14.- 16.06.2025.

            Kad nu pirmoreiz “kultūrtūrismu” ar ģimeni biju izbaudījusi un draudzenēm par to vēstījusi, mūsu pulciņā nobrieda doma šo atkārtot arī draudzeņu lokā. Tika skatīti repertuāra kalendāri un mūsu katras pašas plāni, līdz sanāca, ka Foršās dosies ceļojumā uz Liepāju, turklāt tā būs dāvana man dzimšanas dienā. Dāvanas saņemt man patīk (kuram ta` nepatīk?...), un esmu arī ar mieru pagaidīt no īstā datuma līdz dāvanas “notikšanai”, turklāt vēl šajā kompānijā – kā nu ne? Protams, savā ziņkārībā nolēmu palūkoties Liepājas teātra mājaslapā, kas skatītājiem un rakstītājiem sakāms par konkrēto izrādi, bet – izrādījās, ka tā ir šīs sezonas pēdējā pirmizrāde, kura vēl tikai 7.jūnijā piedzīvos savu satikšanos ar skatītājiem, savukārt mēs dosimies uz trešo izrādi – 14.jūnija vakarā. Vai gan es par to noskumšu? Nu ne tak! Turklāt – ja izrādes darinātāji ir mans iemīļotais duets – Rasa Bugavičute Pēce un Valters Sīlis -, tad ir pilnīgi skaidrs, ka būs labi!

            Tāds dikti personīgs ievads šoreiz sanāca, bet tas pieder pie lietas. Kā jau izbraucienam klājas, tad šoreiz līdzās izrādes baudīšanai bija vēl arī krietni daudz citu norišu, kas saistītas gan ar tālāku ceļu, gan naktsmītni (dzīvoklis Liepājā tām, kas dodas lūkoties “Dzīvokli” uz Latvijas vecākā teātra skatuves!...), gan laika prognožu vērošanu un ēdienkartes apdomāšanu, un finālā sanāk tā, ka šī raksta virsrakstā redzami ilgāka laika posma datumi, bet – arī te būs savs stāsts! Tā nu šoreiz “stāsts stāstā”, ņemiet par labu!

            Izrādes stāsts vēsta par aptuveni 150 gadu vecu dzīvokli Liepājā (tagad, skatot vēlreiz cauri programmiņu, ieraugu tajā mazu bildīti ar mājas fragmentu, varbūt tas ir īstais nams?...), kurā dzīvojuši gana daudz iemītnieku sākot no tā pirmsākumiem, kad tā sešās istabās mitinājusies viena ģimene, cauri padomju laikiem ar komunālo ēru un turpinot ar mūsdienām, kad jauniem studentiem arī kaut kur jāpaliek, līdz kādā brīdī senā dzīvokļa īpašnieka dēls (ups! – vai mazdēls? Nu tik nesaputroties...) atgriezies Latvijā, atguvis senču īpašumu un vēlas to atjaunot, lai pēc tam uzdāvinātu meitai ar ģimeni. Vaicāsiet, kā šo visu parādīt uz skatuves nevis filmā? O, nu tur ir vajadzīga liela meistarība, kura uzskatāmi atspoguļota programmiņā izlasāmajā “Prātā nesajukšanas tabuliņā” – tieši tā arī saucas šis pielikums, kas mūsu trijotnes acīm pēc tam paver iespēju vēlreiz izdzīvot redzētos mirkļus.

              Šobrīd rakstīšanas gaitā mēģinu “sadzīt pēdas” namam, par kuru izrādes “komunāllaikā” tika ziņots, ka “Uzvaras ielas ... dzīvoklī...” – tātad, ko saka viszinošais internets? Vietnē “Zudusī Latvija” atrodu šādas rindas:

“1880. gadā iela tika nodēvēta Liepājas uzplaukuma pamatlicēja ģildes eldermaņa Kārļa Gotlība Sigismunda Ūliha (1798-1882) vārdā. 1885. gadā daļa no ielas nosaukta par Reeperbahn Strasse. 1893. gadā tā tiek latviskoti dēvēta par Ulicha ielu. No 1899. gada pa šīm ielām kursē elektriskais tramvajs. 1940. gadā iela tiek pārdēvātas par Viestura ielu, bet 1942. gadā atkal pārdēvēta par Uliha ielu. 1945. gadā iela ieguva Uzvaras ielas nosaukumu. Mūsdienās - atkal K. Ūliha iela.”

Interesantiņi, tas arī man sniedz papildus ziņas, jo, Liepājā esot, mēdzu aizdomāties, kas ir tas Ūlihs, kura vārdā iela nosaukta, tad re, kā! Nu viens uzdevums nākamās vasaras kultūrbraucienam, ko jau sākam plānot (varu pačukstēt, ka, izlasot Liepājas teātra jaunajos plānos par izrādi, kas veltīta mūsu visu triju mīļajam Freimītim jebšu Mārtiņam Freimanim, esam apņēmušās šo izrādi noskatīties tieši Liepājā, jācer, ka plāni saskanēs...) – izstaigāt šo ielu, programmiņu līdzņemot, un lūkoties, vai bildītē redzamo namu varam atrast, un vai tas atbilst tādam, kurā varētu būt dzīvoklis ar sešām istabām un, šķiet, arī skaistu verandu (no kurienes tad tie daudzlodziņu scenogrāfijas mirkļi tuvu izrādes izskaņai?...)

            Tagad no romantikas atpakaļ pie drāmas! Tātad – stāstu par dzīvokļa ilggadīgajiem piedzīvojumiem uz skatuves ietērpis scenogrāfs Uģis Bērziņš (šķiet, “skapji” jebšu “kastītes” tik rada izrādes “Svina garša” dekorācijām, ka skaidrs – arī šeit roku rokā strādā domubiedri, vai ne?). Un, tā kā dzīvokļa piedzīvojumu laiks ir gana ilgs, tad skaidrs, ka tajā mitinājušies visdažādāk tērpti ļaudis, par kuru labizskatību rūpējusies kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa (pag, pag, ātri NT mājaslapā iekšā – nu tak arī šeit saskan vārdi un uzvārdi, ko?), turklāt dažiem no viņiem kostīmi vajadzīgi dubultā, jo uz skatuves vienlaikus atrodas senāka un jaunāka “modeļa” tēls, kā, piemēram, Velta un Veltas tante (nesauc mani par... onkuli! Nu labi, tanti, vienkārši labi zināmajā filmā bija šāda frāze...). Un tas nebūt nav viss, jo, kā zināms, līdzās cilvēkiem viņu namos allaž mitinājušies visādi “kaimiņi” un “apakšīrnieki” visdažādāko dzīvo radību izskatā, kuri tak arī “jāapģērbj”, un tas nu Ievai Kauliņai ir izdevies vienkārši brīnišķīgi (tik ļoti, ka mūsu trijotne brīžiem sajutās tā visnotaļ “niezīgi”, lai gan skaidrs, ka vismaz izrāžu laikā un tik svarīgā telpā tak diez vai kāds no pieminētajiem personāžiem atļautos pa skatītāju zāli bez biļetes šiverēt...). Mūsu favorīti bija žurka un kode, tak brīdī, kad pamanījām teātra Instagram gabaliņus par pārtapšanu izrādes gaitā, varējām vien cieņā un sajūsmā noelsties par šo veiklību – nu akurāt kā paši prototipi, tikpat žiperīgi arī aktieri tais mirkļos, kad viņiem jānāk pie skatītājiem stāstīt vai nu par žurkas ērto metro trasi pa kanalizācijas caurulēm (jaunmodīgās gan vairs neesot tik kvalitatīvas un ērtas...), vai nu par skapī nezcik gadus karājošamies biksēm, kuras tak tev, cilvēk, nevajag, bet kodei atdot tu esi par skopu, pagāns tāds! Un kur nu vēl zirneklis! Starp citu, apkopojot piedzīvoto, varu palielīties, ka mūsu īrētajā dzīvoklītī no rīta viens akurāt tāds kā izrādē minētais bija ieradies un virtuves stūrītī uz mums nolūkojās, kam par godu tika iemūžināts un būs Instagram rakstiņā apskatāms. Nu vai nav mistika? Nē, nav, viņš vienkārši ir ļoti kulturāls un izglītots zirneklis, kam droši vien sakars ar teātra gariņu, un bija uzodis, ka pie mums risinās sarunas par redzēto, tad nu vēlāk gan jau aiztecēja ar saklausīto padalīties... Šai vietā gribētos pavaicāt Rasai un Valteram, vai gadījumā sava tiesa iedvesmas par šo radību gaitām nav nākusi no grāmatiņas “Nelūgtie viesi”, kas pirms krietna laika tapusi ar Aijas un Mihaila Pupiņu un Artūra Škutes prātu kopā likšanu, un vēsta mums par šiem mūsu mājokļu dažādredzamajiem iemītniekiem? Un, ja arī nē, tad varu vien teikt, ka gan izrādes teksts, gan grāmatiņā sendienās bērniem priekšā  izlasītais tik brīnišķi saskan, ka prieks! Jāpiebilst, ka kustonīši arī viena makten rosīga un vingra tauta, par ko visnotaļ draudzīgi parūpējusies horeogrāfe Kristīne Brīniņa, ierādot viņiem tik precīzas kustības, ka atlika vien sajūsmā noelsties par mušas precīzo “mazgāšanos” vai žurkas ķepiņu “slaucīšanu”, vai kodes zibināšanos, vai sirseņa (atvainojiet, irša!) lidojumu un pēkšņo sastingumu. Turklāt jāatceras, ka vienu lielu daļu šo “draudziņu” mēs redzam vien tumsiņā, jo viņiem tā labpatīk, tamdēļ gaismu mākslinieks Viesturs Andersons par viņiem parūpējies īpaši, veltot spožākus vai – pēc pieprasījuma! – mazāk spilgtus starmešu uzplaiksnījumus tieši stāstījuma brīžos. Ak!...

            Bet tagad atpakaļ pie cilvēku dzīves! Tā kā piedzīvotais laikposms gana garš, tad vērojām visdažādākās izpausmes gan valodā (ak, to “mīksto” 1939.gada filmas “Zvejnieka dēls” izteiksmi Emīlijas (Anete Rimkus) runā!), gan attiecībās – visnotaļ šerminošais jūrnieks Mihails (Armands Kaušelis) un viņa biklā sieva Tatjana (Laura Jeruma – akdies, kamdēļ cilvēki sagāja kopā tais laikos, un kā bija jācieš, ja pat vēstuli mātei despotiskais vīrs neļāva uzrakstīt..., bet pats mocījās murgos par, iespējams, nobendētiem ļaudīm, un sieva viņu mierināja ar šūpuļdziesmu), vai samērā striktais darbaholiķis Alfrēds (Rolands Beķeris), kurš taču pamazām, šķiet, iemācījās un pieņēma arī to, ka sievai tāpat ir savas jūtas un patikšanas, ka viņa negrib būt vien tāda sabiedrības dāma, kas “krāšņo” klātesošajiem viesiem interjeru. Interesanti, ka padomju laika (1970.gadi) komunālajā dzīvoklī dzīvojošajiem nav valodas, ir vien kustību partitūra – manuprāt, ļoti interesants un savdabīgs veids, kā parādīt laikmetam raksturīgo, kad visi stāv rindā uz vannas istabu, mudinot viens otru nekavēties, kad nav privātās dzīves un iespējas paslēpties pat visskumjākajos brīžos (ak, Madaras Kalnas Nadježda, tās sajūtas burtiski iegrieza dvēselē!...). Turklāt, kā spriedām pēc izrādes, šādu paņēmienu, kad vienlaikus uz skatuves ir vairāki gadi un turklāt vēl sarunājas savā starpā vecais ar jauno jebšu pagātne ar nākotni, mēs redzējām pirmoreiz, ārkārtīgi interesanti! Jāpiebilst, ka dažbrīd gan sarunas bija grūti saprast – kā tādu kaimiņu dzīvoklī aiz sienas saklausāmu, bet neizprotamu valodu, tas arī šķita pavisam neredzēt paņēmiens. Un kur nu vēl “sinhronais tulkojums”, kad latviešu valodai pa virsu gluži kā bērnības laika filmās tiek runāts krieviski Mārtiņa Kalitas balsī, turklāt tādā īpašā, šai valodai raksturīgā “cietā” intonācijā!... Tīri skudriņas pārskrēja! Un tad tā ārzemju latviešiem raksturīgā “izloksne”, ko sarunās vienam mazāk (Edgara Pujāta Alfrēdam Jr.) un otram vairāk (Signes Dancītes Madlēnei) varējām baudīt tēva un meitas sarunās, kad viens tik kaismīgi stāsta par savu ideju atjaunot atgūto dzīvokli, bet otrs tā kā minstinās, tā kā nespēj pieņemt, ka aiz sešu kārtu tapetēm tiešām ir iespējams slēpties sendienu greznībai, atmiņām un vēl kam īpašam, ko tagad varētu pieredzēt atkal no jauna. Jā, tas mirklis, kad Madlēne paziņo, ka ar ģimeni brauks projām, un tēvs sagumst, bet pēc tam tomēr neatkāpjas no viedokļa doties pie notāra, un pēc tam izrādes izskaņā pilnīgi baltas sienas un gludas durvis, kurām vairs nav ne kripatas no senās greznības un siltuma, jo acīmredzot līdz tālajam 2031.gadam no iecerētā sendienu tēla atlicis vien līdzekļos un domas lidojumā ierobežots bezpersonisks eiroremonts... Un tam pa starpu – studējošā “zelta jaunatne”, kam labpatīk gan kopā mitināties, jo tā sanāk lētāk, gan kopā jandalēt un arī mācīties, ja nu atliek laiks un uznāk iedvesma, turklāt vēl piedzīvojot arī vienotru atklāsmi gan pašiem par sevi, savām sajūtām, gan par to, cik viegli vai grūti doties iecerētajā virzienā, gan iespēju visu mainīt, ja pēkšņi esi sapratis, ka izvēlētais ceļš tomēr nav tavs īstais – Zane (Madara Kalna), Jānis (Valts Skuja), Dainis jebšu Simijs (Kārlis Ērglis) un Eduards jebšu Riekstiņš (Artūrs Irbe) – katrs ar savu “odziņu” gan stājā, gan izpausmēs un valodā. Jā, un vēl taču skarbais mirklis, kad Tomiņš (Rolands Beķeris), ko mazu nēsāja uz rokām segas vīstoklītī, izaudzis liels un kļuvis par tādu savā ziņā bomzīti, bet varbūt par slimu cilvēku, kurš pat lāgā nerunā, vien atnāk paēst un atkal dodas prom ar visu savu lielo tarbu pie rokas... Vai Reinis (Armands Kaušelis), kurš ieradies pie Veltas tantes (Andas Albužes) kā mājas īpašnieka pārstāvis, un interesējas par ēkas stāvokli, bet pēc viņas nāves (beidzot atstiepa pedāļus!) naski aicina ierasties kādu savu čomu, lai savāktu vairāk vai mazāk vērtīgas mēbeles un citus piederumus, - kā gan cilvēkam zināt, vai aiz “pārstāvja” stāv godīgs cilvēks vai blēdis, kādi ir viņa nodomi, un varbūt arī viņš tepat vien netālu apkārt pirms daudziem gadiem bērnībā šiverējis?

            Uff, nu jau sāk likties, ka man arī vajadzīga sava “tabuliņa”, jo negribas nevienu apbēdināt, ja nu pēkšņi, skrienot domai līdzi pār datora taustiņiem, nebūšu pieminējusi kāda aktiera vārdu... Taču īpaši vēlos citēt režisora Valtera Sīļa vārdus no programmiņas: “Manuprāt, šis dzīvoklis, būdams gandrīz simt piecdesmit gadus vecs, jau ir guvis zināmu viedumu. Tas apzinās savu varēšanu un spējas. Tas zina, ka nespēs piepildīt visas uz to liktās gaidas un cerības, un to, ka tajā arī turpmāk skanēs smiekli un tiks lietas asaras. Tas apzinās, ka arī pašam kaut kad var pienākt gals, bet kamēr tas vēl nav noticis, piedzīvos vēl daudzu cilvēku (un ne tikai cilvēku) pašus privātākos dzīves brīžus. Un to gaistošums ir ļoti būtiska daļa šo brīžu vērtībai.” Tā jau ir, ka mums tikai šķiet, ka lietas ir nedzīvas, taču patiesībā enerģija, ko tās piedzīvojušas un uzsūkušas sevī tāpat kā neskaitāmas krāsu vai tapešu kārtas, gadu gaitā sienās iesūkušies aromātu un smaku viļņi, ir tie, kas mājas padara par mājām, kas baro mājas gariņu, vienalga, vai mēs tam ticam vai nē. Un tieši tāpēc, lai arī šķiet bezgala saldi, tomēr kopā ar savām draudzenēm saku vissiltāko paldies izrādes “Dzīvoklis” darinātājiem, tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, pēc kura pārdomas vērpām gan vakarā, pa Liepāju staigājot, gan nākamajā rītā modušās un vēl atceļā uz Rīgu, bet šodien katra savās mājās noteikti kavējamies vēl kādās pēcsajūtās!