiškānu izmēriem, vismaz mazākais noteikti... Un tā vēršanās pie mazākā lācīša ar “sirsniņ!”, gan uzrunājot viņu, gan arī stāstot par mazuļa laiku ģimenē ir tik sirsnīga un aizkustinoša, jo – šķiet, arī šo vārdu dažādos locījumos lieto visi vecāki vismaz tikmēr, kamēr nav noticis kāds liels pārpratums, nedarbs vai kas tamlīdzīgs, kas liek šo vārdu nomainīt uz ko krietni skarbāku... Savukārt tas brīdis otrajā cēlienā, kad mazuļa dzimšanas brīdī atskan vārdi par sievu, kura, lai arī bez kosmētikas, nemazgātiem matiem un nosvīdusi, bet ir skaistākā sieviete pasaulē, - es apraudos no sirds, un nemaz nebrīnītos, ja arī paša Aināra acīs tai mirklī nemirdzētu tas īpašais dvēseles sudrabs, kas ļoti ceļ vīrieša vērtību manās acīs. Taču tais mirkļos, kad mūsu dēli nāca pasaulē, gan sevi neapzinos raudājusi, toties sava vīra aizkustinājumu atminos joprojām...

            Tēta stāsti mutuļo kā tāds labi izbrūvēts alutiņš, kuram, kā zināms, ne vienmēr atliek laika un spēka tais brīžos, kad tas pavisam mazais cilvēciņš mājās. Turklāt tie “pārlēcieni” no viena vecumposma uz otru arī ir tik “plūdeni”, ka tiešām šķiet – skaties albuma bildes, kurās lappuses reiz pa reizei aizšķiras un tad jālūko atkal no jauna atrast skatīt iesākto bildi, lai sajustu tās emocijas, kas to pavada. Esam nosmējušies līki un brīžiem gluži bez elpas, jau zinu, ka manam aizsmakumam tas īsti par labu nenāks, tak – veselas divas brīvas dienas priekšā, vai nu pamazām, ar klusuma terapijas palīdzību, neatgūšu vismaz daļējā lielumā. Un C vitamīns, kas iegūts smejoties, ir ļoti vērtīga piedeva veselības uzturēšanai un sakopšanai!

            Lai arī nav sanācis redzēt “Tēta” 1.sēriju (ej nu sazini, ja nu kādreiz kādā videoierakstā tomēr gadīsies...), taču arī šīvakara stāsts ir gana jaudīgs, un, izlasot izrādes aprakstu “Biļešu paradīzes” lapā, nemaz nav grūt` iedomāties Aināru tajā senajā, kad vēl tikai tapt par tēti un piedzīvot pašu, pašu sākumu, jo tāpat kā daudzu aktieru tēli, arī viņa radītie ar to divdesmit gadu atpakaļsoli ir gana labā atmiņā, tāpēc no sirds paldies par šo amizanti aizkustinošo kopā būšanu, un – kas zina, pēc gadiem sagaidīsim nākamo “tūri” jau vectētiņa ampluā! Lai top!