16.01.2026.

            Vai jūs zināt, kas ir Radioteātris? Un radiolasījumi? Un grāmatas lasījumi? Nu droši vien vismaz vienu no šīm opcijām pazīst katrs, pat, ja nav klausījies, tad vismaz ir dzirdējis par tādu eksistenci. Un kāpēc šoreiz šāds jautājums? Tāpēc, ka šīvakara izrāde Nacionālā teātra Aktieru zālē Ināras Sluckas režijā ar rakstnieces Janas Egles stāstiem vienā no teātra mājaslapā publicētajām atsauksmēm nodēvēta par grāmatas lasīšanu priekšā teātrī, un jāatzīst, ka tam nevar nepiekrist. Tiesa, grāmatas lasīšana ar tik patīkamiem “blakusefektiem” kā aktierspēle, mūzika, video, tērpi un scenogrāfija, kas viss kopā šos visnotaļ smagos stāstus vērš zināmā mērā vieglākā gaisīgumā, atgādinot, ka ikvienam ir iespēja piedzīvot gaišus un tumšus brīžus, sastapt atbalstu un palīdzīgu roku vai censties neatkārtot tās kļūdas, kas pieļautas vai piedzīvotas – kā vienā no stāstiem saka Jura Hirša tēls, “tādu bērnību kā man es nevienam nenovēlu”.

            Tātad – “Egles stāsti”, šīs sezonas jaunums, kam pirmizrāde svinēta 2025.gada 9.oktobrī. Ja meklēsiet grāmatu plauktos, tad rakstnieces Janas Egles veikumā tieši šādu grāmatu neatradīsiet vis, toties ir žūksnis citu – “Svešie jeb Miļeņkij ti moi”, “Latvju pacients” (kuras pašlaik lasu kā izrādes “mājasdarbu”) un vēl citas, no kurām tad pa kripatiņai, pa puteksnītim Ināra Slucka kā bite stropā ir sanesusi to esenci, koncentrātu, kas reizē liek smaidīt un raudāt, domāt, atcerēties, izsāpēt, līdzijust, vienvārdsakot, piedāvā ārkārtīgi bagātīgu emociju gammu, kuru izspēlē pieci aktieri – Daiga Kažociņa, Jana Ļisova, Juris Hiršs un Ivars Kļavinskis, sākumā spēlējusi arī Lāsma Kugrēna, tagad spēlē arī pati Ināra Slucka. Tieši tāpēc vēl jo interesantāki ir tie mirkļi, kad Ināras tēls domīgi stāv priekšplānā un nolūkojas uz tēliem aiz-plānā (nedomājiet, ka nezinu, ka tāda jēdziena nav, bet šoreiz tieši tā gribas nosaukt to tālāko, aiz priekškara un ekrāna reizē esošo) – būt reizē režisorei un aktrisei vienā izrādē, diez, kā tas ir, vai tajā mirklī prātā vijas tieši lomas domas, vai arī atlido kāda tīri režisoriska iedoma?

            Skatuvi piepilda baltas kupenas, kurām aktieri brien cauri, kuras met gaisā un liek uz krēsliem, galda, nopurina no apģērba, kuras dažbrīd nerimtīgi “birst no gaisa”, - tas scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Marijas Ulmanes veikums. Reizēm, šī tandēma kopīgo veikumu vērojot, iedomājos – diez, kā ir strādāt plecu pie pleca mātei un meitai, bet iespējams, ka tā īpašā saprašanās stīga tad izpaužas jo skanīgi, jo vai gan citādi šī izrāde tik ļoti rezonētu skatītājos? Un tās adītās – jaka, veste un džemperis – stāstā par Aļku visām trim aktrisēm, nu tas bija miljons! Diez, vai tas teātra brīnišķīgās adītājas Lienītes Slišānes roku darbs? Zinot viņas bumbuļmices teātra atlantiem un visādus citādus roku darbus, i nebrīnītos par to! Un tik amizanti tie mirkļi, kad no “sniega” kupenām aktieri izrušina vajadzīgo rekvizītu, - kā kad mēs katrs “rušinātos” savās atmiņās un “izceltu” no tām kādu īpašu mirkli, kurā kavēties vai – tieši otrādi – bēgt projām... Pie sevis nosmējos, ka gadījumos, kad zālē sēž jaunāka gadagājuma skatītāji, Jura Hirša rūpīgi izceltais telefons ar ripu kādam varētu sagādāt tādu “kas tas tāds?” tieši tāpat kā smieklu šalkoņu tai brīdī, kad Ivara Kļavinska Niklāvs izvelk no kabatas, iztin no drāniņas, nospodrina un tikai tad liek lietā mūsdienu tehnoloģiju.

            Tai brīdī, kad ieklausies mūzikā, prātā sāk ritināties – pag, kur es šito esmu dzirdējusi? Protams, pirms izrādes, izlasot programmiņā dzejoļa rindas, acis “piesienas” vien pie “es stāvēju otrā krastā/ veltīgi saukdama pārcēlāju”, bet tai brīdī vēl nekas “nesaslēdzas”, vien tad, kad fināla melodija skaidri skan Agneses Budovskas balsī un labi zināmajā dziesmā ar Edgara Mākena nošu virknēm iz grupas “Jaunība” repertuāra, man “pielec”, ka viņš taču ir izrādes muzikālā noformējuma autors! Un tās skaņu virknes, pārtopot no viena stāsta nākamajā, itin cieši sapin vienā bizē visu stāstījumu. Turklāt visu vēl spilgtāku krēslainajā telpā padara gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes niansētie mirkļi, kuriem cieši līdzās Kaspara Anina video (nu tas pēdējais – filma iz izrādes tapšanas mirkļiem – ir tiiik sirsnīgs, tas uzliek īstenu putukrējuma kārtiņu un ķirsīti visai izrādei!). Arī tie brīži, kad lasām vēstules rindas uz ekrāna – aizkara vai veramies sievietes sejā, kura laikam taču ir fotogrāfija mājās pie sienas, kam psihologa (zini, psiholog!...) dzīvē ir kāda īpaša vieta un nozīme, - tie visi krikumiņi dara to dzīvo iespaidu, šķiet, skaties pa logu istabā, ko tad tie ļaudis tur dara.

            Pirmā cēliena stāsti man vēl nav pazīstami, jo, kā jau rakstīju pirms dažām rindiņām, pašlaik esmu tikusi vien pie divām Janas Egles grāmatām, “Svešos” jau esmu izlasījusi, savukārt “Latvju pacients” vēl procesā, šie tomēr ir stāsti, kam nepiesēdīsies tāpat vien starp darbiem, tie prasa iespēju pabūt vienatnē un klusumā, kad simtiem “steidzamu” darbu un vaicājumu mājinieku izskatā tevi nedzenā. Savukārt otrā cēliena “Pasaulē viss pa vecam” un “Aļka” ir izlasīti, un no sirds dzīvoju līdzi norisēm uz skatuves. Noslēdzošais stāsts par Niklāvu tiek pieteikts kā nepublicēts stāsts, taču tas man tik ļoti patīk un reizē arī šķiet kaut kur “pa sapņiem” redzēts vai dzirdēts, nezinu, varbūt to dara Ivara Kļavinska Niklāva tēls, kas, no vienas puses, tāds “jefiņš”, bet no otras puses, tie “dzīves pabērni”, nesaprastie un citādie man allaž apkārt “maisījušies” un bijuši, turklāt bieži vien gadījušies mani sarunu biedri neatkarīgi no tā, vai es to vēlos vai nē, - nu trāpās man mūždien ar kādu tādu cilvēciņu parunāt, paši “sienas” klāt...

            Kā lasāms programmiņā pašas stāstu autores Janas Egles sacītajā, Ināra Slucka no teksta izvēlējusies svarīgāko, stāstus īsinot un saliekot “savus uzsvarus, - ārkārtīgi trāpīgus, kā ar adatu tieši nerva galā”. Viņas vēlējums ir iejūtīgu skatītāju pilnas zāles un labvēlīga kritika (kā par brīnumu triju mēnešu laikā kopš pirmizrādes neviena kritika vismaz teātra mājaslapā izrādes aprakstā nav parādījusies atzīmēta), un daudz skaistu brīžu režisorei un visiem iesaistītajiem. Manuprāt, gan pilnā zāle ar visnotaļ grūti “noķeramām” biļetēm, gan tas, ka vismaz šajā reizē pēc izrādes cilvēki nemetās steigšus ārā no zāles un izpalika visnotaļ ierastā burzmēšanās garderobē, bet šķiet, ka kavēšanās pārdomās un sarunās par redzēto varētu būt kvalitātes rādītājs, jo īsti, patiesi neuzspēlēti, bet tepat vien līdzās esoši stāsti ir tas, kas skatītājus, iespējams, uzrunā vairāk nekā tehnoloģiju pārsātinājums un dažādu specefektu izmantojums. Teātris tomēr ir un paliek aktiera un skatītāja dziļa mijiedarbošanās, kur vislabāk nostrādā “tīra” bilde.

            Protams, neiztiku bez īpašiem mirkļiem, nemaz nerunājot par aktiermeistarību, kad viņi acumirklī pārtop no viena tēla citā, kad nomainās matu sakārtojumi (ak, tie Ināras Sluckas mati stāstā, kurā viņas tēls dodas meklēt Balto māju kalna galā!...) vai tērpi – žiperīgais muzikants ar melnām brillēm vai dīvainis, mazās un augstās mājiņas būvētājs, kam čuguna vanna “izbrauc” cauri grīdai uz pirmo stāvu, tātad goda istaba jābūvē otrajā, bet vannasistaba pirmajā stāvā; garāmgājējs sarkanā ķiverē un pēc tam – tik ļoti pazīstamais un, nebaidīšos atzīties, mīļais spēlmanis ar ģitāru rokās un hūti galvā, bet pirms tam zaļā pūķa purva rāvā savu ikdienas jēgu pazaudējis tēvs vai pasaules ceļus un neceļus izstaigājis vēža slimnieks, kas atnācis pie psihologa). Ak jā, un dziesma par mīļo “Miļeņkij ti moi”, kas izrādē sākas ar vārdiem: “Manu mīlulīt!...” – sasodīts, biju tik ļoti pārsteigta un sajūsminājusies par šo tulkošanas faktu, ka neattapu vārdus “nofiksēt”, manā prātā ir tikai sajūtas... Tas ir tik savādi un maģiski reizē, ka dziesma, kura vienmēr bijusi tavā prātā tieši tāda, iztulkota vai kā citādi “apstrādāta” kļūst vēl skaistāka, vēl īpašāka! Un, protams, izskaņā mazie prieka mirkļi ar pavasara gaidīšanas sveicieniem, par ko sirsnīgs paldies biļešu meitenei (jo, biļetes medījot, tu, cilvēks, tiešām nezini, kuru vietu esi paķēris, galvenais, ka ticis pie biļetes, tāpēc nezinot, kur sēdēšu un vai varēšu tikt pie brīnišķīgā puķošanas mirkļa, no tā atteicos, bet izbaudīju gan no sirds).

            Jāatzīst, ka šī ir “smaga” izrāde par dzīves īstenību tepat mums līdzās, kura daļai skatītāju droši vien varētu šķist drūma un nospiedoša, bet es tā neteiktu, - tajā bija ari krietna deva gaišuma, tikai ir jāmāk to saskatīt, un par to, lai mēs spētu dzīvot ar redzīgām acīm un sirdīm, ir parūpējusies visa radošā komanda! Paldies jums, mīļie!