21.08.2025.

            Šķiet, ka vismaz pēdējo gadsimta ceturksni noteikti, ja ne ilgāk, manā dzīvē īpaša vieta ir baltiem krekliem (ziniet, ka tautastērpa elementu arī sieviešiem sauc par kreklu?). Protams, tas ir “mainīgais lielums”, kas atkarīgs no dažādiem faktoriem, bet, protams, ka līdzās ikdienai ir arī tādi baltie krekli, kuri nav gluži mugurā velkami, bet citādi “izmantojami”. Vai izdevās saprast manu kalambūru? Jā, jā, ir klubs “Četri balti krekli”, ir dziesma un filma (tiesa, tā daļai sabiedrības labāk pazīstama ar nosaukumu “Elpojiet dziļi...”), un nu jau arī teātra izrāde. Tātad – par kuru no sadaļām šoreiz? Nu ja – par Valmieras teātra  pavisam jauno izrādi “Četri balti krekli” Jāņa Znotiņa režijā (pirmizrāde 14.03.2025.), kuru baudīju viesizrādē Rīgā, Tabakas fabrikā. Gandrīz vai jāsaka, ka labi vien ir, ka dažādu iemeslu dēļ tapa šī Tabakas fabrikas ēka, jo nu mums ir vairāk skatuvju, uz kurām izrādīt tik nepieciešamo mākslas veidu – teātri. Valmierieši un arīdzan liepājnieki savas izrādes regulāri ved tieši uz šo skatuvi, tā kā arī te mēdzu viesoties diezgan bieži. Turklāt lielāko tiesu izrādes ir izpārdotas, jo skaidrs, ka rīdzinieki, lai arī pēc Mirttantes domām, nav nekādi cilvēki (tai īpašajā intonācijā...), tak teātri tomēr bauda labprāt, un ne jau visi izvēlas “kultūrtūrismu”, tāpēc prieks, ka izrādes “pieved klāt” arī galvaspilsētā.

            Ieskatoties režisora un arīdzan aktiera Jāņa Znotiņa radošajā biogrāfijā secinu, ka no viņa veikuma esmu redzējusi 5 izrādes (savukārt šī, gluži tāpat kā lugas oriģinālnosaukums, ir trīspadsmitā viņam Valmieras teātrī tapusī...), un tās visas man ir labi patikušas, esmu bijusi uz viena viļņa, jo, kā zināms, mēdz gadīties arī tā, ka viena un tā paša režisora dažādi darbi arī vienam cilvēkam mēdz nepatikt vienlīdz labi. Taču šis nav tas gadījums. Lai gan gluži tāpat kā nemēdzu dalīt grāmatas bērnu un pieaugušo ar mērķi noteikt, kas tad kuram vecumposmam lasāms, tā arī viņa veikumā ir dažādas izrādes, no kurām “”tīri” bērnu izrādi esmu skatījusi tikai vienu – “Mazo ganiņu” Nacionālajā (un labprāt skatīšu vēl!...), savukārt pārējās redzētās ir piemērotas visu vecumu skatītājiem, vien allaž svarīgi, lai skatītājam līdzi būtu arī kāda “bagāža” vai vismaz “bagāžas nesējs”, kas palīdzētu labāk uztvert uz skatuves notiekošo. Un arī šo izrādi lūkojoties, man šķiet, diez vai būs daudz tādu skatītāju, kuriem nebūs līdzi vismaz filmas vai dziesmas “bagāžas”. Tāpēc jo interesantāk ir lasīt sudraba krāsas spoguļa veida (jo akurāt var spoguļoties!) kompaktdiska izmēra programmiņā lugas “Trīspadsmitā” autora Gunāra Priedes dienasgrāmatas fragmentus, kas sniedz ieskatu par lugas tapšanu, kā arī labi zināmo dziesmu tekstus ar Māra Čaklā vārdiem un Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa un Vizmas Belševicas rindas kā moto katram no trim galvenajiem tēliem – Cēzaram, Bellai un Anitai Sondorei. Turklāt brīnums – parasti šādi programmiņu vāki ātri un uz palikšanu iegūst skatītāja pirkstu nospiedumus, kurus tikpat kā neiespējami notīrīt, bet šai – nekā, tīri un spoži kā spogulis tie ir arī pēc izrādes, kad programmiņa jau izlasīta. Tas manā prātā sazīmē sava veida pavedienus, kas saista ar dziesmā un izrādē pieminēto sirdsapziņu, kura var palikt tīra un spodra, bet var arī nosmērēties...

            Ienākot zālē, skatītāju skatienam paveras skatuve, uz kuras līdzās sudraba stīgām jeb eņģeļmatiem klātam objektam atrodas arī savdabīgs  būrītis, istaba, dzīvoklis? – ar ķeblīti, spilvenu, un turpat arī tie baltie krekli – savādi stīvi, plakani, lai gan šķiet kā žāvēties izkārti, jo pilina ūdeni pakšķēdami vien (scenogrāfe Pamela Butāne).  Atceros lasījusi, ka krekli tiekot sasaldēti un tad izrādes gaitā pamazām atkūstot, nu tad varēšu par to pārliecināties savām acīm... Un jā, patiesi, lai arī izrādes gaitā (tai ir trīs daļas) krekli maina savas atrašanās vietas (vai varbūt nemaina vis, mainās vien konstrukciju izvietojums uz skatuves?...), tie kļūst arvien “mīkstāki”, viss stīvums un sasalums gaist līdzi pilošajām lāsēm – nu gluži tāpat kā Anitas Sondores (Inese Pudža) striktais viedoklis par Cēzara (Krišjānis Strods) sarakstītajiem dziesmu vārdiem pakāpeniski atkūst un atmaigst, jo, iespējams, taisnība Bellai (Ieva Estere Barkāne), kura saka, ka Anita esot Cēzaru iemīlējusi... Un mīlestība, kā zināms, ir tas lielākais spēks, kuram tā vara ne vien kalnus pārstatīt, bet arī ledu izkausēt...Jā, un iemīlēt var tikai iepazīstot... Interesanti, ka kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa abus māksliniekus – Cēzaru un Bellu – tērpusi krāsainos apģērbos, jo sevišķi meiteni, savukārt “stīvo” birokrāti Anitu – vienmērīgi un vienmuļi pelēkā kostīmā, kuru izrādes gaitā mazliet atdzīvina vien apavi un zeķes, iegūstot, šķiet, zeltainu toni, it kā kaut kas izplauktu un aizietu prom kāds grūtums, kas nospiedis Anitas dvēseli...

            Visa aktīvā darbošanās, sarunas, strīdi tiek papildināta ar brīnišķīgo un labi zināmo Imanta Kalniņa mūziku (muzikālās partitūras autors Rihards Zelezņevs), kura zināma kopš bērnības vai jaunības, un kam varam dungot līdzi. Mūzikas pavadījumā tiek arī dejots un ne tikai – aktieri Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Baiba Valante un Aigars Vilims – izpilda visdažādākos kustību stāstus jeb etīdes (horeogrāfe Agate Bankava), no kuriem katrs var nozīmēt jebko – tiklab papildinājumus uz skatuves tikko notikušajai sarunai kā iebildumus pret skarbo kritiku vai neapmierinātību ar sarunā iesaistījušos tēlu savstarpējām attiecībām, nožēlu par to, ka dziesmas vārdi nav saprasti un dusmas par to, caurdurot aprakstīto lapu un iznīcinot uzrakstīto – kad nav, lai nav! Visi pieci aktieri nosaukti “Tie paši”, kas, manuprāt, var apzīmēt ikvienu no mums, kurš bijis līdzās kādai situācijai un vai nu to atbalstījis vai noliedzis, pirms un pēc tam izcīnot cīņu ar savu sirdsapziņu, kura taču vai nu neliksies mierā, vai – tieši otrādi – gulēs dvēseles dzīlēs kā tāds sastindzis ledus gabals... Viņu epizodiskā parādīšanās arī šķiet kā tāda sirdsapziņas pamošanās brīžos, kad citādi nevar, un tam vēl palīdz Oskara Pauliņa gaismu spēles, jo mūsos katrā ir gan gaišais, gan tumšais, un ej nu sazini, kas kurā brīdī ņems virsroku, kas spēs izkliedēt šaubas, neziņu un saspēlēties ar sirdsapziņu...

            Jāpiebilst, ka izrāde un labi zināmā filma nav gluži “mērogā 1:1”, jo vispirms bijusi Gunāra Priedes luga, un tikai pēc tam tapusi filma, kurai scenāriju arī rakstījis autors. Tāpēc nākas gan mazliet pašķetināt atmiņu pavedienus par filmas kadriem, gan padomāt un pārdomāt, cik ļoti tas, ko redzu uz skatuves, ir vai nav rada filmā redzētajam (būtu vēl jāizlasa arī lugas teksts tieši drukātā veidā...). Tais brīžos, kad aktieri iet cauri sudrabainajiem diegiem, tajos reizēm arī sapinoties, man jādomā par to, kā gan arī mēs katrs mēdzam sapīties visdažādākajos valgos tiklab domās, kā darbos, savukārt tad, kad uz skatuves ir milzīgs resnu, zilu pavedienu murskulis kā tādi skaņu tehnikas pagarinātāju vadi vai asinsdzīslas, un tas tiek pamests malā, jo – neviens jau nesaprot manis rakstīto, manis sajusto, ko esmu vēlējies ietērpt vārdos, tikai kritizē, lai gan “Ziemeļblāzmas” zāle bijusi stāvgrūdām pilna ar sajūsminātiem mūzikas klausītājiem... Cik bieži tie ir nepārvarami pinekļi un kavēkļi mūsu saskarsmē, attiecībās, izpratnē par to, kas ir vai nav māksla vai jebkas cits? Un vai vispār tos vajag atraisīt, lai kaut kas taptu?

            Izrāde, kura, skatītājus no zāles pavadot, atgādina “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis...”,  un šī dziesma skan visu laiku, varu iet un dungot savā nodabā. Un tā jau arī ir, ka viss, ko mēs piedzīvojam, mūs dara bagātākus, tāpēc no sirds paldies visiem kreklu un sirdsapziņas purinātājiem un mazgātājiem!