4.06.2025.

            Jūnijs, vasara, brīvdienas – viss vienā lielā kamolā, un tajā vēl jāietin “trīsdiennieks teātrī”, šoreiz – otrā daļa. Kā jau esmu šur tur rakstījusi, vienmēr kāda reize ir pirmā, un, lai gan šovakar pirmā reize jeb pirmizrāde ir pašai izrādei, tad toties man ir pirmā reize, kad eju lūkoties absurdu šovu, kā pieteikts teātra mājaslapā un izrādes programmiņā (jo pirmizrādes jau ik pa brīdim mēdzu apmeklēt...). Tā kā vēl nav ne atsauksmju, ne recenziju, ir tikvien tas, kas redzams teātra soctīklos, tad atliek vien ļauties un izbaudīt. Tiesa, ir viena maza ziņkārība par kādu no izrādes dalībniekiem, jo pazīstu viņu pavisam citā ampluā un jau kopš vidusskolas gadiem, un, paskrienot notikumiem pa priekšu, varu atzīties, ka, iespējams, tieši šī “sadaļa” bija visjaudīgākā! Bet nu pie lietas!

            Tātad – absurds šovs vienā daļā (dzirdēju, protams, vārdus no sērijas – ja būtu divās daļās, tad krietns pulks aizdotos prom pēc 1.daļas... Es teiktu, ka paši vainīgi, jo tad nepiedzīvotu vislabāko!) Latvijas Nacionālajā teātrī, kura pamatā ir franču dramaturga, simbolista, Alfrēda Žarī luga “Karalis Ibī un citi monstri”, darināts no ukraiņu režisora, dramaturga un scenogrāfa Vladislava Troicka un mūsu pašu dramaturģes Elzas Martas Ružas (viņas veikumu pirmoreiz iepazinu izrādē “Maigā vara” pērnajā sezonā), roku rokā ar scenogrāfi Mariju Ulmani, kostīmu mākslinieci Annemariju Ščegoļevu, komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu, folkloras ekspertu Edgaru Liporu un horeogrāfi Liliju Liporu, kā arī režisora asistentu un tulku Aleksandru Brici, video mākslinieku Tomu Zeļģi, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, skaņu režisoriem Kristapu Diuru un Normundu Zālamanu, atbildīgajiem -  gaismotāju Līvu Kalniņu, video inženieri Simeonu Deikinu, skatuves mašīnistiem Jāni Zeltiņu, Ēriku Brūveru, Tomu Berezu (šķiet, viņiem tiešām bija, ko noņemties!), suflieri Inesi Pētersoni, izrādes vadītāju Ilvu Lorenci, producentu Rihardu Gāli un līdzproducenti Jevgeņiju Šermeņevu. Uhh, un tie ir vien daļiņa no izrādes darinātājiem...

            Lai stāstu varētu labāk izprast, šoreiz programmiņā – gluži kā operā, tā arī teikts, - sniegts īss satura pārstāsts. Ja nu skatītājs ir ieinteresēts un programmiņu nopircis un vēl izlasījis, izrādes sākumu gaidot, tad tas ir patiešām noderīgi, lai labāk izprastu uz skatuves notiekošo. Sava vērtība arī programmiņas ilustrācijām, kas cieši sasaucas ar scenogrāfijā redzamajām bildēm, kuras, savukārt, paspilgtina stāstu, te izgaismojoties, te satumstot, te līdzi “darbojoties” sava veida animācijas, - nu gluži kā tauta, kurai patīk vai nepatīk varas pārstāvju izpausmes, bet “pa nopietnam” muti vārstīt nedrīkst, ja vien dzīvība mīļa... Turklāt programmiņā ir arī nopietnā sadaļa – Vladislava Troicka “Antidots jeb manifests par mākslu, kas palīdz pretoties manipulācijām”, ko arī ļoti vērtīgi izlasīt un pārdomāt – vai tu tam piekrīti vai nē, kādas asociācijas tas tevī raisa, un pēc tam mēģināt to visu saistīt kopā ar uz skatuves notiekošo. Vēl lasāms arī Elzas Martas Ružas “Nākotnes teātris nākotnes sabiedrībai. Manifests” ar krietnu tiesu iedvesmojošu ideju par to, kā tad varētu izskatīties un “izpildīties” teātris, lai sabiedrība to labāk saprastu. Tiesa gan, manuprāt, sabiedrībai ir jāgrib saprast, ne tikai vēlēties sev izklaidi jebkurā vietā, kurp aiziet... Un vēl tur ir lasāms arī paša Alfrēda Žarī “Gandrīz manifests no vēstules režisoram Oreljēnam-Marijai Linjē-Po” un fragments “No autora uzrunas publikai pirmizrādes vakarā Parīzē 1896.gada 10.decembrī”. Diezgan nopietns materiāls, no sirds iesaku ielūkoties, jo tas, ka izrādes programmiņa ir kā savdabīgs palīgs, ceļaspieķis izrādes izprašanas ceļā, ir ļoti vērtīgi, tās naudiņas nav tik lielas, lai nevarētu atļauties mazliet izglītoties. Jā, un varbūt, domājot par skatītāju maciņiem no vienas puses, un par potenciālajiem skatītājiem no otras puses, kuri vispirms izpēta informāciju un tikai tad izvēlas “balsot” par izrādi, to apmeklējot, varētu kādu fragmentu no programmiņas ievietot arī teātra mājaslapā pie izrādes apraksta – rakstītā vai ierunātā veidā, tā jau cita pārdoma...

            Kā mazajā video ieskatā saka pats režisors Vladislavs Toickis: “Mēs esam pastāvīgā melu un dezinformācijas plūsmā, kas grauj spēju izvēlēties savu patiesību. Mēs ticam, ka māksla ir viena no galvenajām šīs plūsmas pretestības formām.” Un par to arī šis stāsts – cik ticams vai neticams, patiess vai nepatiess ir tas, ko mums stāsta un cenšas “iebarot” visdažādākie avoti – gan apkārt esošie ļaudis, gan masu mediji, oficiālās ziņu vietnes un dzeltenā prese, un vēl, un vēl, līdz beigās tu tiešām notici, ka varbūt arī esi “cilvēkēdājs” vai kas tamlīdzīgs – kā tai puspajokam, puspatiesi teiktajā, ja cilvēkam visu laiku skandināsi, kāds viņš cūka, tad ar laiku viņš tiešām sāks rukšķēt. Tiesa, izrādes sākumā tā darbošanās tieši tā arī izskatās – mēģināt pārliecināt, iestāstīt otram to, kā patiesībā nemaz nav, un tad, kad viņš pamazām sāk noticēt, vai nu mēģināt atkal “apmest kažoku uz otru pusi”, vai pašam iestāstītājam sākt šaubīties, jo – raug še, viss var pavērsties arī pret viņu pašu! Un tad jau ir stāsts vien par to, kurš kuru, un kuram būs vairāk domubiedru, atbalstītāju, un cik tie spēcīgi, lai panāktu savu! Ak, tās Marijas Bērziņas un Mārča Maņjakova izdarības! Tiesa, brīžos, kad viņi viens otru uzrunāja par Ibī tēvs un Ibī māt, tā vien gribējās spurgt piedurknē (neizceļos ar īpašu pieklājību, jo zinu arī krietnu žūksni necenzējamas leksikas... Fui, vai ne? Aber kurš ta` nezina?...), jo izklausījās drusku pēc ... kušš! nekļūsti rupja! Un kurš teicis, ka savā ziņā tā arī nebija jāizklausās? Un vēl – īpašais vārds “Sūrds!”, kas būs kā zīme uzbrukuma sākšanai, man nebija svešs, nezkāpēc šķita, ka salikumu “Ibī sūrds” esmu kaut kur jau dzirdējusi. Un patiesi – vaicājot “mātei Goglei”, izrādījās, ka vietnē “Kroders.lv” ir pieejama 19 lappušu gara, ieskenēta, teksta versija, kura taču ir šīs Alfrēda Žarī lugas tulkojums un akurāt izlasāms katram interesentam! Un vēl var atrast, ka bijusi tāda nosaukuma izstāde un, droši vien, aktiermākslas studentu darbs, jo viena norāde ved arī uz Zirgu pastu, tātad – pavisam no gaisa grābta tā informācija manā prātā nebija vis...

            Īpašā vērtība šoreiz man bija Gundara Grasberga - stāstniekam, programmas pieteicējam, konferansjē -, nezinu, kā īsti šī loma saucama, bet tā “grozīšanās” pa skatuves priekšu, sarunas ar skatītājiem tādā manierē, kad šķiet – viņš runā ar katru no mums individuāli, vēršoties pie ikviena, - tas bija tik silti! Un tie komentāri – no sirsnīga līdz sarkastiskam, no viegli aizdomīga līdz norājošam (nu, pietiek! – brīdī, kad viens no personāžiem tiek burtiskā nozīmē izlidināts pa durvīm...), ak, tas bija vareni! Un tie “pastāstiņi”, kas tika celti priekšā – nu jā, cik ilgi būs jāgaida? Ja tikai gaidīsi, tad – ilgi... Tā gan, ja neko nedarīsi, tad nekas arī pats no sevis nenotiks...

            Un notiek, notiek šai izrādē vienā baltā gabalā, spēj tik izsekot līdzi, kurš tagad ir kurš – labais vai ne tik labais, kurš par ko pārtop un kāpēc, ieklausīties dziesmu vārdos un melodijās, no kurām dažas tiešām spriganas un līdzi aicinošas. Visdažādākajos tēlos pārtop Daiga Gaismiņa, Artis Drozdovs, Rūdolfs Sprukulis, Aleksandrs Bricis, Aleksandrs Tomass Matjussons (viņš gan laikam tur arī visčaklāk pie mūzikas instumentiem, šķiet, kopā ar Edgaru Liporu). Es šoreiz izrādi baudīju 1.balkona centrā, man līdzās bija vairāki ārzemnieki (nemāku teikt, vai vienkārši tūristi, vai tomēr teātra jomas profesionāļi), bija interesanti ar acs kaktiņu un sānu redzi un sajūtām pamanīt viņu reakcijas uz skatuves norisēm, tās rādījās izprotošas un sajūsminātas. Tiesa, tika izmantoti titri telefonā, par ko es allaž brīnos, jo man šķiet, ka ir diezgan sarežģīti lasīt un vēl vērot norises uz skatuves, jo sevišķi, ja pēc balss, piemēram, neatpazīsti māksliniekus, kā tas ir man, kā arī dažiem manīju papīra lapas rokās, tikai nelūrēju pār plecu, kas tur rakstīts, droši vien tas pats, kas programmiņā. Jā, skatītājs, kurš būs ieinteresēts un izglītots, izrādi patiesi uztvers labāk, un nav svarīgi, vietējais vai ārzemnieks, profesionālis vai vienkārši teātra mākslas cienītājs un “gardēdis”...

            Tā soli pa solim izrāde ritinās uz priekšu, līdz nonākam pie aktuāli mūsdienīgām sadaļām – TV šova, kas, manuprāt, ir savdabīgs salikums no “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm” (tā to sauca, ja? Šovus neskatos, pardon!...) un citām niansēm, kad jādodas izdzīvošanas pārgājienos, un pēc tam arī pie politiska diskusiju kluba, kurā, kā jau tas no ikdienas norisēm labi zināms, nav iespējams ne kulturāli, bez subjektīvām izpausmēm, vienoties, ne izpausties... Akurāt nekādas atšķirības no tā, ko redzam skolās un grasāmies apkarot ar visādām EMU un KiVa programmām, vai darbavietās, kad tiek runāts par mobingu un bosingu, bet patiesībā tā ir vien nezkur zudusi izpratne par ētiskām vērtībām un savstarpējo attiecību kultūru... Attiecībā uz politiķiem pat šķiet labi, ka ir gan “tautas modrā acs”, kas neļauj “liet” bez sajēgas un mazliet piebremzē, gan dažādi soctīklos sastopamie elementi ar troļļu vārdu, kuri “palīdz” maisīt gaisu... Tā nu viņi tur ņemas, līdz skatuves dziļumā kā kino vai TV ekrānā ieraugām videoprojekcijas, kuras atgādina gan par dabas katastrofām (vienotrā kadrā tā izskatījās – vairāk pēc zemestrīces, lai piedod man video autori, ja tā nebija...), gan par pašreizējām traģiskajām norisēm pasaulē, jo skaidrs, ka režisors nevar nerunāt par to, kas notiek Ukrainā...

            Un tad – kā savdabīgs mirklis pēc vētras, orkāna, zemestrīces, pērkona negaisa, kad viss atkal klusu un mierīgi, nāk pavisam kas cits – ticība mīlestībai, sapratnei, iespējai sākt visu no jauna – lai tās būtu cilvēku attiecības, atkalsastapšanās, atgriešanās vienam pie otra vai pavisam jauna satikšanās, kuras stāsts ir mīlestība... Nu tā manās acīs bija vislabākā un jaudīgākā izrādes daļa, kaut labs bija viss! Tās dziesmu melodijas, deju elementi un tas, kā no gariem dvieļiem/palagiem, tos salokot un tuvojoties viens otram ar sapratni un paļaušanos, sieviešu rokās “izauga” it kā bērni, satīti “kukulītī”, - nu tas bija maģiski! Un kārtējo reizi pārliecinājos par tautasdziesmas un tradīcijas spēku, jo gluži tāpat kā prožektoru gaismās virpuļoja skatuves dūmu mutulīši un tiem klāt piedancoja visuresošie putekļi, tā dziesmu enerģija plūda no skatuves zālē, un vismaz es sajutos to spēku saņēmusi. Protams, zināju, ka Edgars un Lilija Lipori ir brīnišķīgu balsu īpašnieki, un visas pārējās arī burvīgi saskanēja kopā, bet pārsteigums un prieks par Elzas Rūtas Jordānes balss sparu – jauki, ka mums ir spēcīgi dziedošie aktieri!

            Izrādes beigās paliek tāda laba un spēcinoša sajūta, ka tās tradīcijas un senču spēks, kas atstāts mums mantojumā caur tautasdziesmu un rituāliem, caur tērpu, kustību un domu, ir stiprāks par lētiem TV šoviem un neauglīgām diskusijām, no kurām daļa ievazātas no citām zemēm ar cerību, ka “ārējais” būs labāks par pašmāju doto. Putekļi un lietusgāzes, dubļi, kas rodas gan palu, gan lietus laikā, kad aumaļām pāri gāžas “viskautkas-nezinkas”, pāriet un aizplūst, bet mūsu pašu ziņā ir saglabāt un izvētīt to, kas ir īsts un vērtīgs. Tāpēc no sirds paldies izrādes darinātājiem, un ceru, ka tie, kas dosies šo izrādi skatīties, būs patiesi domājoši skatītāji, nevis lēta šova kārotāji! Pirmās atsauksmes ir pozitīvas, tiesa, vēl neesmu manījusi profesionāļu viedokļus, bet vismaz skatītāju “parasto”, kas lasāmas teātra mājaslapā, pārdomas ir slavējošas. Pie tā arī paliksim – izrāde domājošiem skatītājiem!