Katram jau savi putni galvā jeb strazdi būrītī... Man kopš senlaikiem tās ir grāmatas, rokdarbi un dārza darbi, kam nu piepulcējies arī teātris. Un, kad nu īsi izteikties ir pagrūti, jo emocijas burbuļo un gribas ar tām padalīties, tad jāsāk rakstīt... Izrādās, ka ir arī ieguvumi no 2020.gada "dižķibeles"! Gan jau būs arī bildes no tā, kas top manās mājās un pašu rokām...

Teātrī tās būs subjektīvas piezīmes, sajūtas, nudien nekā profesionāla (jo "teātra fane" nav profesija, bet gan dzīvesveids), tikai caur sirdi, jo eju baudīt, piedzīvot un pārdzīvot to, ko aktieris Ģirts Liuziniks kādā intervijā nosauca par prāta trenažieri. Iespējams, būs arī kaudze simpātiju..., jo antipātiju, šķiet, nemaz nav, bet, ja būs, tās paturēšu pie sevis, visiem nelielīšos 😉

Arī ar grāmatām būs tā - kas iekrīt acīs un sirdī, kas prasās pastāstāms... Izlasīto saturu stāstīšu pavisam maz, tikai kārdināšanai, tāpat kā par izrādēm, jo domāju, ka katram vērts pašam lasīt un redzēt, sajust un piedzīvot... Turklāt nu vēl pievienojušās arī audiogrāmatas jeb klausāmgrāmatas, kas ir atsevišķs stāsts, taču ne mazāk vērtīgs par rokā paņemamo grāmatu. Pievienotā vērtība - lasītāju balsis, intonācijas un pārdomas, kas raisās mazliet citādi nekā tad, ja lasi grāmatu pats.

Savukārt rokdarbi un dārzs būs mazliet skaistumam un mazliet palepoties, padalīties ar to, kas tad nu tur sanācis, jo tās ir lietas, kuras pilnībā izplānot nav iespējams - dārzā izaugs tas, kas izaugs un tā, kā nu sanāks, savukārt, rokdarbus darinot, mēdz piemeklēt radošais moments un ieviest savas korekcijas

Un vēl krājumā salasījies daudz skaistu skatu, kurus arī gribas parādīt citiem tāpat vien - prieka pēc...

Tad nu ņemiet par labu, kas te ienācies, priecāšos, ja skatoties un baudot kādam būs prieks tāpat kā man!

 

Liekam jaunu bildi iekšā! Lai turpinās prieks par redzēto, lasīto, darīto un tam pievienojas prieks par bildi, kas pašai no sirds patīk, jeb, kā teica mans mīļais vīrs, bilde kā parkā. 😉 Kāpēc ne, vai mans dārzs nevar būt mans parks? 🤔 👍

P.S. Kāpēc Plūmīte? Tāpēc, ka kopš skolas laikiem mans uzvārds ticis lietots biežāk nekā vārds Daina, jo allaž esam bijušas vismaz 2 Dainas kopā, un šobrīd, protams, saku mīļu paldies arī savam vēstures skolotājam Egilam par mīļvārdiņu "Plūmītbērns"! Kāpēc uz teijāteri? Tāpēc, ka tieši teijāteris bija "pie vainas" manā rakstīšanas aizsākumā, jo atsauksmēm par redzēto bija jākļūst īsākām (neiespējamā misija!) Un, ja nu kādreiz ļoti gribas pateikt kaut ko "zem četrām acīm", tad var izmantot burtu kombināciju dainaplume@inbox.lv